Nora
Lindas Oltes un Sandija Semjonova filma "Nora" ir visnotaļ īpatnējs mēģinājums atskatīties uz sava laikmeta populārākās latviešu estrādes dziedātājas dzīvi, dokumentālos kadrus papildinot ar iestudējumiem, kur Noru Bumbieri un Viktoru Lapčenoku atveido aktieri.
Būtu pārspīlējums teikt, ka es esmu sevišķs Noras Bumbieres talanta cienītājs un ka man būtu grandioza interese par viņas personību, tomēr nenoskatīties filmu, par kuru Uldim Rudakam bija iebildumi, ka tajā ir pārāk daudz "černuhas", šķita nepareizi, un konkrēti laikmeta liecības mani vienmēr ir saistījušas, pat tad, ja ne tik ļoti intriģē konkrētās personības. Ja tā padomā (nezinu, vai šāds apgalvojums ir bieži dzirdēts vai tā ir tikai mana asociācija), Noru Bumbieri itin labi varētu dēvēt par latviešu Edīti Piafu, vismaz viņu traģiskajos likteņos ir itin daudz kopīga (alkohols, problēmas attiecībās ar vīriešiem, totāla atkarība no tā, kādu materiālu tev piespēlē dziesmu komponisti). Piafa īpašu aktualitātes uzplaiksnījumu piedzīvoja ar 2007. gada "La Vie en rose", kur Mariona Kotijāra pat saņēma Oskaru par labāko sieviešu lomas atveidošanu, un pat tepat Latvijā ir/bija brīnišķīga Liepājas teātra izrāde par Piafu, kamēr Noras Bumbieres piemiņai nekā diži vērienīgāka par šo jauno televīzijas vajadzībām uzņemto filmu nav. Tas - mērogu salīdzināšanai.
Filmu veido laikabiedru stāstījumi par Noru, kuri ir iespēju robežās salikti tā, lai veidotu hronoloģisku stāstījumu, bet nav tā, ka šis risinājums šķistu perfekts. Skatītājam ar mazu zināšanu bagāžu konkrētajā materiālā būs grūti orientēties, kaut kādas tēmas šķiet lieki atkārtotas, citas - aprautas, jo nav jau teicēja, kas veidotu stāstījuma skeletu. Diezgan maz uzmanības patiesībā tiek veltīts tieši mūzikai, vairāk runājot par privāto dzīvi, bet to darot ne pārāk veiksmīgā veidā. No vienas puses, filma cenšas pārmērīgi neaizrauties ar savas varones noniecināšanu, kas, protams, ir labi, bet visu laiku ir sajūta, ka kaut kas tiek aprauts pusvārdā, jo tas nebūtu glīti, un tad nu notiek malšanās uz priekšu, īsti neko jaunu nepasakot. Jā, Norai Bumbierei bija problēmas ar alkoholu un vīriešiem, bet - ko tas pasaka par viņu kā dziedātāju, kā tas ietekmēja viņas personību, viņas muzikālo darbību?
Lai arī es saprotu, ka reālu videoierakstu ar pašu Noru Bumbieri nav sevišķi daudz, taču to noteikti ir vairāk nekā tas, ko rāda filmā. Un kāpēc bija nepieciešams inscenēt arī tās epizodes, kuras ir pieejamas reālos ierakstos? Kāds tieši ir ieguvums tajā, ka filmā līdzās reālajiem kadriem ar Noru un Viktoru no "Tās dienas" videorullīša rāda šī paša video iestudējumu ar jaunajiem aktieriem? Un cik lielā mērā ir attaisnojams tas, ka intervētie Noras laikabiedri un draugi reizēm tiek rādīti uz ekrāna, bet reizēm ir fona balsis un tu nevari droši pateikt, kurš īsti ir tas cilvēks, kas šobrīd runā (ja vien tas nav Raimonds Pauls, kuru nevar sajaukt ne ar vienu)? Jautājumu vairāk kā atbilžu, lai gan pati filma pat īsti jautājumus necenšas uzdot.
Ja man būtu jāatbild uz jautājumu, ko īsti ar šo filmu ir centušies pateikt tās veidotāji, es teiktu: "Bija tāda ļoti talantīga dziedātāja Nora Bumbiere, bet viņa nodzērās." Tas aptuveni arī viss, tikai - 85 minūšu garumā. Jā, ļoti feini, ka filmas vajadzībām tika intervēti tādi cilvēki kā Pauls, Zigmārs Liepiņš, Imants Kalniņš, Lapčenoks, Margarita Vilcāne, Aija Kukule, Mirdza Zīvere, Žoržs Siksna, tāpat ir interesanti redzēt (dzīvos) Noras bērnus (un māsu), bet tam visam pasākumam trūkst jebkādas sakarīgas struktūras, ir stipri duļķaina hronoloģija, ir diezgan daudz pretrunīgu apgalvojumu, kas nekādi netiek atšķetināti un ļoti minimāli tiek paskaidrots - kāpēc tieši Nora Bumbiere uzskatāma par pārāku par citām savas paaudzes dziedātājām.
Vispār, ja jau bija atrasti aktieri Noras un Viktora atveidošanai (ja kas - Niklāvs Kurpnieks ir izcili līdzīgs jaunam Viktoram, kamēr Dārta Daneviča ir pārāk smuka Nora), varbūt vispār pareizākais veids būtu taisīt mākslas filmu, nevis dokumentālo? Filmām par mūziķiem vispār parasti saistošākā daļa ir liels mūzikas daudzums tajās, kam pakārto stāstu, kamēr šeit mūzika ir fragmentāra un arī stāsts nav tas labāk strukturētais. Šī nav "La vie en rose", šī ir viduvējas kvalitātes TV filma.
