Flights
Šo Olgas Tokarčukas romānu lasīju korporatīvā grāmatu klubiņa ietvaros, diez vai citādi mūsu ceļi būtu krustojušies, lai gan iemeslu iepazīt šo grāmatu netrūktu. Kā nekā par šo grāmatu autore saņēma Bukera prēmiju, bet 2019. gadā viņa saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Nobela prēmija mani patiesībā interesē mazāk, bet Bukera gan. Kā lai arī nebūtu, pie grāmatas lasīšanas tiku, iespaidos dalīties varu.
"Lidojumi" ir diezgan sarežģīts romāns, kuru veido savstarpēji ne vienmēr tiešā veidā saistīti īsāki un garāki teksta fragmenti, kurus varētu saukt par stāstiem, bet ne visus. Savā ziņā var teikt, ka tā ir ceļojums pasaulē un ceļojums cilvēka ķermenī. Otrās daļas tur ir diezgan daudz, brīžiem - pārāk daudz. Ja tev interesē dažādi veidi, kā laika gaitā tikuši iebalzamēti cilvēki un viņu daļas, par to šajā grāmatā uzzināsi ļoti daudz. Tas bija, manuprāt, pirms aptuveni desmit gadiem, kad lielāko popularitāti sasniedza Körperwelten izstādes, kur varēja lieliski apskatīt to, kā izskatās, piemēram, cilvēks bez ādas vai cilvēks, kas sastāv tikai no muskuļiem. Personīgi man gan šis konkrētais aspekts nekad nav šķitis sevišķi saistošs. Tokarčuka dažādās grāmatas daļās cilvēku "iekonservēšanu" apraksta gan tiešākos, gan mazāk tiešos veidos. Otra nozīmīga tema grāmatā ir lidojumi, lidostas un tas, kāpēc cilvēks kaut kur dodas un ko viņš tur cenšas atrast.
Teksta struktūra ir neviendabīga - ir daudzas pavisam īsas nodaļas, kas stāstītas pirmajā personā, literārās varones pieredze ceļojot no punkta A uz punktu B, lai arī Tokarčuka, manuprāt, itin labi varētu saprast šo kustību līdzīgi kā Peļevins ar "Диалектика Переходного Периода из Ниоткуда в Никуда", bet pa vidu starp tām ir lielāki fragmenti, kuros aprakstīti smalkāk iezīmēti varoņi, veidojot (aptuveni) pabeigtus stāstus. Daži no šiem stāstiem turklāt vēl ir izkaisīti grāmatas garumā - visspilgtāk tas attiecas uz stāstu par Kuņicka pazudušo sievu, kas ir viens no atmiņā paliekošākajiem elementiem šajā grāmatā. Īsumā šis stāsts ir sekojošs: vīrietis ar sievu un dēlu trīsgadnieku ir uz kādas nelielas salas Horvātijā, sieva ar bērnu aiziet uz krūmiem dabiskajās vajadzībās un pazūd. Vīrietis viņus meklē, neatrod, iesaista policiju, meklēšanā iesaistās suņi, helikopteri un tā tālāk - ne miņas. Un tad dažas dienas vēlāk sieva un dēls atrodas, bet viņi nav tādi paši kā iepriekš. Otrs spilgts stāsts ir par sievieti, kas uzaugusi sociālistiskajā Polijā, bet viņai ar vecākiem bija izdevies no turienes tikt prom, un tagad viņa tur atgriežas, lai palīdzētu nomirt savam jaunības dienu mīļotajam vīrietim. Un trešais stāsts - tas turklāt vēl ir uz patiesiem faktiem balstīts - vēstījums par kādu holandiešu mediķi, kuram tika amputēta pēda un viņš pēcāk, laikam pētot tieši pat savu kāju, atklāja Ahileja cīpslu.
Jāatzīst, ka sākotnēji mans viedoklis par šo grāmatu veidojās drīzāk negatīvs, bet lasīšanas procesā Tokarčuka mani arvien vairāk pārliecināja, ka ne tāpat vien viņa saņema Bukera prēmiju. Nē, šī nav ļoti viegla lasāmviela un brīžiem tā ir pat visai nepatīkama lasāmviela, bet uzrakstīts ir patiešām meistarīgi - tās iebalzamēšanas metodes savu varoņu dokumentēšanai, kuras autore lieto, strādā labi un "paraugi" saglabājas ilgi.
