Tiktāl ievadam. "Vera jeb Nihilisti" ir Vailda pirmā luga, tā sevišķus panakumus neguvz, kaut vai tāpēc vien, ka tās izrādīšana gandrīz uzreiz tika pārtraukta, un te pie vainas bija gan tās tematika, gan ne gluži izcilais saturs. Lugas darbība norisinās Krievijā it kā devinpadsmita gadsimta sākumā, taču tajā aprakstītie notikumi daudz labāk iederētos paša Vailda laikmetā, kad zemnieki Krievijā bija piedzīvojušu brīvlaišanu, pret Caru Aleksandru II bija izpildīts atentāts, un vispār termins nihilisti deviņpadsmitā gadsmita sākumā vēl nepastāvēja. Ja kas, savulaik man istabā uz sienas bija vēstījums no nihilisma klasikas, proti: "Svarīgi ir tas, ka divi reiz divi ir četri, bet viss pārējais ir nieki."
Taču ne par manu bērnību gribēju stāstīt. Vera ir traktiera īpašnieka meits, kuras brāli studentu par saistīšanos ar nihilistiem nosūta uz Sibīriju. Vera apņemas atriebt savu brāli un dodas uz galvaspilsētu, kur kļūst par nihilustu vadoni. Izrādās, ka nihilistu vidū ir arī cara dēls Aleksejs, kurš nevar izturēt savu despotisko tēvu. Nihilisti lolo plānus nonavēt caru, kas arī tiek īstenots, bet prognozējamā kārtā lielākie dibeni savu silto vietiņu nezaudē, jo viņi jauir gana slīpēti. Tikām Aleksejs ir iemīlējies Verā, un nav īsti skaidrs, vaimīlestība ir svarīgāka par dalību nihilistu kustībā. Daži lugas personāži ir Vaildam tipiskie ciniķi, un dažas frāzes viņš pat vēlāk izmantoja citās lugās.
Teksta kvalitāte nav gluži viendabīga, taču labo epizožu dēļ tā ir gana vērtīga, lai arī, protams, ne gluži absolūts šedevrs.