One Couch at a Time
Dokumentāla filma par couchsurfing? Ja jau esmu skatījies pilnīgi idiotisku mākslas filmu par slēpņošanu, tad doķene par dīvānošanu būs pilnīgi vietā.
Filmas veidotāji piedāvā rīkot tai bezmaksas publiskas izrādīšanas seansus visur pasaulē, un arī man bija doma Rīgas TechHub organizēt šādu pasākumu, taču sanāca, ka biju aizņemts ar citām lietām un mani apsteidza, rezultātā pasākums notika Takā.
Lai arī pēdējā laikā esmu vairāk kā jebkad iepriekš iesaistījies vietējās dīvānotāju komūnas pasākumos, no aptuveni 30 cilvēkiem, kas šeit bija klāt, iepriekš biju sastapis tikai kādus piecus, varbūt drusku vairāk. Taču laikam man būtu šeit jāstāsta par filmu, nevis par "Taku" un redzētajiem cilvēkiem (jo nekā īpaši stāstāma jau arī nav).
Aleksandra Lisa ir ļoti aktīva dīvanotāja, kurai reiz radās doma uzņemt filmu par pusgadu ilgu ceļojumu pa pasauli, izmantojot tikai kaučsērfingu nakšņošanai, apmeklēt dažādas valstis, iepazīt dažādus cilvēkus, kultūras, ieražas un dzīves uzskatus. Naudas filmas uzņemšanai viņai nebija, taču to izdevās savākt ar Kickstarter palīdzību, un tā tapa filma. Septiņi mēneši, divdesmit viena valsts sešos kontinentos, tā tiek apgalvots filmas aprakstā, lai gan pašā filmā valstu un kontinentu noteikti ir mazāk. Laiku pa laikam viņai ceļojumā pievienojas vēl kāds iepriekš nepazīstams kaučsērferis, reizēm viņa ir viena, reizēm viņa nonāk pie secinājumiem par dalīšanās laikmetu, kurā mēs cenšamies nonākt, taču kurā patiesībā dzīvo vien neliela daļa cilvēku, kuru nosacīti varētu saukt par eliti. Vēstījuma ziņā filma ir ļoti pozitīva, tās laikā ir gana daudz iespēju pasmieties, taču, protams, skaidrs, ka tas nav nekāds dokumentālā kino šedevrs, un šādu filmu varētu uzņemt par jebkuru šāda garuma ceļojumu, ne tikai konkrētā Aleksandra. Dabiski, ka filmas noskatīšanās rezultātā kājas tā vien pošas ceļā, kaut kur doties, kaut ko darīt lietas labā. Lai gan patiesībā man šķiet, ka šobrīd es pilnīgi noteikti esmu gana labi sevī uzņēmis dalīšanās un pozitīvisma garu, tā ka reizēm pat brīnos, ka mans cinisms ir nedaudz atkāpies otrajā plānā.
Par filmu - lai arī tās kvalitātei tiešām veltīju ne pašus glaimojošākos vārdus - to skatīties ir interesanti un varbūt pat pamācoši. Ja tev gadās iespēja to noskatīties - izmanto šo iespēju! Kas zina, varbūt tomēr es saņemšos organizēt tās seansu, un tad tev patiešām šāda iespēja būs!
Filmas veidotāji piedāvā rīkot tai bezmaksas publiskas izrādīšanas seansus visur pasaulē, un arī man bija doma Rīgas TechHub organizēt šādu pasākumu, taču sanāca, ka biju aizņemts ar citām lietām un mani apsteidza, rezultātā pasākums notika Takā.
Lai arī pēdējā laikā esmu vairāk kā jebkad iepriekš iesaistījies vietējās dīvānotāju komūnas pasākumos, no aptuveni 30 cilvēkiem, kas šeit bija klāt, iepriekš biju sastapis tikai kādus piecus, varbūt drusku vairāk. Taču laikam man būtu šeit jāstāsta par filmu, nevis par "Taku" un redzētajiem cilvēkiem (jo nekā īpaši stāstāma jau arī nav).
Aleksandra Lisa ir ļoti aktīva dīvanotāja, kurai reiz radās doma uzņemt filmu par pusgadu ilgu ceļojumu pa pasauli, izmantojot tikai kaučsērfingu nakšņošanai, apmeklēt dažādas valstis, iepazīt dažādus cilvēkus, kultūras, ieražas un dzīves uzskatus. Naudas filmas uzņemšanai viņai nebija, taču to izdevās savākt ar Kickstarter palīdzību, un tā tapa filma. Septiņi mēneši, divdesmit viena valsts sešos kontinentos, tā tiek apgalvots filmas aprakstā, lai gan pašā filmā valstu un kontinentu noteikti ir mazāk. Laiku pa laikam viņai ceļojumā pievienojas vēl kāds iepriekš nepazīstams kaučsērferis, reizēm viņa ir viena, reizēm viņa nonāk pie secinājumiem par dalīšanās laikmetu, kurā mēs cenšamies nonākt, taču kurā patiesībā dzīvo vien neliela daļa cilvēku, kuru nosacīti varētu saukt par eliti. Vēstījuma ziņā filma ir ļoti pozitīva, tās laikā ir gana daudz iespēju pasmieties, taču, protams, skaidrs, ka tas nav nekāds dokumentālā kino šedevrs, un šādu filmu varētu uzņemt par jebkuru šāda garuma ceļojumu, ne tikai konkrētā Aleksandra. Dabiski, ka filmas noskatīšanās rezultātā kājas tā vien pošas ceļā, kaut kur doties, kaut ko darīt lietas labā. Lai gan patiesībā man šķiet, ka šobrīd es pilnīgi noteikti esmu gana labi sevī uzņēmis dalīšanās un pozitīvisma garu, tā ka reizēm pat brīnos, ka mans cinisms ir nedaudz atkāpies otrajā plānā.
Par filmu - lai arī tās kvalitātei tiešām veltīju ne pašus glaimojošākos vārdus - to skatīties ir interesanti un varbūt pat pamācoši. Ja tev gadās iespēja to noskatīties - izmanto šo iespēju! Kas zina, varbūt tomēr es saņemšos organizēt tās seansu, un tad tev patiešām šāda iespēja būs!
2013-07-09
comments powered by Disqus