Kazhes pierakstu burtnīca

Piektdiena manā Opener plānā bija iezīmēta kā īpaša diena - tās vakarā bija gaidāms koncerts, kuru festivālā gaidīju vis, visvairāk - Jack White uzstāšanās. Viena no manām lielākajām muzikālajām nožēlām ir 2005.gadā neapmeklētais White Stripes koncerts Rīgā (kāpēc es uz to neaizgāju? vai man bija kaut minimāls attaisnojums?), un ja uz pilnīgu šīs kļūdas labošanu īsti nevaru cerēt (nekas neliecina, ka Džeks un Mega Vaiti tuvākajā laikā varētu atstākt kopīgu muzikālo darbību), tad tuvākais, uz ko mūsdienās varētu cerēt, bija solo Džeka Vaita uzstāšanās. Taču, protams, diena bija gara, un Vaits bija gaidāms tuvāk tās izskaņai.

Dienas pirmajā pusē aizbraucām uz Sopotu - pilsētu, kas atrodas starp Gdaņsku un Gdiņu un kuru ir visai grūti nošķirt no pārējām, braucot cauri, lai gan pēc satura katra no trim pilsētām ir atšķirīga. Gdaņska ir sena lielpilsēta, Gdiņa ir mūsdienīga 20.gadsimta pilsēta, kamēr Sopota - tāda kā Jūrmala, kūrorts. Pasēdējām kādu laiciņu pludmalē, našķojoties ar gardumiem (tas nebūt nav svarīgi), un centāmies salīdzinoši savlaicīgi nokļūt festivāla teritorijā. Kā nekā tur bija gaidāma latviešu grupas uzstāšanās. "Carnival Youth" nu jau ir kļuvuši par otro Latvijas grupu, kas uzstājusies uz kādas no Opener skatuvēm, sekojot vecāko brāļu "Instrumentu" pēdās. Jāatzīmē, ka šiem abiem kolektīviem ir pat šis tas kopīgs - piemēram, Latvijas mūzikas lauciņā visnotaļ ietekmīgi vecāki. Nav jau gluži nejaušība, ka "Carnival Youth" visbiežāk dēvē par "Kaupera dēliem", jo patiešām divi no grupas dalībniekiem ir Latvijas populārākās popgrupas vokālista atvases. Kas lai arī nebūtu palīdzējis "Carnival Youth" nokļūt uz Opener skatuves, jāspēlē viņiem bija pašiem un tie pārsimts cilvēki (ok, pārsimts varētu būt arī pārspīlējums uz augšu), kas šo koncertu redzēja, gan jau kopumā vīlušies nebija. Ja neskaita īpaši stīvo komunikāciju ar publiku (varēja redzēt, ka čaļi ir uztraukušies, bet tas nebija tāda veida uztraukums, kas skatītājiem grupu padara tuvu un mīļu, bet drīzāk tāds vienkāršs neveikls uztraukums), izpildījumam nebija ne vainas. Ne tādā mērā, ka es, nebūdams latvietis, būtu pēcāk centies noskaidrot, kur varētu iegādāties kādu šīs grupas ierakstu, bet vienlaikus arī neko sliktu par šo ansambli teikt negribētos.


Pēc "kauperēniem" aizgājām ātri uz dušām, tad paklausījāmies "Foals" (bez emocijām), polieti Mela Koteluk (itin labi), un tad nāca kārta Džekam Vaitam. Šoreiz visas liekās mantas biju atstājis telšu pilsētiņā un biju pilnā gatavībā pēc koncerta būt piesvīdis, nomīcītām kājām un bez balss. Droši vien lieki teikt, ka tas izdevās uz urrā vai pat vēl labāk! Nemaz nebiju painteresējies, kas atrodams Vaita koncertrepertuārā un patiesībā pat biju pieņēmis, ka tur skanēs tikai un vienīgi viņa solo karjeras dziesmas, taču izrādījās, ka lielāko koncerta daļu veidoja skaņdarbi no White Stripes repertuāra, tai skaitā, protams, teju visi lielākie hiti: "Dead Leaves and the Dirty Ground", "Hotel Yorba", "We&39;re going to be friends", "Icky Thump" un, protams, "Seven Nation Army". Tāpat ar "Steady as she goes" bija pārstāvēts Vaita "The Raconteurs" periods, bet ar "Blue Blood Blues" - The Dead Weather. Un, protams, dziesmas no paša Vaita solo albumiem (būtiskākās manā izpratnē): "Lazaretto", "Love Interruption", "Sixteen Saltines", "Would You Fight for My Love"? Tas bija viens šī vārda labākajā nozīmē traks koncerts - atrados iespējami tuvu skatuvei, piedzīvoju, kā par pirmo koncerta "crowd surfer" kļuva kāds puisis ratiņkrēslā, bet tuvāk koncerta beigām to sērfotāju daudzums bija tāds, ka reizēm tie pat veidoja sastrēgumus un ik pa brīdim nācās izvairīties no tev sejas virzienā peldošas vīrieša kājstarpes, paraleli ar katru roku turot kāda cita pūļa sērfotāja ekstremitātes. Lai nu ko, bet fanot poļi prot - pūlis bija mega aktīvs un atraktīvs, un gana traks, lai uz koncerta beigām es būtu tiešām pamatīgi apdauzīts no visām pusēm. Kādā no epizodēm, kad pūlis īpaši labi šūpojās un notika masveida cilvēku kritiens, arī es tiku paķerts baram līdzi un varu tikai vārdiski pažēlot meitenīti, kura nokļuva lielā kritēju bariņa apakšā. Bet - tāda ir dzīve festivālos! Loģiski, ka man kā pamatīgam Vaita cienītājam šis koncerts šķita satriecoši labs un pēc tam droši vien stulbs smaids no sejas vēl ilgi nenogāja.