"Lidojumi" ir diezgan sarežģīts romāns, kuru veido savstarpēji ne vienmēr tiešā veidā saistīti īsāki un garāki teksta fragmenti, kurus varētu saukt par stāstiem, bet ne visus. Savā ziņā var teikt, ka tā ir ceļojums pasaulē un ceļojums cilvēka ķermenī. Otrās daļas tur ir diezgan daudz, brīžiem - pārāk daudz. Ja tev interesē dažādi veidi, kā laika gaitā tikuši iebalzamēti cilvēki un viņu daļas, par to šajā grāmatā uzzināsi ļoti daudz. Tas bija, manuprāt, pirms aptuveni desmit gadiem, kad lielāko popularitāti sasniedza Körperwelten izstādes, kur varēja lieliski apskatīt to, kā izskatās, piemēram, cilvēks bez ādas vai cilvēks, kas sastāv tikai no muskuļiem. Personīgi man gan šis konkrētais aspekts nekad nav šķitis sevišķi saistošs. Tokarčuka dažādās grāmatas daļās cilvēku "iekonservēšanu" apraksta gan tiešākos, gan mazāk tiešos veidos. Otra nozīmīga tema grāmatā ir lidojumi, lidostas un tas, kāpēc cilvēks kaut kur dodas un ko viņš tur cenšas atrast.
Teksta struktūra ir neviendabīga - ir daudzas pavisam īsas nodaļas, kas stāstītas pirmajā personā, literārās varones pieredze ceļojot no punkta A uz punktu B, lai arī Tokarčuka, manuprāt, itin labi varētu saprast šo kustību līdzīgi kā Peļevins ar "Диалектика Переходного Периода из Ниоткуда в Никуда", bet pa vidu starp tām ir lielāki fragmenti, kuros aprakstīti smalkāk iezīmēti varoņi, veidojot (aptuveni) pabeigtus stāstus. Daži no šiem stāstiem turklāt vēl ir izkaisīti grāmatas garumā - visspilgtāk tas attiecas uz stāstu par Kuņicka pazudušo sievu, kas ir viens no atmiņā paliekošākajiem elementiem šajā grāmatā. Īsumā šis stāsts ir sekojošs: vīrietis ar sievu un dēlu trīsgadnieku ir uz kādas nelielas salas Horvātijā, sieva ar bērnu aiziet uz krūmiem dabiskajās vajadzībās un pazūd. Vīrietis viņus meklē, neatrod, iesaista policiju, meklēšanā iesaistās suņi, helikopteri un tā tālāk - ne miņas. Un tad dažas dienas vēlāk sieva un dēls atrodas, bet viņi nav tādi paši kā iepriekš. Otrs spilgts stāsts ir par sievieti, kas uzaugusi sociālistiskajā Polijā, bet viņai ar vecākiem bija izdevies no turienes tikt prom, un tagad viņa tur atgriežas, lai palīdzētu nomirt savam jaunības dienu mīļotajam vīrietim. Un trešais stāsts - tas turklāt vēl ir uz patiesiem faktiem balstīts - vēstījums par kādu holandiešu mediķi, kuram tika amputēta pēda un viņš pēcāk, laikam pētot tieši pat savu kāju, atklāja Ahileja cīpslu.
Jāatzīst, ka sākotnēji mans viedoklis par šo grāmatu veidojās drīzāk negatīvs, bet lasīšanas procesā Tokarčuka mani arvien vairāk pārliecināja, ka ne tāpat vien viņa saņema Bukera prēmiju. Nē, šī nav ļoti viegla lasāmviela un brīžiem tā ir pat visai nepatīkama lasāmviela, bet uzrakstīts ir patiešām meistarīgi - tās iebalzamēšanas metodes savu varoņu dokumentēšanai, kuras autore lieto, strādā labi un "paraugi" saglabājas ilgi.
2020-12-12
comments powered by Disqus