Drive Your Plow Over the Bones of the Dead

Olgu Tokarčuku es iepazinu caur viņas slavenāko darbu “Lidojumi”, bet nesenā vizītē Polijā paķēru arī mazāk leģendāru viņas darbu - “Vadi savu arklu pār mirušo kauliem” (vai kā nu to pareizāk iztulkot latviski). Uzreiz varu teikt, ka šis darbs ir pilnīgi citāds kā “Lidojumi” - daudz vienkāršāks, ar vairāk vai mazāk lineāru vēstījumu, turklāt vēl daļēji ieturēts detektīvmistērijas žanrā.

Janīna Dužejko ir sieviete ap pusmūžu, kas dzīvo kādā Polijas ciematiņā netālu no Čehijas robežas, patiesībā - pat to vietu ziemā par ciematu īsti nenosauksi, apdzīvotas tur ir burtiski dažas mājas, cilvēki ir noslēgti un ar savām dīvainībām, arī Janīna šajā ziņā nav izņēmums. Viņas būtiskākā atšķirība no kaimiņiem gan nav labā izglītība un savulaik - lielpilsētas dzīve - bet gan apstāklis, ka viņa neēd gaļu un ar mīlestību izturas pret dzīvniekiem, kamēr vairums tuvējās apkārtnes iemītnieku ir kaismīgi mednieki (kuri gan paši, protams, apgalvo, ka mednieki meža zvēriem ir nepieciešami), bet faktiski šie vīri savā uzvedībā robežojas ar maniakiem, un Janīna jau ilgāku laiku nesekmīgi mēģina cīnīties ar viņu izgājieniem. Taču vienā brīdī šajā līdz šim mierīgajā miestā sākas mīklainas nāves, vienam pēc otram galu atrodot vietējā mednieku kluba galvenajiem aktīvistiem. Policijai gan nav sevišķas motivācijas šīs lietas izmeklēt, bet Janīna (kura ir romāna stāstītāja pirmajā personā) ir pārliecināta - notiekošais ir meža dzīvnieku atriebība medniekiem. Tomēr neviens viņā neieklausās, uzskatot viņu vienkārši par traku veceni.

Ceru, ka tas nav pārmērīgs spoileris grāmatas saturam, bet šī grāmata ir Agatas Kristijas slavenā romāna “Rodžera Ekroida slepkavība” idejisks turpinājums. Ar to vien atšķirību, ka Tokarčuka vispār šo īsti nepasniedz kā detektīvstāstu, turklāt viņas galvenās varones motivācija un argumentācija ir sakarīgas un principā - saprotamas, atšķirībā no standarta detektīvromāna varianta, kur tev ir desmit dažādi cilvēki, kuriem katram būtu kāds iemesls novākt upuri, bet beigās īstā vainīgā motivācija ir vai nu banāla vai stipri sekla.

Interesants paņēmiens šeit ir tajā, ka autore kopumā savu varoni attēlo kā ļoti pozitīvu tēlu, tādu, kuram tu jūti līdzi un kuru tu arī attaisno par spīti ne vienmēr kanoniski labiem izgājieniem viņas izpildījumā. Turklāt Janīnai ir ļoti interesanti novērojumi par cilvēkiem un viņu vērtējumi, bet viņai ir arī sviestainā puse - aizraušanās ar horoskopu sastādīšanu, kam normālos apstākļos manās acīs vajadzētu būt mežonīgai sarkanajai gaismai.

Viena lieta gan šim romānam ir izteikti kopīga ar “Lidojumiem” - Tokarčuka ļoti dzīvi apraksta dažāda veida liemeņus - vai tie būtu cilvēka vai dzīvnieka. Kopumā gan “Arkls” nav ne tuvu tik asu reakciju raisošs, tomēr viens gan ir jūtams - šī nav grāmata, kura (normālam) cilvēkam varētu raisīt apetīti uzēst kādu gaļu.

Droši varu teikt - šis ir labs sākuma punkts, ar ko iepazīt Tokarčukas daiļradi, daudz drošāks nekā “Lidojumi”, kuri sākotnēji var atbiedēt. Jā, šī grāmata brīžiem ir baisa un pat atbaidoša, bet daudz mazāk kā atkal un atkal piesaucamie “Lidojumi”. Ja ar šo tiec galā un tev patīk - vari doties līmei dziļāk. Ja nē - varbūt tomēr atgriezties pie Kristī.
2022-07-04
8
comments powered by Disqus