Noktirne
Ceru, ka šīs filmas dēļ nesāksies dzimtu naids. Sanāca sekojoši - vakar @normis ierosināja kolektīvu iešanu uz kino uz "Gravity". Tā kā zināms, ka man vairāk par visu patīk Malavi par desmit banāniem uzņemtas bezbudžeta filmas, sākotnēji sajūsmas nebija. Tad Normis mani pārliecināja, ka filma ir izcila un es daļēji piekritu. Bet otrs kārdinātājs @sicis savukārt izreklamēja iekš Splendid Palace notiekošu kinolektoriju, kur tikšot rādīta sešdesmitajos gados uzņemta latviešu filma. Kas ir tuvāk pēc būtības Malavi? Lieki skaidrot. Rezultātā sanāca, ka kamēr @normis un @bubliks devās skatīties uz Sandru Bulloku kosmosā, @sicis un es bijām pavisam citā kinoteātrī.
Pirms filmas noklausījāmies visai garu stāstījumu par tās tapšanu un tās saturu, ko šeit neatstāstīšu, jo tas nebūtu vietā. Bet zināms, ka es šajā blogā nekad nemēdzu rakstīt par beztēmu.
"Noktirne" ir īpaša ar to, ka līdzās Gunāram Cilinskim otru galveno lomu tajā atveido ārvalstu aktrise - poliete Pola Raksa. Filmas darbība norisinās Spānijā pilsoņu kara laikā un Francijā 2.Pasaules kara laikā. Žoržs ir brīvprātīgais, kas cīnās jau gandrīz pilnībā sakauto republikāņu pusē, Iveta - medmāsa. Liktenis viņus saved kopā un tikpat ātri izšķir. Nākamo reizi viņi tiekas jau vēlāk - Marseļā. Iveta strādā kafejnīcā, kamēr Žoržam ir izdevies aizbēgt no koncentrācijas nometnes. Jā, laikam aizmirsu pieminēt, ka Žoržs ir latvietis, bet Iveta spāniete. Viņiem izdodas nonākt kalnos pie partizāniem, un viss jau šķiet gandrīz vai skaisti un labi, bet beigās viens no viņiem mirs.
Kā jau tas vispār ar vecu kino un latviešu kino jo it īpaši, vietā ir jautājums - kādā mērā šo filmu var skatīties mūsdienās? Atbilde - daļēji. Uzfilmēta tā ir pietiekami labi, aktierspēle lielākoties arī ir gana veiksmīga. Mūzikai (izņemot radio no Padomijas) nav ne vainas. Bet, jēziņ, cik sāpīgi ir klausīties dialogos! Nezinu, kas te vairāk ir pie vainas - Žaņa Grīva literāta talanta trūkums (pēc viņa noveles motīviem veidota filma), scenārista nespēja atdzīvināt tekstu vai skaņas cilvēku kaut kādi stereotipi, bet teju viss, kas šajā filmā tiek teikts, ir smagi falšs. Iespējams, situāciju tikai sliktāku dara apstāklis, ka aktieri tekstu ierunāja vai nu krieviski (visticamākais) vai vienkārši bezsakarā, jo lūpu kustības un skaņas sakrīt visai slikti. Bet arī tas, KĀ personāži runā, nepavisam nepārliecina. Cilinskis vēl patiesībā ir ok, bet aktrise, kas ierunā Polas Raksas tekstu, vienkārši neizklausās pēc tā cilvēka, ko rāda uz ekrāna. Un vēl jo vairāk filma praktiski pilnībā ignorē to apstākli, ka Žoržs un Iveta ir cilvēki no pilnīgi atšķirīgām kultūrām un ka viņiem ir atšķirīga dzimtā valoda. Līdz ar to, iespējams, šī filma būtu tikai ieguvusi, ja tā būtu uzņemta kā mēmā lente. Saspēle starp Cilinski un Raksu ir pārliecinoša, aktieri ir ļoti videogēniski (fotogēniski laikam nav īstais vārds?), un filmas vēstījums savam laikam nav uzbāzīgi propagandisks.
