The Sheikh's Redemption
Man šķiet, kāds pret mani izspēlējis netīru triku! Nevaru to tagad pierādīt, bet šīs grāmatas nonākšana manā Kindle nevarētu būt notikusi pēc manas brīvas gribas, man esot pie pilnas apziņas un rīcībspējas. Nē, es nebūt neapgalvoju, ka es lasītu tikai augstākās raudzes literatūru, ne velti pērn iepazinu pirmo oficiāli atzīto pornogrāfisko romānu angļu literatūrā. Un tomēr - ja es lasu grāmatas, kas ir objektīvi uzskatāmas par sliktām, parasti man tam ir laba motivācija. Tikām par Olīvijas Geitsas romānu "Karstāks par tuksneša sauli" es pat dzirdējis neko nebiju, un tomēr - kaut kā tā bija ņēmusi un nonākusi manā virtuālajā grāmatu plauktiņā.
Kad sāku grāmatu lasīt, es pat nenojautu, kas tā būs par brīnumu (dīvainā kārtā arī neievēroju, ka grāmatai vācu valodā ir aizdomīgi amerikānisks autores vārds - Olīvija Geitsa). Drusku tā kā vilka uz fantasy, bet vienlaikus šķita, ka tas varētu būt tāds starpdisciplinārs darbs, kur sadzīvo klaji mūsdienīgais ar tikpat fantastisko, kaut kas uz "Discworld" pasaules pusi. Grāmatas ievads vēstīja par Haidaru - kādas (domājams - iedomātas) austrumu valsts princi, viņa attiecībām ar dvīņu brāli un valdonīgo māti, tad tur parādījās visur amerikāņu biznesmeņi un mūsdienīgas notis, un šķita - varbūt šī grāmata būs diezgan interesanta.
Pamazām tomēr sāka rasties aizdomas, ka kaut kas tur nebūs tīrs. Pirmkārt, sāka rasties sajūta, ka nekā īpaši iedomāta tur tomēr nav, un gluži vienkārši stāsts vēsta par kādu monarhiska tipa arābu zemi, vai tādu būtu mazums. Otrkārt, sižets uz priekšu virzījās gausi, arvien vairāk faktu pasaulei piekāpjoties jūtu pasaules priekšā. Tad beidzot konstatēju, ka grāmata ir acīmredzams tulkojums (un parasti es vāciski cenšos lasīt vācu autorus), līdz ar to izlēmu noskaidrot - vai ir kādi man skaidri principi, kas varētu būt mani motivējuši šo romānu iekļaut lasāmās literatūras sarakstā. Liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās, ka Olivera Geitsa ir tieši tik nozīmīgā autore, lai par viņu kaut ko varētu uzzināt nevis no wikipedia, bet dāmu literatūras forumos!
Un nav tā, ka pēc tam mani šī grāmata būtu pozitīvi pārsteigusi, un es sāktu pats domāt par tās Wikipedia anotācijas rakstīšanu. Nē, realitātē grāmatas aptuveni puse sastāv no neapmierinātas iekāres, ko raisījuši stulbi pārpratumi, un tad beidzot kaut kur pie 60-70% grāmatas sākas sekss. Un tā pamazām tu saproti, ka tu lasi visprastāko romantiskā stila romānu sievietēm, kur gan netrūkst cinisku varoņu, bet patiesībā viņi visi grib tikai mīlestību. Un tas viss - uzrakstīts primīvā prozā, personāžiem trūkstot telpiskuma. Sen nebiju lasījis kaut ko tik bezvērtīgu!
Kad sāku grāmatu lasīt, es pat nenojautu, kas tā būs par brīnumu (dīvainā kārtā arī neievēroju, ka grāmatai vācu valodā ir aizdomīgi amerikānisks autores vārds - Olīvija Geitsa). Drusku tā kā vilka uz fantasy, bet vienlaikus šķita, ka tas varētu būt tāds starpdisciplinārs darbs, kur sadzīvo klaji mūsdienīgais ar tikpat fantastisko, kaut kas uz "Discworld" pasaules pusi. Grāmatas ievads vēstīja par Haidaru - kādas (domājams - iedomātas) austrumu valsts princi, viņa attiecībām ar dvīņu brāli un valdonīgo māti, tad tur parādījās visur amerikāņu biznesmeņi un mūsdienīgas notis, un šķita - varbūt šī grāmata būs diezgan interesanta.
Pamazām tomēr sāka rasties aizdomas, ka kaut kas tur nebūs tīrs. Pirmkārt, sāka rasties sajūta, ka nekā īpaši iedomāta tur tomēr nav, un gluži vienkārši stāsts vēsta par kādu monarhiska tipa arābu zemi, vai tādu būtu mazums. Otrkārt, sižets uz priekšu virzījās gausi, arvien vairāk faktu pasaulei piekāpjoties jūtu pasaules priekšā. Tad beidzot konstatēju, ka grāmata ir acīmredzams tulkojums (un parasti es vāciski cenšos lasīt vācu autorus), līdz ar to izlēmu noskaidrot - vai ir kādi man skaidri principi, kas varētu būt mani motivējuši šo romānu iekļaut lasāmās literatūras sarakstā. Liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās, ka Olivera Geitsa ir tieši tik nozīmīgā autore, lai par viņu kaut ko varētu uzzināt nevis no wikipedia, bet dāmu literatūras forumos!
Un nav tā, ka pēc tam mani šī grāmata būtu pozitīvi pārsteigusi, un es sāktu pats domāt par tās Wikipedia anotācijas rakstīšanu. Nē, realitātē grāmatas aptuveni puse sastāv no neapmierinātas iekāres, ko raisījuši stulbi pārpratumi, un tad beidzot kaut kur pie 60-70% grāmatas sākas sekss. Un tā pamazām tu saproti, ka tu lasi visprastāko romantiskā stila romānu sievietēm, kur gan netrūkst cinisku varoņu, bet patiesībā viņi visi grib tikai mīlestību. Un tas viss - uzrakstīts primīvā prozā, personāžiem trūkstot telpiskuma. Sen nebiju lasījis kaut ko tik bezvērtīgu!
2018-03-11
comments powered by Disqus