Dzen savu arklu pār mirušo kauliem
Nu, tā - mēģināšu formulēt savu viedokli par šo visai sarežģīto izrādi. Olgas Tokarčukas romānu, kura nosaukums latviešu valodā par vienu vārdu atšķiras no izrādes nosaukuma ("stum", nevis "dzen"), esmu lasījis, līdz ar to man gan nebija problēmu uztvert uz skatuves notiekošo, gan arī nebija aktuāls jautājums: "Kurš ir slepkava?" Ja šis darbs būtu klasisks detektīvs, tad šādas priekšzināšanas varētu kaitēt baudījumam, taču šeit bija drīzāk otrādi: vismaz es ne mirkli nebiju samulsis, salīdzinoši labi uztvēru simbolus un varēju vairāk pievērsties jautājumam "kā?", nevis "kas?" Protams, priekšzināšanas par darba nobeigumu neliedza man mēģināt starpbrīdī Marinu pārliecināt, ka vainīgais izrādīsies Mācītājs, jo Kaspars Dumburs vienmēr atveido dažādu veidu psihopātus un maniakus.
Šī būs tā reize, kur neiztikt bez "special disclaimer": lai arī neesmu pat īsti veģetārietis, jo mēdzu ēst zivis, idejiski es pilnībā identificējos ar izrādes galveno varoni Janīnu Dušejko un viņas attieksmi pret medniekiem un medībām. Barotavu ierīkošana, lai zvēri zinātu, ka te var nākt - un tad viņu apšaušana šajā pašā vietā, manā izpratnē ir viena no mazāk ētiskajām mūsu sugasbrāļu izpausmēm. Jā, diez vai es varētu kādam medniekam aci uz aci atklāt savus uzskatus, jo man nepatīk iziet uz bezjēdzīgu konfrontāciju (lasīt - esmu gļēvs), bet lietas būtību tas nemaina. Līdz ar to es šo izrādi skatījos ar tendenciozu prizmu un mana attieksme pret Lielās Pēdas un viņa domubiedru likteni ir partejiska.
Dīvainais attiecībā uz izrādi ir tas, ka tās satura atstāstīšanā ir gaužām grūti neizkāpt no tās informācijas, ko sniedz pati izrāde, neizmantojot īpašās zināšanas, kas nāk no grāmatas. Mēģināšu tomēr izlikties, ka neko vairāk es nezinu. Tātad - ir kāda kundze, ne sevišķi jauka, kuras vārds ir Janīna, bet viņa pati uzskata, ka šis vārds viņai nepiestāv. Viņa dzīvo kādā ciematā nekurienē. Šķiet, ka vismaz vārdu Polija šeit drīkst minēt. Viņa dzīvo viena, bet nav vientuļa - viņai ir labas attiecības ar diviem kaimiņiem: policijas IT speciālistu un Viljama Bleika atdzejotāju Dizio un Ērmuli, par kuru uzzinām vien vārdu, kādā viņu dēvē Janīna un to, ka viņa dēls ir izmeklētājs Melnais Mētelis. Notikumus iekustina mīklainos apstākļos notikusī malumednieka Lielās Pēdas nāve, un tā nebūs vienīgā šajā izrādē. Janīna, kura aktīvi nodarbojas ar horoskopu sastādīšanu un vispār ir eksentriska kundzīte, mēģina ciema iedzīvotājus pārliecināt par to, ka meža dzīvnieki sākuši atriebību medniekiem par viņu nodarījumiem. Pārējie viņai sevišķi netic, taču būtiskākais ir tas, ka nāves turpinās.
Ir lietas, ko par šo izrādi nav iespējams nepateikt. Pirmkārt, jārunā par Janīnu Dušejko atveidojošo aktrisi. Man tā bija pirmā pieredze, redzot Čulpanu Hamatovu izrādi spēlējam latviešu valodā. Vai vērts uzslavēt viņu par latviešu valodas apguvi? Droši vien, bet tas jau nedara izrādi labāku vai sliktāku, taču par ko viņu var uzslavēt, tas ir, cik ļoti organiski viņa ieiet šajā vecās un ne gluži adekvātās kundzes personāžā un cik labi šajos apstākļos iederas Hamatovas ne gluži perfektā latviešu valoda, kas gan nav arī tāds parasts slāvu akcents latviešu valodā, bet... es pat nespēju raksturot, kur tur ir sāls, bet jūtams, ka viņa valodu ir uzņēmusi kaut kādā atšķirīgā veidā no tā, kā to pieņemts darīt. Vārdu izruna reizēm ir tāla no kanoniskas, bet tas nāk tikai par labu.
