Koncerts Viļņas Kalnu parkā
Gadās tās situācijas, kad radu sarežģījumus nākotnes sev. Un var jau saprast - ko tad nākotnes es sev labu esmu izdarījis? Pilnīgi neko. Tad nu tu ņem un ieplāno kādu pasākumu relatīvi tālai nākotnei, lai tas nākotnes cilvēks domā, kā attiecīgo situāciju risināt. Nika Keiva koncerts Viļņā bija tieši tas gadījums - nopirku divas biļetes tikko, kā tās parādījās pārdošanā un tikai pāris nedēļas pirms koncerta sāku domāt, kā tur nokļūt. Risinājums beigās bija sarežģīts un noteikti ne optimāls. Bet, kas ir būtiski - koncertā es nokļuvu. Un tas bija labs, lai gan - vai kāds būtu gaidījis ko citu?
Pērn Siguldas pilsdrupās apstākļi, protams, bija skaistāki, bet arī Viļnas Kalna parka estrāde ir simpātiski novietotu (iepriekš tur nebija būts). Būtiski - Siguldā tā bija Keiva solo uzstāšanās, pavadīja viņu tikai Kolins Grīnvuds ar basu, kamēr te - pilna grupai, turklāt vēl ar četru bekvokālistu papildinājumu. Tik vērienīgu The Bad Seeds uzstāšanos līdz ar to vēl nebiju pieredzējis.
Rakstīt par Keiva koncertiem patiesībā ir grūti, sanāk viena vienīga atkārtošanās. Ok, solo Keivs ar klavierēm - tas ir drusku citādi, bet grupas uzstāšanās - tā kārtība ir jau sen ierasta. Proti, koncerts neizbēgami pārvēršanas par dievkalpojumu Slikto Sēklu templī, kurā augstais priesteris Tēvs Niks ticīgos noved līdz katarsei atkal un atkal. Un tā bija arī šoreiz - tiem, kas bija pie pašas skatuves, bija iespēja pieskarties Viņam, laimīgākie - pat saņemt kādu sev veltītu vārdu, un saņemt autogrāfu blociņā vai uz plates. Es šajā reizē iztiku bez tik spēcīgas reliģiskās pieredzes, toties atrados vietā, kur bija gan laba redzamība, gan arī atbilstoša skaņas kvalitāte.
Koncerta repertuārs nebija sevišķi pārsteidzošs, aptuveni puse dziesmu bija dzirdētas pērn Siguldā, daļa no pārējām - citos iepriekš apmeklētos Keiva koncertos. Lielākā šīs reizes pirmreizība man bija mega garā "Hollywood", kamēr ar kādu "Tupelo", "Jubilee Street", "Weeping Song" mani nudien nepārsteigsi. Kas gan šajā koncertā bija atšķirīgi - vairākas reizes Keivs sapinās dziedāšanā, vai nu sajauca vārdus vai toņi un vai nu atsāka vai turpināja no vietas, kur gadījās kļūme. Visizteiktāk no tā cieta "Weeping song". No vienas puses, sirsnīgi, no otras - nez, vai gadi nesāk panākt arī Keivu?
Īsais kopsavilkums - viss bija labi, bet sāk šķist, ka nu jau es esmu pietiekami bijis Nika Keiva koncertos. Mazuma piegaršas vairs nav, un pārēsties arī negribu. Iespējams, ka sajūsmas līmeni par koncertu man bišķi ietekmēja arī apkārtējie apstākļi, bet par to šeit neizteikšos.
P.S. Bet "Henry Lee" duets ar vienu no dziedātājām gan bija prīmā!
Pērn Siguldas pilsdrupās apstākļi, protams, bija skaistāki, bet arī Viļnas Kalna parka estrāde ir simpātiski novietotu (iepriekš tur nebija būts). Būtiski - Siguldā tā bija Keiva solo uzstāšanās, pavadīja viņu tikai Kolins Grīnvuds ar basu, kamēr te - pilna grupai, turklāt vēl ar četru bekvokālistu papildinājumu. Tik vērienīgu The Bad Seeds uzstāšanos līdz ar to vēl nebiju pieredzējis.
Rakstīt par Keiva koncertiem patiesībā ir grūti, sanāk viena vienīga atkārtošanās. Ok, solo Keivs ar klavierēm - tas ir drusku citādi, bet grupas uzstāšanās - tā kārtība ir jau sen ierasta. Proti, koncerts neizbēgami pārvēršanas par dievkalpojumu Slikto Sēklu templī, kurā augstais priesteris Tēvs Niks ticīgos noved līdz katarsei atkal un atkal. Un tā bija arī šoreiz - tiem, kas bija pie pašas skatuves, bija iespēja pieskarties Viņam, laimīgākie - pat saņemt kādu sev veltītu vārdu, un saņemt autogrāfu blociņā vai uz plates. Es šajā reizē iztiku bez tik spēcīgas reliģiskās pieredzes, toties atrados vietā, kur bija gan laba redzamība, gan arī atbilstoša skaņas kvalitāte.
Koncerta repertuārs nebija sevišķi pārsteidzošs, aptuveni puse dziesmu bija dzirdētas pērn Siguldā, daļa no pārējām - citos iepriekš apmeklētos Keiva koncertos. Lielākā šīs reizes pirmreizība man bija mega garā "Hollywood", kamēr ar kādu "Tupelo", "Jubilee Street", "Weeping Song" mani nudien nepārsteigsi. Kas gan šajā koncertā bija atšķirīgi - vairākas reizes Keivs sapinās dziedāšanā, vai nu sajauca vārdus vai toņi un vai nu atsāka vai turpināja no vietas, kur gadījās kļūme. Visizteiktāk no tā cieta "Weeping song". No vienas puses, sirsnīgi, no otras - nez, vai gadi nesāk panākt arī Keivu?
Īsais kopsavilkums - viss bija labi, bet sāk šķist, ka nu jau es esmu pietiekami bijis Nika Keiva koncertos. Mazuma piegaršas vairs nav, un pārēsties arī negribu. Iespējams, ka sajūsmas līmeni par koncertu man bišķi ietekmēja arī apkārtējie apstākļi, bet par to šeit neizteikšos.
P.S. Bet "Henry Lee" duets ar vienu no dziedātājām gan bija prīmā!
2026-08-18
comments powered by Disqus