Kazhes pierakstu burtnīca

Sliktākā lieta, ko es varētu teikt par grupu Oceanpath, ir tāda, ka man galīgi nepatīk tās nosaukums. Tas nav ne atmiņā paliekošs, ne jebkādā ziņā spēcīgs - izklausās pēc kaut kāda pagaidu varianta, kamēr nav izdomāts īstais nosaukums. Cik saprotu, savā ziņā grupas vēsture arī sastāv no sava ceļa meklējumiem, vēl joprojām droši neizlemjot par to, kādā tieši mūzikas lauciņā darboties, bet tagad vismaz viens labs risinājums ir atrasts - Laimas Krīgeres personā "Oceanpath" ir tikuši pie solistes, ar kuru noteikti nav kauns spēlēt simfonisko metālu - šī jaunā dāma ir ceļā uz kļūšanu par operdziedātāju, kas nozīmē - jaudas viņas balsī ir daudz, un arī dziedāšanas stils ir pietiekami izteiksmīgs, lai tajā justu ko vairāk nekā tāds "Oceanpath" nosaukums paredz (zinu, ka šim konkrētajam elementam pamatīgi piekasos, bet man pagāja ilgs laiks, kamēr iemācījos atcerēties, ka šis kolektīvs nav tas pats kā kādreizējā Kārļa Kazāka grupa "Oceanfall"). Paklausoties viņu agrīnākus ierakstus Youtube, var just pamatīgu atšķirību tajā, kā izklausās šī grupa ar "vienkāršu solisti" un ar operdziedātāju.

Protams, ievērojot to, ka kopš 2012. gada, kad kolektīvs uzsāka savu darbību, visi dalībnieki, neskaitot solistu Artūru Šteinbergu, ir nomainījušies ne reizi vien, sevišķi paļauties uz to, ka sadarbība ar solisti turpināsies ilgtermiņā nevar, taču vismaz viņu pirmajā oficiāli izdotajā ierakstā - minialbumā "Elementi" - Laimas balss ir viens no spēcīgākajiem instrumentiem. Zinot albuma nosaukumu, nav pārsteidzoši, ka tajā sastopamie skaņdarbi ir veltīti katrs savam no četriem pamatelementiem, tos visus beigās apvienojot skaņdarbā "Bāliņš jāja kara taku". Saturiski tas ir simfoniska metāla apvienojums ar folkmūzikas elementiem, kas strādā pārsteidzoši labi. Varu piekrist vienīgajā internetos atrodamajai šī albuma recenzijai rakstītajam, ka dažviet prasītos otra ģitārista klātbūtne, padarot skanējumu mazliet niknāku, un tāpat tam, ka būtu interesanti vairāk izmantot kontrastu starp Laimas skaisto operatisko vokālu un Šteinberga rēcieniem un rūcieniem (ja nu vienīgi jāatzīst, ka Šteinbergs nav īsti dzimis growl tipa vokālists un Laimai blakus viņš skan diezgan blāvi, līdz ar to no otra vokālista būtu jēga vien tad, ja viņš būtu līdzvērtīgi labs).

Noskaņu ziņā ieraksts nav diži daudz veidīgs, bet pēc tā arī īsti neprasās - ne tas ir pārāk garš, ne tā būtu tāda mūzika, kur prasītos sevišķi atšķirīgas pieejas. Gribētos kādu reizi redzēt šo kolektīvu spēlējam dzīvajā - vajadzētu būt labai pieredzei. Lasīju, ka grupai ir plānos arī pilna garuma albums - tādu es arī ar lielu prieku noklausīšos, kad būs tapis pieejams. Šis varbūt nav man pats tuvākais mūzikas lauciņš, bet tāds, kuru varu itin labi izbaudīt.