Tālāk - izrādes scenogrāfija. Būtu pārspīlēti teikt, ka viss simbolisms man bija līdz galam skaidrs - gan saistībā ar mirušo pasauli, gan tiem ūdens un uguns apļiem, bet iespaidīgi tas nenoliedzami ir. Un dārgi, protams, arī. Runājot futbola terminoloģijā, Dailes teātra izrādes uz lielās skatuves atbilst Riga FC vērienam salīdzinājumā ar citiem Virslīgas klubiem. Ja tā padomā - droši vien nav jau nejauši, ka Dailes "lieldraugs" ir Rietumu banka, proti, saistība ar potenciāli netīru krievu naudu vieno šīs parādības. Un teātra gadījumā, līdzīgi kā futbolā, līdzjutējs parastais (mani ieskaitot) bieži izvēlas redzēt tikai to, kas viņam patīk, bet par netīkamo - izlikties, ka tas uz viņu neattiecas. Nu jā - bet iespaidīgi jau bija, tā ūdens un uguns saspēle.
Hamatovas saspēle ar Artūra Skrastiņa Dizio ir izrādes dabiskākā mijiedarbība; ok - vēl arī Imanta Strada atveidotajam biologam ir sava vieta šajā stāstā, kamēr pārējais ansamblis nekādas spilgtās emocijas man neraisīja. Jā, Arturam Krūzkopam te ir ļoti daudz matu un viņš ļoti daudz lamājas, bet tas kopumā arī viss, ko es par viņu var pateikt.
Kāds ir mans gala spriedums? Nu tā... it kā jau man šī izrāde drīzāk patika nekā nepatika, bet - vai es būtu gatavs kādam teikt, ka viņam to obligāti nepieciešams redzēt? Nē, diez vai. Racionāli vērtējot, lai arī izrāde saņēmusi virkni nomināciju aktuālās sezonas Spēlmaņu naktij, šis nebūs tas darbs, kas uz mani šogad būs teātrī atstājis lielāko iespaidu, un kategorijā - ieguldītais pret gala rezultātu tā noteikti manās acīs nebūs topā. Protams, tas neliedz Hamatovai kārtējo reizi būt ļoti labās pozīcijās, lai dabūtu gada aktrises balvu, un tas gan man šķistu pelnīti (atkal - ar piebildi, ka tas ir pie nosacījuma, ja nevērtējam viņas pagātnes grēkus).
Šī būs tā reize, kur neiztikt bez "special disclaimer": lai arī neesmu pat īsti veģetārietis, jo mēdzu ēst zivis, idejiski es pilnībā identificējos ar izrādes galveno varoni Janīnu Dušejko un viņas attieksmi pret medniekiem un medībām. Barotavu ierīkošana, lai zvēri zinātu, ka te var nākt - un tad viņu apšaušana šajā pašā vietā, manā izpratnē ir viena no mazāk ētiskajām mūsu sugasbrāļu izpausmēm. Jā, diez vai es varētu kādam medniekam aci uz aci atklāt savus uzskatus, jo man nepatīk iziet uz bezjēdzīgu konfrontāciju (lasīt - esmu gļēvs), bet lietas būtību tas nemaina. Līdz ar to es šo izrādi skatījos ar tendenciozu prizmu un mana attieksme pret Lielās Pēdas un viņa domubiedru likteni ir partejiska.
