Koncerts Siguldas pilsdrupās
Šis apraksts ir iesākts 13. augustā, dienu pēc Keiva koncerta, bet dažādu iemeslu dēļ (galvenokārt, protams, slinkuma) pabeidzu to vien 27. novembrī, proti - tik ļoti vēlāk, ka tas jau ir uzskatāms par retro aprakstu, un vispār - sen jau iegādātas biļetes uz Keiva un the Bad Seeds uzstāšanos 2026. gada vasarā Viļņā. Labi, ka vismaz līdz tam brīdim šis teksts būs gatavs (cerams).
Niks Keivs ir viens no ļoti nedaudzajiem mūziķiem, kuru koncertus esmu gatavs apmeklēt atkal un atkal. Kāpēc? Jo Keivs ir viens no tiem skatuves burvjiem, kuri spēj katrā savas uzstāšanās reizē publikai dot tādu enerģijas lādiņu, lai šķistu, ka šis ir viņa pirmais un pēdējais koncerts šogad. Līdz ar to, uzzinājis, ka Keivs spēlēs solokoncertu Siguldas pilsdrupās, ar biļetēm apgādājos, tikko tās bija nākušas pārdošanā.
Mums gan sanāca drusku sarežģīti ar loģistiku koncerta vakarā, līdz ar to jāizsaka vairākas pateicības. Pirmkārt, manam tētim, kurš uzņemās pieskatīt mūsu bērnus pirmajā vakara daļā. Otrkārt, Imantam, kurš no tēta pārņēma stafeti un nolika šos gulēt. Treškārt, Ilzei, kura mūs nogādāja vispirms Siguldā, bet tad arī Rīgā, jo attiecīgajā nedēļā līdzīgi kā gadās būt "between jobs", bijām "between cars", proti, bez sava motorizēta transporta līdzekļa. Ar visu to bija tuvu tam, ka Marina paliktu Rīgā, jo Jurģim pēcpusdienā uzkāpa temperatūra un nebija skaidrs, vai viņu var tādu atstāt, tomēr galu galā koncertā mēs tomēr nonācām.
Koncerta norises vieta - Siguldas pilsdrupas - Keiva mūzikai, kas ir skaista, drūma un mazliet ciniska, bija lieliski piemērota. Arī tas, ka viņš uzstājās bez iesildītājiem, bija vietā. Keivs pats māk novest publiku līdz katarsei, viņam tam nav nepieciešami asistenti. Kā izrādās, pat bez pavadošās grupas var iztikt. Jā, viņš nebija gluži viens, ar viņu kopā uzstājās Kolins Grīnvuds, kas labāk zināms kā Radiohead basists, bet ticu, ka arī vienatnē Keivs spētu panākt to pašu efektu.
Pats mākslinieks skaidroja, ka tas, kā šīs dziesmas skan koncertā, esot tuvinājums to sākotnējajai formai, pirms pa virsu uzlikti papildu slāņi, ko rada pilnā grupa. Tā noteikti nav gluži dekonstrukcija (atšķirībā no pirms padsmit gadiem pieredzēta "Sparks" koncerta, kur brāļi Mēli pat melodijas reducēja līdz minimumam). Šādi tikām dziesmas bija gana labi atpazīstamas, teksti saprotami un emocijas uztveramas.
Par ko es Keivu mīlu un apbrīnoju - lai arī viņa karjera mūzikā ilgst jau vairāk kā 40 gadus, viņš nav sasniedzis to posmu savā karjerā, kad viņa koncertu publika gaida "vecās un labās" dziesmas un ar nopūtu piecieš to, ka mākslinieks nospēlē arī kādus pāris jaunos gabalus. Standarta prakse šādiem māksliniekiem ir tāda, ka no pēdējā albuma kādas dziesmas tiek spēlētas, bet no pārējiem, kas iznākuši pēdējo 20 gadu laikā - nē, jo arī to saturs nevienam nav interesants. Nē, Keivs ir aktuāls arī ar saviem jaunākajiem skaņdarbiem, un vismaz man gribētos domāt, ka neviens uz viņa koncertiem nedodas cerībā dzirdēt par vietu, kur zied savvaļas rozes. Un ja nu kāds tomēr tālab nāk - pats vainīgs, jo šo dziesmu Keivs koncertos neizpilda.
Dziesmas, protams, skanēja citādi nekā tās pierasts dzirdēt - cits aranžējums, citi instrumenti (mazākā skaitā), bet Keivs allaž paliek Keivs. Dziesmas, stāsti par to tapšanu un to vēstījumu, viss skaisti un tā, kā es to būtu iztēlojies. Jā, šis nebija tas rokkoncerts, kur var sajust Nika pieskārienu tīri fiziski, viņš šeit nedodas publikā, bet paliek uz skatuves, pie flīģeļa, taču harismas viņam ir pietiekami, lai arī no liela attāluma tu varētu sajust viņa sirds pukstus "Higgs Boson Blues" laikā, lai tu ar viņu vēlētos iekāpt kuģī un doties vienalga kurp ar "The Ship Song" un bīdīt projām debesis, lai to smagums nekad tevi nenospiestu. Perfekts muzikāls vakars, faktiski neko citu gan es arī nespētu iztēloties, un tālab jau arī ir tās nopirktās biļetes, lai piedzīvotu Keivu atkal.
