Kazhes pierakstu burtnīca

Nu jau sāk patiešām kļūt labāk, šajā Vailda lugā dendiju daudzums ir jau pietiekams, attiecības starp personažiem sāk līdzināties tam, kādas tās ir, piemēram, Bīstamajos sakaros, proti, cilvēki ir ironiski, shēmojoši, asu vārdu allaž atrast spējpši. Lugas galvenais varonis ir jauns čalis, kuram slavens meitu ģēģeris un blēdis piedāvā kļut par savu sekretāru, tādējādi izbegot no garlaicīgas dzīves provincē, taču jaunā puiša māte par šadu perspektīvu nav sevišķā sajūsmā, jo viņa lieliski zina, kas tas vecais lords ir par fruktu, ne velti viņš patiesībā ir viņas dēla tēvs. Te nu veidojas pretruna starp personāžiem, turklāt tad, kad jaunais čalis uzzina savas dzimtas vēsturi, viņš izlemj, ka visu var vēl vērst par labu, ja viņa vecāki ņemsun apprecēsies, lieki teikt, ka tā ir makten stulba doma. Vēl te iesaistās no Amerikas atbraukusi jauna puritāniete, kuruvecai s perdelis mēģina savaldzināt, taču viņai, protams, patīk labāk jaunais puisis, bet vispār man ir slinkums baigi iedziļināties sižeta detalās, jo pie durvīm jau klauvē 2013.gads, bet man vēl vajadzētu aizpildīt vairākus iztrūkstošos ierakstus faktoīdā, laigadu pabeigtu ar tīru bilanci.
Nemas ka īsti tīra bilance tāpat nesanāks, jo ir atlicis visai daudz pusdarītu darbu, kurus šogad nepabeigšu pie labākās gribas, bet vismaz kaut kādas lietas taču vajag nodarīt līdz galam, vai ne? Un nekas, ka rezultātā apraksti sanāk bezvērtīgi, tukši un paredzami. jo tāda diemžēl ir visa ši realitāte, vai es to gribu vai nē. Vispār gan, cik atceros, kad pirms pusotra mēneša lasīju šo lugu, man tā patika. bet tagad emocijas ir jau pabalējušas, un nekādi sajūsmas vārdi nav saglabājušies. Secinājums ir viens, jāraksta, kamēr emocijas ir svaigas, jau ar Norvēģijas ceļojuma aizkvēto aprakstu pārliecinājos par šīs tēzes patiesumu.