Kazhes pierakstu burtnīca

Kā pēdējā no trim grāmatām, kas ar mani devās tradicionālajā ceļā uz Budapeštu (līdzās Bereļa "...rakstīt..." un Kļavja "Bērēm ar priekšapmaksu" bija Noras Ikstenas stāstu un eseju krājums "Mīlestība".Tas, domājams, ir pēdējais Ikstenas darbs, kuru varēja lasīt, neaizdomājoties par to - kāds ir mans viedoklis par autori kā cilvēku. Proti, tas klajā nāca 2019. gadā, kad līdzās citiem jautājumiem, kuros cilvēkiem var būt atšķirīgi viedokļi, nebija pievienojies jautājums par pandēmijām un personīgo brīvību ierobežošanu. Te droši vien būtu īstā situācija piebilst, ka manis paša pozīcija laika gaitā ir šajā jautājumā liberalizējusies, bet tas attiecas tikai uz tagadnes stāvokli, nevis uz cilvēkiem, kas no sākta gala kliedza: "Es neļaušu sevi čipēt! Vispārībā tādas pandēmijas nemaz nav!!!" Cik saprotu, Ikstena drīzāk meklējama šajā grupā, un par to varu teikt tik vien kā - neesmu fans. Bet ne jau par pandēmiju ir šī grāmata, tā ir par mīlestību.

Te nu man jāatzīst, ka šajā jautājumā mans viedoklis ir ar iekšējām pretrunām. Nē, ne par to, vai mīlestība pastāv, bet par to, kādā veidā Ikstena tai tuvojas.

Šī grāmata galvenokārt ir stāstu krājums, kurā iekļuvušas arī vairākas esejas, tomēr nozīmīgākā tāda daļa noteikti ir tā apjomīgākā daļa - garstāsts "Besa", kurā atainota diezgan skumīga kādas vientuļās mātes (ar trīs bērniem) ikdiena. Sieviete strādā par pastnieci, lai kaut kā savilkti galus kopā ogo un sēņo, kā arī piestrādā kādus gadījuma darbus, tomēr kopumā viņas dzīve ir bezcerības pilna (to labāku nedara apstāklis, ka bērnu tēvs aiziedams viņu teju bija nogalinājis ar krāsns kruķi). Taču tad Besas dzīvē ienāk divi saules stariņi - mājas bēniņos (viņa mīt lauku mājā, par kuras kādreizējiem saimniekiem neko nezina) viņa atrod vecas mīlestības vēstules, kā arī kaut ko līdzīgu mīlestības vēstulēm no svešinieka sāk saņemt viņa pati. Šī epistulārā pasaule mani līdz galam sevī neievelk - kamēr Besas prozaiskajai ikdienai es spēju noticēt, šīs vēstules man šķiet pārāk samākslotas un skaistiem teikumiem pārpilnas. Nav tā, ka man allaž vajag, lai prasti un lai ar krāsns kruķi, bet konkrētā maniere kaut kā ar mani sevišķi labi nesadzīvo.

Un tā ir arī ar šo grāmatu kā tādu - tajā ir teksti, par kuriem gribas teikt: "Tā ir burvīga proza, kas stāsta par to, cik dažāda var būt mīlestība", un ir tādi, kas mani atstāj gluži aukstu. Piemēram, "Baržas romance" ir skaista. "Mārpuķīte" raisa asaras. "...es tevi īlikšu svātā grāmatā..." arī. "Šūberts" noslēdz krājumu līdzīgā manierē, kā to izdara Kļavis "Bērēs ar priekšapmaksu" - spēcīgi un aizkustinoši. Bet tam pa vidu ir daudz kā tāda, ko es nespēju pieņemt un nevis vēstījuma vai domas dēļ, bet tieši kā tekstu. Līdz ar to nezinu - varu es šo grāmatu ieteikt, laikam jau drīzāk nē.