Niks Keivs ir viens no ļoti nedaudzajiem mūziķiem, kuru koncertus esmu gatavs apmeklēt atkal un atkal. Kāpēc? Jo Keivs ir viens no tiem skatuves burvjiem, kuri spēj katrā savas uzstāšanās reizē publikai dot tādu enerģijas lādiņu, lai šķistu, ka šis ir viņa pirmais un pēdējais koncerts šogad. Līdz ar to, uzzinājis, ka Keivs spēlēs solokoncertu Siguldas pilsdrupās, ar biļetēm apgādājos, tikko tās bija nākušas pārdošanā.
Mums gan sanāca drusku sarežģīti ar loģistiku koncerta vakarā, līdz ar to jāizsaka vairākas pateicības. Pirmkārt, manam tētim, kurš uzņemās pieskatīt mūsu bērnus pirmajā vakara daļā. Otrkārt, Imantam, kurš no tēta pārņēma stafeti un nolika šos gulēt. Treškārt, Ilzei, kura mūs nogādāja vispirms Siguldā, bet tad arī Rīgā, jo attiecīgajā nedēļā līdzīgi kā gadās būt "between jobs", bijām "between cars", proti, bez sava motorizēta transporta līdzekļa. Ar visu to bija tuvu tam, ka Marina paliktu Rīgā, jo Jurģim pēcpusdienā uzkāpa temperatūra un nebija skaidrs, vai viņu var tādu atstāt, tomēr galu galā koncertā mēs tomēr nonācām.
Koncerta norises vieta - Siguldas pilsdrupas - Keiva mūzikai, kas ir skaista, drūma un mazliet ciniska, bija lieliski piemērota. Arī tas, ka viņš uzstājās bez iesildītājiem, bija vietā. Keivs pats māk novest publiku līdz katarsei, viņam tam nav nepieciešami asistenti. Kā izrādās, pat bez pavadošās grupas var iztikt. Jā, viņš nebija gluži viens, ar viņu kopā uzstājās Kolins Grīnvuds, kas labāk zināms kā Radiohead basists, bet ticu, ka arī vienatnē Keivs spētu panākt to pašu efektu.
Pats mākslinieks skaidroja, ka tas, kā šīs dziesmas skan koncertā, esot tuvinājums to sākotnējajai formai, pirms pa virsu uzlikti papildu slāņi, ko rada pilnā grupa. Tā noteikti nav gluži dekonstrukcija (atšķirībā no pirms padsmit gadiem pieredzēta "Sparks" koncerta, kur brāļi Mēli pat melodijas reducēja līdz minimumam). Šādi tikām dziesmas bija gana labi atpazīstamas, teksti saprotami un emocijas uztveramas.
Par ko es Keivu mīlu un apbrīnoju - lai arī viņa karjera mūzikā ilgst jau vairāk kā 40 gadus, viņš nav sasniedzis to posmu savā karjerā, kad viņa koncertu publika gaida "vecās un labās" dziesmas un ar nopūtu piecieš to, ka mākslinieks nospēlē arī kādus pāris jaunos gabalus. Standarta prakse šādiem māksliniekiem ir tāda, ka no pēdējā albuma kādas dziesmas tiek spēlētas, bet no pārējiem, kas iznākuši pēdējo 20 gadu laikā - nē, jo arī to saturs nevienam nav interesants. Nē, Keivs ir aktuāls arī ar saviem jaunākajiem skaņdarbiem, un vismaz man gribētos domāt, ka neviens uz viņa koncertiem nedodas cerībā dzirdēt par vietu, kur zied savvaļas rozes. Un ja nu kāds tomēr tālab nāk - pats vainīgs, jo šo dziesmu Keivs koncertos neizpilda.
Dziesmas, protams, skanēja citādi nekā tās pierasts dzirdēt - cits aranžējums, citi instrumenti (mazākā skaitā), bet Keivs allaž paliek Keivs. Dziesmas, stāsti par to tapšanu un to vēstījumu, viss skaisti un tā, kā es to būtu iztēlojies. Jā, šis nebija tas rokkoncerts, kur var sajust Nika pieskārienu tīri fiziski, viņš šeit nedodas publikā, bet paliek uz skatuves, pie flīģeļa, taču harismas viņam ir pietiekami, lai arī no liela attāluma tu varētu sajust viņa sirds pukstus "Higgs Boson Blues" laikā, lai tu ar viņu vēlētos iekāpt kuģī un doties vienalga kurp ar "The Ship Song" un bīdīt projām debesis, lai to smagums nekad tevi nenospiestu. Perfekts muzikāls vakars, faktiski neko citu gan es arī nespētu iztēloties, un tālab jau arī ir tās nopirktās biļetes, lai piedzīvotu Keivu atkal.
2025-08-12
comments powered by Disqus