Pēc koncerta bijām sarunājuši ar Ediju un Uldi tikties pie vienas no mazajām skatuvēm, kur tobrīd uzstājās elektroniskās mūzikas kolektīvs "Rubber Dots". Sākotnēji pat tas šķita itin klausāms, taču ausīm atgūstoties pēc Vaita koncerta, arvien skaidrāk apjautu, ka tas ir tāds "kolbasņiks", kuru labāk tomēr ilgstoši neklausīties. Tālab devāmies vien laukā, un tā mēs nonācām pie Lodzas paviljona.

Šķiet, ka par Lodzu es vēl šeit neko neesmu stāstījis, lai gan būtu varējis. Viss sākās festivāla pirmajā vakarā, kad staigājām pa tā teritoriju un nonācām paviljonā, kur notika kaut kāds dīvains filmēšanas/fotografēšanas projekts. Kā mums pateica meitene - ieslēgsies gaismas, un tad dažu sekunžu garumā jums vajadzēs trakot. Edijs pavēstīja, ka mēs varam trakot tikai, būdami absolūti nekustīgi, par ko meitene, protams, pasmējās, bet līdz ar gaismas ieslēgšanos sākām nēsāties kā negudri (kas vienam stāvēšana nekustīgi, otram - dzīvības pārpilnība). Meitene bija, šķiet, drusku pārsteigta un pavēstīja, ka viņa vēlas mums kaut ko iedot. Edijs, kā jau attapīgs zēns, šajā situācijā pateica: "Give me a kiss!" Neiedeva. Tā vietā dabūjām kaut kādas piespraudes un spamu par Lodzu (ir tāda pilsēta Polijā, ja nu kas). Tad jau drusku labāks rezultāts bija Uldim, kas no tās pašas meitenes vismaz dabūja gaisa skūpstu.

(diemžēl video ar mums pagaidām nav pieejams, bet kaut ko šādu tur taisīja)

Tam sekoja turpinājums, kurā es nemaz nebiju klāt - otrajā vakarā, kamēr es gāju skatīties filmu par "Frenku", čaļi domāja, ka viņi devās uz koncertu uz tālāko skatuvi, bet piestāja pie otra Lodzas paviljona - kur rādīja kino sfēras iekšienē (nav svarīgi par kino). Sāka runāties ar šo pakalpojumu nodrošinošo sievieti, kura ilgstoši mēģināja uzminēt, ko kuras valsts ir šie divi pamuļķi (ui, atvainojos - inteliģentie un amizantie kungi), minēja vienu pēc otras, bet nekā (ja kas - visbiežāk tikām identificēti kā potenciāli holandieši, jo nez kādēļ pozitīvi noskaņoti cilvēki parasti šķiet sapīpējušies, tātad - no Nīderlandes). Tad parādījās dāmas priekšnieks - vīrs vārdā Bartalomejs, kurš esot jau no paskata vien identificējis Uldi un Ediju kā latviešus. Tā nu šie ar to dāmu pļāpājuši un kaut kāda iemesla pēc stādījušies priekšā tā, ka Uldis esot Fjodors, bet Edijs - Dostojevskis. Dāma tikām pavēstīja, ka viņa esot Roza Luksemburga.