Dīvainais attiecībā uz izrādi ir tas, ka tās satura atstāstīšanā ir gaužām grūti neizkāpt no tās informācijas, ko sniedz pati izrāde, neizmantojot īpašās zināšanas, kas nāk no grāmatas. Mēģināšu tomēr izlikties, ka neko vairāk es nezinu. Tātad - ir kāda kundze, ne sevišķi jauka, kuras vārds ir Janīna, bet viņa pati uzskata, ka šis vārds viņai nepiestāv. Viņa dzīvo kādā ciematā nekurienē. Šķiet, ka vismaz vārdu Polija šeit drīkst minēt. Viņa dzīvo viena, bet nav vientuļa - viņai ir labas attiecības ar diviem kaimiņiem: policijas IT speciālistu un Viljama Bleika atdzejotāju Dizio un Ērmuli, par kuru uzzinām vien vārdu, kādā viņu dēvē Janīna un to, ka viņa dēls ir izmeklētājs Melnais Mētelis. Notikumus iekustina mīklainos apstākļos notikusī malumednieka Lielās Pēdas nāve, un tā nebūs vienīgā šajā izrādē. Janīna, kura aktīvi nodarbojas ar horoskopu sastādīšanu un vispār ir eksentriska kundzīte, mēģina ciema iedzīvotājus pārliecināt par to, ka meža dzīvnieki sākuši atriebību medniekiem par viņu nodarījumiem. Pārējie viņai sevišķi netic, taču būtiskākais ir tas, ka nāves turpinās.
Ir lietas, ko par šo izrādi nav iespējams nepateikt. Pirmkārt, jārunā par Janīnu Dušejko atveidojošo aktrisi. Man tā bija pirmā pieredze, redzot Čulpanu Hamatovu izrādi spēlējam latviešu valodā. Vai vērts uzslavēt viņu par latviešu valodas apguvi? Droši vien, bet tas jau nedara izrādi labāku vai sliktāku, taču par ko viņu var uzslavēt, tas ir, cik ļoti organiski viņa ieiet šajā vecās un ne gluži adekvātās kundzes personāžā un cik labi šajos apstākļos iederas Hamatovas ne gluži perfektā latviešu valoda, kas gan nav arī tāds parasts slāvu akcents latviešu valodā, bet... es pat nespēju raksturot, kur tur ir sāls, bet jūtams, ka viņa valodu ir uzņēmusi kaut kādā atšķirīgā veidā no tā, kā to pieņemts darīt. Vārdu izruna reizēm ir tāla no kanoniskas, bet tas nāk tikai par labu.
Tālāk - izrādes scenogrāfija. Būtu pārspīlēti teikt, ka viss simbolisms man bija līdz galam skaidrs - gan saistībā ar mirušo pasauli, gan tiem ūdens un uguns apļiem, bet iespaidīgi tas nenoliedzami ir. Un dārgi, protams, arī. Runājot futbola terminoloģijā, Dailes teātra izrādes uz lielās skatuves atbilst Riga FC vērienam salīdzinājumā ar citiem Virslīgas klubiem. Ja tā padomā - droši vien nav jau nejauši, ka Dailes "lieldraugs" ir Rietumu banka, proti, saistība ar potenciāli netīru krievu naudu vieno šīs parādības. Un teātra gadījumā, līdzīgi kā futbolā, līdzjutējs parastais (mani ieskaitot) bieži izvēlas redzēt tikai to, kas viņam patīk, bet par netīkamo - izlikties, ka tas uz viņu neattiecas. Nu jā - bet iespaidīgi jau bija, tā ūdens un uguns saspēle.
Hamatovas saspēle ar Artūra Skrastiņa Dizio ir izrādes dabiskākā mijiedarbība; ok - vēl arī Imanta Strada atveidotajam biologam ir sava vieta šajā stāstā, kamēr pārējais ansamblis nekādas spilgtās emocijas man neraisīja. Jā, Arturam Krūzkopam te ir ļoti daudz matu un viņš ļoti daudz lamājas, bet tas kopumā arī viss, ko es par viņu var pateikt.
Kāds ir mans gala spriedums? Nu tā... it kā jau man šī izrāde drīzāk patika nekā nepatika, bet - vai es būtu gatavs kādam teikt, ka viņam to obligāti nepieciešams redzēt? Nē, diez vai. Racionāli vērtējot, lai arī izrāde saņēmusi virkni nomināciju aktuālās sezonas Spēlmaņu naktij, šis nebūs tas darbs, kas uz mani šogad būs teātrī atstājis lielāko iespaidu, un kategorijā - ieguldītais pret gala rezultātu tā noteikti manās acīs nebūs topā. Protams, tas neliedz Hamatovai kārtējo reizi būt ļoti labās pozīcijās, lai dabūtu gada aktrises balvu, un tas gan man šķistu pelnīti (atkal - ar piebildi, ka tas ir pie nosacījuma, ja nevērtējam viņas pagātnes grēkus).
2025-08-19
comments powered by Disqus