Būtu pārspīlējums teikt, ka es esmu sevišķs Noras Bumbieres talanta cienītājs un ka man būtu grandioza interese par viņas personību, tomēr nenoskatīties filmu, par kuru Uldim Rudakam bija iebildumi, ka tajā ir pārāk daudz "černuhas", šķita nepareizi, un konkrēti laikmeta liecības mani vienmēr ir saistījušas, pat tad, ja ne tik ļoti intriģē konkrētās personības. Ja tā padomā (nezinu, vai šāds apgalvojums ir bieži dzirdēts vai tā ir tikai mana asociācija), Noru Bumbieri itin labi varētu dēvēt par latviešu Edīti Piafu, vismaz viņu traģiskajos likteņos ir itin daudz kopīga (alkohols, problēmas attiecībās ar vīriešiem, totāla atkarība no tā, kādu materiālu tev piespēlē dziesmu komponisti). Piafa īpašu aktualitātes uzplaiksnījumu piedzīvoja ar 2007. gada "La Vie en rose", kur Mariona Kotijāra pat saņēma Oskaru par labāko sieviešu lomas atveidošanu, un pat tepat Latvijā ir/bija brīnišķīga Liepājas teātra izrāde par Piafu, kamēr Noras Bumbieres piemiņai nekā diži vērienīgāka par šo jauno televīzijas vajadzībām uzņemto filmu nav. Tas - mērogu salīdzināšanai.
Filmu veido laikabiedru stāstījumi par Noru, kuri ir iespēju robežās salikti tā, lai veidotu hronoloģisku stāstījumu, bet nav tā, ka šis risinājums šķistu perfekts. Skatītājam ar mazu zināšanu bagāžu konkrētajā materiālā būs grūti orientēties, kaut kādas tēmas šķiet lieki atkārtotas, citas - aprautas, jo nav jau teicēja, kas veidotu stāstījuma skeletu. Diezgan maz uzmanības patiesībā tiek veltīts tieši mūzikai, vairāk runājot par privāto dzīvi, bet to darot ne pārāk veiksmīgā veidā. No vienas puses, filma cenšas pārmērīgi neaizrauties ar savas varones noniecināšanu, kas, protams, ir labi, bet visu laiku ir sajūta, ka kaut kas tiek aprauts pusvārdā, jo tas nebūtu glīti, un tad nu notiek malšanās uz priekšu, īsti neko jaunu nepasakot. Jā, Norai Bumbierei bija problēmas ar alkoholu un vīriešiem, bet - ko tas pasaka par viņu kā dziedātāju, kā tas ietekmēja viņas personību, viņas muzikālo darbību?
Lai arī es saprotu, ka reālu videoierakstu ar pašu Noru Bumbieri nav sevišķi daudz, taču to noteikti ir vairāk nekā tas, ko rāda filmā. Un kāpēc bija nepieciešams inscenēt arī tās epizodes, kuras ir pieejamas reālos ierakstos? Kāds tieši ir ieguvums tajā, ka filmā līdzās reālajiem kadriem ar Noru un Viktoru no "Tās dienas" videorullīša rāda šī paša video iestudējumu ar jaunajiem aktieriem? Un cik lielā mērā ir attaisnojams tas, ka intervētie Noras laikabiedri un draugi reizēm tiek rādīti uz ekrāna, bet reizēm ir fona balsis un tu nevari droši pateikt, kurš īsti ir tas cilvēks, kas šobrīd runā (ja vien tas nav Raimonds Pauls, kuru nevar sajaukt ne ar vienu)? Jautājumu vairāk kā atbilžu, lai gan pati filma pat īsti jautājumus necenšas uzdot.
Ja man būtu jāatbild uz jautājumu, ko īsti ar šo filmu ir centušies pateikt tās veidotāji, es teiktu: "Bija tāda ļoti talantīga dziedātāja Nora Bumbiere, bet viņa nodzērās." Tas aptuveni arī viss, tikai - 85 minūšu garumā. Jā, ļoti feini, ka filmas vajadzībām tika intervēti tādi cilvēki kā Pauls, Zigmārs Liepiņš, Imants Kalniņš, Lapčenoks, Margarita Vilcāne, Aija Kukule, Mirdza Zīvere, Žoržs Siksna, tāpat ir interesanti redzēt (dzīvos) Noras bērnus (un māsu), bet tam visam pasākumam trūkst jebkādas sakarīgas struktūras, ir stipri duļķaina hronoloģija, ir diezgan daudz pretrunīgu apgalvojumu, kas nekādi netiek atšķetināti un ļoti minimāli tiek paskaidrots - kāpēc tieši Nora Bumbiere uzskatāma par pārāku par citām savas paaudzes dziedātājām.
Vispār, ja jau bija atrasti aktieri Noras un Viktora atveidošanai (ja kas - Niklāvs Kurpnieks ir izcili līdzīgs jaunam Viktoram, kamēr Dārta Daneviča ir pārāk smuka Nora), varbūt vispār pareizākais veids būtu taisīt mākslas filmu, nevis dokumentālo? Filmām par mūziķiem vispār parasti saistošākā daļa ir liels mūzikas daudzums tajās, kam pakārto stāstu, kamēr šeit mūzika ir fragmentāra un arī stāsts nav tas labāk strukturētais. Šī nav "La vie en rose", šī ir viduvējas kvalitātes TV filma.
2018-05-18
comments powered by Disqus