Un tad pienāca trešais vakars, kad arī es abiem censoņiem sastādīju kompāniju ceļojumā uz Lodzu. Luksemburgas kundze no mana paskata (bārda?) uzreiz secināja, ka es esot Markss un Engelss (divi par viena cenu!), tālab šādu identitāti uz laiku pieņēmu. Vēl tikām iepazīstināti ar Rozas kolēģēm - Valentīnu Tereškovu, Mariju Sklodovsku-Kirī, Katrīnu Lielo, Pompadūras kundzi (varbūt vēl kādu, bet tam jau vairs izsekot nebija man pa spēkam), savukārt Bartalomejs, kuru man nebija tas gods sastapt, tika nodēvēts par doktoru Živago. Jāatzīst, ka saturiski visnotaļ vērtīgās un atstāstīšanai īsti nepiemērotās sarunās, kurās būtiska loma bija alus (vai alum līdzīga dzēriena zem "Heineken" zīmes) patērēšanā aizgāja vismaz kāda stunda laika, kā rezultātā vismaz vienu koncertu mēs palaidām garām. Tiesa, nebija arī tā, ka jebkur tobrīd uzstātos kaut kas tāds, ko mēs īpaši būtu gribējuši redzēt. Nez, vai man šeit klātos stāstīt par poļu nacionālo trusīšu deju un latviešu nacionālo deju "Zirdziņš", vai arī tā būtu pārāk delikāta informācija? Katrā ziņā mani priecē, ka arī būdams gandrīz pilnīgi skaidrā, itin labi spēju iejusties neadekvātās izdarībās.

Vienu koncertu šajā vakarā tomēr vēl apmeklējām - zviedru dziedātājas Likes Lī (Lykke Li) uzstāšanos. Manai gaumei jau nu šī uzstāšanās bija drusku par popsīgu, bet reizēm arī kaut ko tādu var paklausīties, lai arī to cilvēku, kas bija uz Opener braucis, lai redzētu Liki Lī un "Pearl Jam" (tieši šādā secībā) es īsti nevaru saprast. Like, atšķirībā no Džeka Vaita, skatītājus aicināja lietot mobilos telefonus (kā gaismiņas, taču, protams, tie kļuva par aparātiem lielam daudzumam nekvalitatīva video un foto materiāla), pa reizei visai teatrāli uzsita pa kādu bungu, jau pēc otrās dziesmas pavēstīja, ka Openerā esot viņas mūžā labākā auditorija (kā gan citādi!), un kopumā uzvedās tieši tā, kā es to būtu gaidījis no popmūzikas dziedātājas. Kā lai arī nebūtu, koncertu noskatījos un tad devos uz telti gulēt.

Ar gulēšanu gan neko spoži negāja, jo kaut kad nakts vidū sākās brīnišķīga akcija - vispirms kāds sāka klaigāt, meklējot cilvēku vārdā "Jarek", bet pēc tam teju puse telšu pilsētiņas sāka viņam atsaukties, necilvēcīgā skaļumā klaigājot: "Jaareeek! Jaaareek!" It kā es nesūdzos par īpaši šķidru miegu, bet Jareka meklēšanas laikā man ar gulēšanu bija itin švaki. Un es tajā brīdī nezināju, ka tā vēl ir tikai pirmā sērija.

Kaut kad tomēr iemigu, un pēdējās festivāla dienas rīts pienāca itin normāli. Šajā dienā nekādi tāli ceļojumi mums paredzēti nebija, aizbraucām tik vien kā uz Gdiņas centru, kur beidzot mums izdevās dabūt vienu no poļu nacionālajām zupām - flaki (zupa no iekšām) itin smalkā ēstuvē, jo iepriekš apmeklētajās plebejnīcās šāds labums bija tikai ēdienkratē, bet ne reālajā piedāvājumā. Tiesa, tas netraucēja mums pamatīgi aplauzties (nopietno plānu trūkums) - uz festivālu centāmies ierasties uz pulksten septiņiem, lai redzētu grupas The Dumplings uzstāšanos, taču par vismaz pusstundu nokavējām un sev par pārsteigumu atklājām, ka Dumplings vietā uzstājās poļu grupa Domowe Melodie, kura pagājušogad Edijam un Uldim kļuva par galveno pozitīvo pārsteigumu un vienu no mīļākajām grupām. Un pašu aizkavēšanās dēļ redzējām tik vien kā pēdējās 10-15 minūtes no šīs grupas uzstāšanās. Izskatījās jau nu patiešām pēc ļoti interesanta pidžamfolka kolektīva, labprāt būtu tādu vēl kādu reizi apskatījies.

