Push The Sky Away
Šovasar man ir apņēmība Niku Keivu skatīt vaigā Polijā notiekošajā Open&39;er festivālā. Vai šai apņēmībai būs lemts īstenoties, vēl ir nopietns jautājums, bet nekad iepriekš man nav bijis pat apņēmības, tādējādi - progress ir acīmredzams.
"Push The Sky Away" ir pirmais Keiva un Slikto sēklu albums, kura ierakstā nav piedalījies Miks Hārvijs, toties pēc vairāk kā 25 gadu prombūtnes grupā atgriezies Berijs Adamsons, tādējādi kaut kāda pēctecība grupā saglabājas.
Interesanti, ka vairumam "veco labo" rokmūziķu pēdējos gados ir sākusies komerciālo panākumu renesanse - arī "Push The Sky Away" daudzu pasaules valstu pārdotāko ierakstu topos ir kļuvis par līdz šim veiksmīgāko Keiva albumu un ne jau tāpēc, ka Keivs pēkšņi būtu spēris piecus kvalitatīvus soļus uz priekšu savā mūzikā, bet droši vien tāpēc, ka vismaz kaut kādai sabiedrības daļai prasās pēc kvalitatīvas un nopietnas mūzikas, nevis kārtējā muļķīgu deju izgudrojušā korejieša.
Un lai nu kurš, bet Keivs ir viens no nopietnajiem mūziķiem. Kā jau gandrīz visi viņa ieraksti, "Push The Sky Away" ir tumšs, depresīvs, un vienlaikus savā biedējošumā skaists un lirisks. "Biedējoši skaists" - tas droši vien ir tipiskākais vārdu savienojums, kas man asociējas ar Keivu.
Interesanti, ka Keivs savā ļoti specifiskā veidā dzīvo līdzi laikam - šajā ierakstā ir atrodama kompozīcija "Higgs Boson Blues", kurā Keiva liriskais varonis dodas uz Ženēvu, dziesmā parādās arī Roberts Džonsons:
No visām jaunā albuma dziesmām man vislabāk pie sirds iet tā ievadkompozīcija "We No Who U R", kas par spīti tizlajai interneta gramatikai nosaukumā ir tipiska Keiva traģēdija ar savu devu viegla optimisma.
Taču šis kopumā ir ļoti viendabīgs un kvalitatīvs ieraksts, kur katrā dziesmā ir kas skaists un kas biedējošs. Es patiesībā nezinu, cik ļoti labi Keivs ir piemērots festivālu atmosfērai, bet - man patīk viņa dziesmas, un tas droši vien ir galvenais.
"Push The Sky Away" ir pirmais Keiva un Slikto sēklu albums, kura ierakstā nav piedalījies Miks Hārvijs, toties pēc vairāk kā 25 gadu prombūtnes grupā atgriezies Berijs Adamsons, tādējādi kaut kāda pēctecība grupā saglabājas.
Interesanti, ka vairumam "veco labo" rokmūziķu pēdējos gados ir sākusies komerciālo panākumu renesanse - arī "Push The Sky Away" daudzu pasaules valstu pārdotāko ierakstu topos ir kļuvis par līdz šim veiksmīgāko Keiva albumu un ne jau tāpēc, ka Keivs pēkšņi būtu spēris piecus kvalitatīvus soļus uz priekšu savā mūzikā, bet droši vien tāpēc, ka vismaz kaut kādai sabiedrības daļai prasās pēc kvalitatīvas un nopietnas mūzikas, nevis kārtējā muļķīgu deju izgudrojušā korejieša.
Un lai nu kurš, bet Keivs ir viens no nopietnajiem mūziķiem. Kā jau gandrīz visi viņa ieraksti, "Push The Sky Away" ir tumšs, depresīvs, un vienlaikus savā biedējošumā skaists un lirisks. "Biedējoši skaists" - tas droši vien ir tipiskākais vārdu savienojums, kas man asociējas ar Keivu.
Interesanti, ka Keivs savā ļoti specifiskā veidā dzīvo līdzi laikam - šajā ierakstā ir atrodama kompozīcija "Higgs Boson Blues", kurā Keiva liriskais varonis dodas uz Ženēvu, dziesmā parādās arī Roberts Džonsons:
Well here comes Lucifer,
With his canon law,
And a hundred black babies runnin&39; from his genocidal jaw
He got the real killer groove
Robert Johnson and the devil man
Don&39;t know who&39;s gonna rip off who
No visām jaunā albuma dziesmām man vislabāk pie sirds iet tā ievadkompozīcija "We No Who U R", kas par spīti tizlajai interneta gramatikai nosaukumā ir tipiska Keiva traģēdija ar savu devu viegla optimisma.
Taču šis kopumā ir ļoti viendabīgs un kvalitatīvs ieraksts, kur katrā dziesmā ir kas skaists un kas biedējošs. Es patiesībā nezinu, cik ļoti labi Keivs ir piemērots festivālu atmosfērai, bet - man patīk viņa dziesmas, un tas droši vien ir galvenais.
2013-03-26
comments powered by Disqus