Oļegs
Labi, ka es pirms iet uz kino, lai skatītos Jāņa Kursieša filmu "Oļegs", nebiju redzējis tās treileri, citādi es nebūtu sadūšojies to skatīties! Ja tev būtu gadījies tā, ka treileris ir nositis vēlmi redzēt filmu, jo tajā viss ir par drūmu un šaušalīgu, un tu nevēlies zināt vairāk, varbūt šī būs tā reize, kad manī ir vērts ieklausīties. Viss nav tik melni, un filma ir daudz niansētākā, nekā vēsta tās reklāmas rullītis.
Pat bez treilera skatīšanās man bija sajūta, ka šis būs kaut kas līdzīgi nejautrs kā, piemēram, "Dirty Pretty Things" (stāsts par nelegālajiem imigrantiem un orgānu tirdzniecību). Taču baidīties nudien nav vērts - filma nav viss viens vienīgs šausmu stāsts, kura kulminācijas ainā galvenais varonis būs ar rokudzelžiem pieslēgts pie radiatora pagrabā un tad poļu barbars novilks bikses. Nē, nav arī tā, ka šī filma būtu viegla un patīkama izklaide, ar šo tikai gribu teikt, ka Jānis Kursietis nav centies krāsas visu laiku tikai arvien vairāk sabiezināt, un patiesībā biedējošākais tajā ir tas, ka tu gaidi, ka tūliņ kļūs patiešām biedējoši.
Lai arī filmas galvenais varonis Oļegs (atšķirībā no viņu atveidojošā lietuviešu-krievu aktiera) ir no Latvijas, patiesībā filma tikai ļoti pastarpinātā veidā ir par Latviju un latviešiem. Jā, daļu no filmas dramatiskās līnijas veido tas apstāklis, ka Oļegs ir nepilsonis, kas ir vēl viens faktors tajā, ka viņš visur ir svešais un neiederīgais, bet šis nav stāsts par pilsonības likumu un par krievu skolām. Arī aktieru ansamblis ir atbilstošs filmas videi - daudznacionālajai Beļģijai, filmas varoņiem runājot daudzās valodās un droši vien teju ikvienam skatītājam liekot daudz skatīties uz subtitriem. Attiecībā uz aktieriem: pirmkārt, visu cieņu par to, ka šajā filmā piedalās patiešām starptautiski itin zināmi poļu aktieri, abiem centrālajiem poļu vīriešu atveidotājiem esot bijušiem itin nozīmīgiem Oskaru ieguvušās filmas "Ida" varoņiem. Otrkārt, JRT aktieru lietojums šeit ir pelnījis īpašu balvu rubrikā "pārsteigums", turklāt ainas Briselē pamatīgi kontrastē ar visu pārējo filmas ritējumu, pievienojot stāstam papildu dimensiju un vēlreiz uzsverot to, cik ļoti atšķirīgas pasaules vienlaikus pastāv.
Pagaidām viss liecina, ka "Oļegs" Latvijas kinoteātros nekļūs par pēdējo gadu lielāko grāvēju, bet labā ziņa ir tāda, ka šī nav filma iekšējai lietošanai, atšķirībā no teju visa pašmāju kino novērojamā. Es galīgi neesmu skeptisks attiecībā uz latviešu kino kvalitāti kā tādu - pāris gadu laikā ir bijušas vairākas patiešām labas kinolentes, bet tās visas primāri tomēr ir paredzētas skatītājam tepat uz vietas, kamēr Oļegs ir filma ne tikai ar starptautisku aktieru ansambli, bet arī ar starptautisku vēstījumu. Jā, varbūt skatītājam Eiropā nebūs skaidrs, kāpēc Zariņas varone jautā Oļegam par to, kā ir strādāt ar ģēniju, bet visādi citādi stāsts ir saprotams un aktuāls arī skatītājam, kuram Alvja Hermaņa vārds neko neizsaka. Aktieri ir piemeklēti lieliski, tēli galīgi nav pliekani (arī galvenais neģēlis Andžejs nav prats ļaundaris), reliģiskais simbolisms arī ir vietā. Īsi sakot - ļoti iesaku šo filmu noskatīties arī tev!
