Kazhes pierakstu burtnīca

Oskara Vizbuļa vārds man izsaka precīzi neko, bet grāmatas nosaukums "Pēcjēzus vecuma sviests" un tās atrašanās manis regulāri apmeklētās bibliotēkas plauktos nozīmēja to, ka agrāk vai vēlāk es šo grāmatu būtu spiests izlasīt. Es nudien nesteidzos - vairākas reizes bija tā, ka mana roka jau gandrīz paķēra šo sējumu no plaukta, bet tomēr spēju savaldīties, iekšējai balsij sakot: "Vai tev to patiešām vajag?" Taču neizbēgamais kādā reizē mani panāca, un "Pēcjēzus vecuma sviests" iekāpa manā mugursomā un veica tālo ceļu no Šampētera uz Zasulauku.

Autors nav melojis - stāstu krājumā apkopotie teksti dažādos veidos un paņēmienos ataino to, ka dzīve nudien ir sviests, turklāt - ne tikai pēcjēzus vecumā, taču tajā tu droši vien labāk apzinies - ar kādu tieši tauku procentu un vai vispār tas nav tikai "sviesta izstrādājums" jeb "piena un augu tauku maisījums". Tas, kā Oskars Vizbulis šo sviestu pasniedz, gan ne vienmēr ir tieši un skaidri uztverams, turpinot sviesta analoģijas, viņš to nevis smērē uz maizes, bet lej plastmasas pudelē. Mazliet man sanāca šajā ziņā saspēle divām pēc kārtas (un patiesībā - daļēji pat paralēli) lasītām grāmatām: šai un Lauras Vinogradovas "izelpas", abām esot stāstu krājumiem, ar to vien atšķirību, ka vienā fokusā ir vīrietis, bet otrā - sieviete. Un arī tas, ko abi autori no šiem cilvēkstāstiem ir izveidojuši, ir gana atšķirīgs: kamēr Vinogradovas stāstus Marina raksturoja ar vārdiem, ka tās epizodes šķiet iz kategorijas par kādām var lasīt soctīklos, tad Vizbulis iet pa mazāk iestaigātām takām, un viņa varoņu piedzīvojumi drīzāk būtu atrodami kaut kur Diskonta kanonisko tekstu apcirkņos, nevis sieviešu sūdzībās par grūto dzīvi Thread'os. Kas gan ir acīmredzams šī krājuma trūkums - stāsti galīgi nav tādi, ka man kaut kas no tiem ļoti iesēstos atmiņā. Čigāni un zobubirstes droši vien ir spilgtākais, bet vienlaikus - galīgi ne tāds stāsts, kas man patiktu. Jā, man patīk ironija, patīk melnais humors, bet... šajā reizē es neteikšu, ka tas būtu par šerpu vai man nepieņemamu, bet kaut kā tas viss vienkārši neatstāja uz mani nekādu paliekošu nospiedumu. Faktiski - aptuveni tā, kā es biju baidījies un kālab arī tik ilgi biju kavējies, pirms ķēros pie šīs grāmatas lasīšanas: tā ir tikai vēl viena grāmata, kas atrodama bibliotēkā, ne vairāk.