Protams, es jau arī negaidīju, ka šī filma man kļūs par atklāsmi, ka tā būs gada labākā noskatītā kinolente. Mani interesēja, ko par to pastāstīs (kā dēļ vairākas detaļas filmā varēja rūpīgāk apskatīt), un man vispār patīk doma šādas filmas skatīties kino. Un es neizprotu 3D tehnoloģiju. Līdz ar to - vakars, manuprāt, sakarīgi pavadīts. Plus vēl no @sicis dabūju krietnu gabalu ķirbja!
Pirms filmas noklausījāmies visai garu stāstījumu par tās tapšanu un tās saturu, ko šeit neatstāstīšu, jo tas nebūtu vietā. Bet zināms, ka es šajā blogā nekad nemēdzu rakstīt par beztēmu.
"Noktirne" ir īpaša ar to, ka līdzās Gunāram Cilinskim otru galveno lomu tajā atveido ārvalstu aktrise - poliete Pola Raksa. Filmas darbība norisinās Spānijā pilsoņu kara laikā un Francijā 2.Pasaules kara laikā. Žoržs ir brīvprātīgais, kas cīnās jau gandrīz pilnībā sakauto republikāņu pusē, Iveta - medmāsa. Liktenis viņus saved kopā un tikpat ātri izšķir. Nākamo reizi viņi tiekas jau vēlāk - Marseļā. Iveta strādā kafejnīcā, kamēr Žoržam ir izdevies aizbēgt no koncentrācijas nometnes. Jā, laikam aizmirsu pieminēt, ka Žoržs ir latvietis, bet Iveta spāniete. Viņiem izdodas nonākt kalnos pie partizāniem, un viss jau šķiet gandrīz vai skaisti un labi, bet beigās viens no viņiem mirs.
Kā jau tas vispār ar vecu kino un latviešu kino jo it īpaši, vietā ir jautājums - kādā mērā šo filmu var skatīties mūsdienās? Atbilde - daļēji. Uzfilmēta tā ir pietiekami labi, aktierspēle lielākoties arī ir gana veiksmīga. Mūzikai (izņemot radio no Padomijas) nav ne vainas. Bet, jēziņ, cik sāpīgi ir klausīties dialogos! Nezinu, kas te vairāk ir pie vainas - Žaņa Grīva literāta talanta trūkums (pēc viņa noveles motīviem veidota filma), scenārista nespēja atdzīvināt tekstu vai skaņas cilvēku kaut kādi stereotipi, bet teju viss, kas šajā filmā tiek teikts, ir smagi falšs. Iespējams, situāciju tikai sliktāku dara apstāklis, ka aktieri tekstu ierunāja vai nu krieviski (visticamākais) vai vienkārši bezsakarā, jo lūpu kustības un skaņas sakrīt visai slikti. Bet arī tas, KĀ personāži runā, nepavisam nepārliecina. Cilinskis vēl patiesībā ir ok, bet aktrise, kas ierunā Polas Raksas tekstu, vienkārši neizklausās pēc tā cilvēka, ko rāda uz ekrāna. Un vēl jo vairāk filma praktiski pilnībā ignorē to apstākli, ka Žoržs un Iveta ir cilvēki no pilnīgi atšķirīgām kultūrām un ka viņiem ir atšķirīga dzimtā valoda. Līdz ar to, iespējams, šī filma būtu tikai ieguvusi, ja tā būtu uzņemta kā mēmā lente. Saspēle starp Cilinski un Raksu ir pārliecinoša, aktieri ir ļoti videogēniski (fotogēniski laikam nav īstais vārds?), un filmas vēstījums savam laikam nav uzbāzīgi propagandisks.
Protams, es jau arī negaidīju, ka šī filma man kļūs par atklāsmi, ka tā būs gada labākā noskatītā kinolente. Mani interesēja, ko par to pastāstīs (kā dēļ vairākas detaļas filmā varēja rūpīgāk apskatīt), un man vispār patīk doma šādas filmas skatīties kino. Un es neizprotu 3D tehnoloģiju. Līdz ar to - vakars, manuprāt, sakarīgi pavadīts. Plus vēl no @sicis dabūju krietnu gabalu ķirbja!
2013-10-30
comments powered by Disqus