Pat bez treilera skatīšanās man bija sajūta, ka šis būs kaut kas līdzīgi nejautrs kā, piemēram, "Dirty Pretty Things" (stāsts par nelegālajiem imigrantiem un orgānu tirdzniecību). Taču baidīties nudien nav vērts - filma nav viss viens vienīgs šausmu stāsts, kura kulminācijas ainā galvenais varonis būs ar rokudzelžiem pieslēgts pie radiatora pagrabā un tad poļu barbars novilks bikses. Nē, nav arī tā, ka šī filma būtu viegla un patīkama izklaide, ar šo tikai gribu teikt, ka Jānis Kursietis nav centies krāsas visu laiku tikai arvien vairāk sabiezināt, un patiesībā biedējošākais tajā ir tas, ka tu gaidi, ka tūliņ kļūs patiešām biedējoši.
Lai arī filmas galvenais varonis Oļegs (atšķirībā no viņu atveidojošā lietuviešu-krievu aktiera) ir no Latvijas, patiesībā filma tikai ļoti pastarpinātā veidā ir par Latviju un latviešiem. Jā, daļu no filmas dramatiskās līnijas veido tas apstāklis, ka Oļegs ir nepilsonis, kas ir vēl viens faktors tajā, ka viņš visur ir svešais un neiederīgais, bet šis nav stāsts par pilsonības likumu un par krievu skolām. Arī aktieru ansamblis ir atbilstošs filmas videi - daudznacionālajai Beļģijai, filmas varoņiem runājot daudzās valodās un droši vien teju ikvienam skatītājam liekot daudz skatīties uz subtitriem. Attiecībā uz aktieriem: pirmkārt, visu cieņu par to, ka šajā filmā piedalās patiešām starptautiski itin zināmi poļu aktieri, abiem centrālajiem poļu vīriešu atveidotājiem esot bijušiem itin nozīmīgiem Oskaru ieguvušās filmas "Ida" varoņiem. Otrkārt, JRT aktieru lietojums šeit ir pelnījis īpašu balvu rubrikā "pārsteigums", turklāt ainas Briselē pamatīgi kontrastē ar visu pārējo filmas ritējumu, pievienojot stāstam papildu dimensiju un vēlreiz uzsverot to, cik ļoti atšķirīgas pasaules vienlaikus pastāv.
Pagaidām viss liecina, ka "Oļegs" Latvijas kinoteātros nekļūs par pēdējo gadu lielāko grāvēju, bet labā ziņa ir tāda, ka šī nav filma iekšējai lietošanai, atšķirībā no teju visa pašmāju kino novērojamā. Es galīgi neesmu skeptisks attiecībā uz latviešu kino kvalitāti kā tādu - pāris gadu laikā ir bijušas vairākas patiešām labas kinolentes, bet tās visas primāri tomēr ir paredzētas skatītājam tepat uz vietas, kamēr Oļegs ir filma ne tikai ar starptautisku aktieru ansambli, bet arī ar starptautisku vēstījumu. Jā, varbūt skatītājam Eiropā nebūs skaidrs, kāpēc Zariņas varone jautā Oļegam par to, kā ir strādāt ar ģēniju, bet visādi citādi stāsts ir saprotams un aktuāls arī skatītājam, kuram Alvja Hermaņa vārds neko neizsaka. Aktieri ir piemeklēti lieliski, tēli galīgi nav pliekani (arī galvenais neģēlis Andžejs nav prats ļaundaris), reliģiskais simbolisms arī ir vietā. Īsi sakot - ļoti iesaku šo filmu noskatīties arī tev!
2019-10-10
comments powered by Disqus