Kazhes pierakstu burtnīca

Garā vēstule "De Profundis" (latīņu valodā - no dziļuma, proti, vēršanās pie kāda no savas dvēseles dziļumiem) ir viens no pēdējiem tekstiem, ko uzrakstīja Oskars Vailds. Šī vēstule tapa, Vaildam atrodoties cietumā, taču adresāts ar to varēja iepazīties jau tikai pēc Vailda nāves, jo lai arī cietuma priekšnieks viņam ļāva rakstīt, uzrakstīto pat pārlasīt viņam, cik saprotu, iespējas nebija, kur nu vēl to nosūtīt adresātam. Vēstule sniedz visai nopietnu ieskaitu mentālajā stāvoklī, kādā Vailds nonāca sava trīs gadus ilgā ieslodzījuma laikā.

Īsumā vēstules domu (ja kas - grāmatas formā tā ir aptuveni 150 drukātu lappušu garumā, proti, visai apjomīga vēstule) var izteikt aptuveni šādi: "Es tevi nekad neesmu mīlējis, ar tevi pavadītais laiks bija tukša mana talanta tērēšana, un tu mani tikai izmantoji un novedi postā un cietumā. Tava uzmācība man ir tikai kaitējusi. Uzraksti man, lūdzu!" Vēstuli Vailds rakstīja lordam Alfrēdam "Bouzijam" Duglasam, kurš patiešām bija lielā mērā līdzvainīgs tajā, ka Vailds atradās cietumā, jo tiesas process ar Bouzija tēvu bija tas, kas Vaildu padarīja par Anglijas stipri nežēlīgo likumu pret homoseksuālismu upuri. Interesanti, ka Duglasam pietika ar došanos emigrācijā, jo... īsti nesaprotu, kāpēc, bet laikam jau sanāk, ka kamēr Vailds bija homoseksuālās attiecībās ar Bouziju, Bouzijs nebija homoseksuālās attiecībās ar Vaildu.

Lasot šo vēstuli, nav iespējams nejust žēlumu pret tās autoru, bet droši vien citu iemeslu dēļ, nekā pats Vailds to būtu sagaidījis. Proti, lielā mērā viņa ir žēl tālab, cik ļoti viņš nespēja tikt vaļā no sakara ar jauno vīrieti, kurš patiešām bija viņa pazudinātājs. Atkal un atkal Vailds pats raksta, cik Bouzijs pret viņu bijis slikts, nevērīgs, kā izniekojis Vailda līdzekļus, kā viņu publiski un privāti pazemojis, kā Bouzijs provocējis savu tēvu un devis Vaildam sliktus padomus tiesas procesa laikā, bet nespēja viņš saraut sakaru. Viņš lieliski apzinājās, cik šis sakars ir viņam kaitējošs gan kā māksliniekam, gan kā cilvēkam, bet faktiski uz teksta beigām ir skaidrs, ka viņš Bouzijam kārtējo reizi ir visu piedevis un vēlas attiecības turpināt. Un par to viņu ir vairāk žēl kā par zaudētajām iespējām satikt savus bērnus, kā par finansiālo postažu, kā par pašu atrašanos cietumā. Proti, kaut kādā mērā cietums vismaz viņu pasargāja no šīs idiotiskās mīlestības un neļāva darīt jaunas muļķības. Starp citu, jāatzīmē, ka savā turpmākajā dzīvē jau pēc Vailda nāves lords Duglass diezgan labi attaisnoja "De Profundis" par sevi visu rakstīto, cita starpā publiski noniecinot Vailda darbus, publiski nosodot homoseksuālismu (kļuvis par aktīvu katoli, viņš aktīvi pievērsās dažādu grēcinieku nosodīšanai) un kādu laiku izdodot nacionālistisku laikrakstu, kurā pozitīvi vērtēja Vācijā Hittlera kunga vadīto kustību (mazliet nepareizi gan pierakstot šo uzvārdu).

Līdz ar to varu teikt, ka "De Profundis" ir ļoti skumjš teksts, kurā Vailda rakstnieka ģēnijs skaudri sadzīvo ar viņa cilvēcisko vājumu. Lasīt to bija interesanti, lai arī brīžiem prasītos tā autoru iepļaukāt un teikt: "Atjēdzies! Tu neko no šī visa neesi iemācījies!" Un te nu jāsaka - nezinu, vai lietas būtu bijušas diži labākas apstākļos, kad homoseksuālisms nebija "mīlestība, ko nedrīkst saukt vārdā" - proti, tā vien šķiet, ka Vailds bija pazudināts arī neatkarīgi no tā, kas šo stāstu varbūt dara pat vēl traģiskāku.