Turpinājumā mazliet paklausījāmies "The Horrors", kuri būs arī tūliņ redzami iekš Positivus (garlaicīgi!), un varēja jau sākt gaidīt "Faith No More". Šis repmetāla kolektīvs nekad nav bijis manu lielāko elku vidū, bet viņu uzstāšanās vismaz bija ļoti kolorīta - ar baltu skatuves noformējumu un lielu daudzumu dažādu ziedu, baltā tērptiem grupas dalībniekiem, kuri uzdevās par jogas ekspertiem (vai vismaz kaut kādā veidā garīgām būtnēm), diezgan labi jokoja par savu vecumu, un arī publika bija atbilstoša - daudz slinkāka kā iepriekšējo hedlaineru koncertos, kas nozīmēja to, ka pat izgrūstīties kārtīgi nevarēja, mazliet pārsteidzoši, ievērojot grupas spēlēto mūzikas stilu.

Mazliet paklausījāmies arī "Bastille" un "Pheonix", taču vakara centrālā daļa atkal tika aizvadīta Lodzā - šoreiz gan es biju pārgājis nedzērāju frontē, jo no rīta bija gaidāma sēšanās pie automašīnas stūres, bet vismaz piedalīties dīvainās sarunās varēju. Šoreiz gan jau īpaši pamatīga alus patēriņa iespaidā pamazām atklājās iesaistīto cilvēku īstā daba - Roza sāka stāstīt arī par savu personīgo dzīvi, kamēr mēs kā jau latvieši uzvedāmies kā jau latvieši, proti, vismaz daļēji saglabājām savu Fjodora, Dostovjevska, Marksa&Engelsa tēlu. Beigu beigās Roza tik ļoti iekarsa, ka jau šķita, ka būtu gatava ne uz kādu Lodzu nebraukt, bet doties uz Rīgu (es principā būtu varējis arī viņas gādībā nosūtīt uz Lodzu Ediju un Uldi, bet tik tālu tomēr neaizgāja). Jāatzīst gan, ka būtiskākais rezultāts tā arī netika sasniegts - pie bučas Edijs netika, lai gan vismaz kādu laiku šķita - tūliņ būs.

Vakars vēl bija agrs (proti - ap pulksten diviem), bet es jau devos gulēt - kā nekā no festivāla vietas līdz Rīgai ir kādi 800 kilometru, kas ir itin pieklājīga vienas dienas distance. Pateicoties tam, ka blakus mūsu teltij bija vienmērīgi skaļi dūcošs prožektors, iemigu ļoti ātri. Saldi čučēju un cerēju tā līdz rītam arī nogulēt, bet kādā brīdī pamodos no pavisam netāliem skaļiem kliedzieniem: "Jaaaaareeeeeeek!" Atkal jau tas Jareks! Un kurš te šoreiz bija vainīgs? Protams, ka mani ceļojuma biedri Edijs un Uldis, kuri bija vēl kādu laiciņu pavadījuši, malkojot pēdējās atlikušās vīna pudeles un kuri bija atklājuši, cik labi poļi atsaucas uz Jareka izsaucieniem. Nenoliegšu, tas bija smieklīgi. Un tāpat nenoliegšu, ka tajā brīdī, kad pamodos, biju dusmīgs. Ļoti dusmīgs. Šie stāvēja kādus 10 metrus no telts un sprieda par to, kā varēs no rīta par šo joku izstāstīt man, laiku pa laikam atkal pasaucot Jareku. Kad man tas pavisam piegriezās, atvēru telts durvis un, ja nekļūdos, nodēvēju viņus par "Jobaniem pidariem" vai arī izmantoju kādu citu līdzvērtīgi smalku franču frāzi. Šo nakti es labi negulēju, mazliet mani pārņēma panika, uzvedos neadekvāti, un tagad tas, protams, šķiet smieklīgi, un labāk par šo vairāk nerakstīšu, lai sevi pārmērīgi nediskreditētu.

Kā lai arī nebūtu - atlika tik vien, kā aizbraukt mājās. Ik pa brīdim pie stūres miegs uznāca itin pamatīgi, un nācās turēt pilnībā atvērtu auto logu, lai vēdinātu smadzenes, šoreiz pat īsti nelīdzēja lēnēšanas metode ar iepirktiem salmiņiem, jo šī stratēģija darbojas tad, kad vienkārši uznāk dienas vidū miegs, bet kad tevi piemeklējis miega trūkums, ir drusku sliktāk. Taču aptuveni 12 braukšanas stundu rezultātā mājās nokļuvām sveiki un veseli. Atvērtā loga un sapūšanas rezultātā gan apaukstējos ar visiem +30 grādiem, bet uz šādu scenāriju biju gatavs, jo labāk drošāk nokļūt mājās. Nobeigumā varu teikt, ka festivāla nedēļa bija itin feina un ka ir visnotaļ ticami, ka uz Opener braukšu arī nākamgad, neatkarīgi no tā, vai tur būs novērojami kādi Kaupera dēli.