Kazhes pierakstu burtnīca

Osvalda Zebra stāstu krājums "Šaubas" ir grāmata, kur autors pievērsies desmit sev tuviem literātiem un veltījis katram no viņiem pa stāstam. Taču nav tā, ka Zebris būtu ķēries pie turpinājumiem ("Meistars un Margarita 2" vai "Joprojām bads") vai pat pie stilistiskas imitācijas, tad jau drīzāk to var nosaukt par "šis autors man liek domāt par šādām tēmām", pat laikmets, kurā risinās konkrētam autoram veltīts teksts, nebūs obligāti tas, kurā konkrētais autors dzīvojis.

Vērts uzskaitīt tos desmit dižgarus, kas ietekmējuši Zebri: Astrida Lindgrēne, Fjodors Dostojevskis, T.S. Eliots, Albērs Kamī, Ojārs Vācietis, Arsēnijs Tarkovskis, Mihails Bulgakovs, Rainers Marija Rilke, Jānis Jaunsudrabiņš un Regīna Ezera. Manas zināšanas par šo desmitnieku ir ļoti atšķirīgas. Piemēram, par tādu Arsēniju Tarkovski nezinu vispār neko, kamēr no Ezeras un Bulgakova esmu lasījis ļoti daudz un arī autoru biogrāfijas man labi zināmas.

Tas, ko Zebris ar to visu izdara, man nav līdz galam skaidrs, precīzāk - man tas ir pavisam minimāli skaidrs. Pāris pirmo stāstu ir, ja ne gluži reālistiski, tad vismaz saprotami un izsekojami, kamēr jo dziļāk mežā, jo neskaidrākas metaforas, jo neskaidrākas asociācijas. Nē, reizēm ir tā, ka stāsta sižets ir it kā saprotams (piemēram, veltījumā Vācietim), bet - daļa "kāpēc" man skaidra nekļūst. Iespējams, pareizais veids, kā šo grāmatu lasīt, ir vispirms izlasīt visus tos darbus, kurus Zebris norāda kā iedvesmas avotus, bet skaidrs, ka man tam nav gribasspēka un motivācijas. Turklāt, Ezeras "Varmācību" lasījis, protams, esmu, bet tas, kā no tās sanācis "Krysts", mans skaidrāks nekļūst. Konceptuāli šī grāmata man noteikti šķiet saistošāka nekā realitātē, un tas attiecas arī uz konkrētiem stāstiem. Jau pirmais vēstījums par to, kā pie maza puikas padomju Rīgā ierodas Karlsons un šo tuklo vīreli padomijā patiešām uzskata par lidojošu spiegu un par visām varītēm mēģina atrast, bet puika ņem un pieķēdē Karlsonu pie radiatora - atstāstījuma veidā tas šķiet aizraujoši, kamēr reālajā stāstā - ne tik ļoti. Un tā ir arī ar citiem stāstiem. Arī Kamī sastiķēšana kopā ar asociācijām par Zolitūdes traģēdiju un būvnieku atbildību par pieņemtajiem lēmumiem - es to varētu iztēloties kā labu konceptu, kuram dabūt finansējumu no Kultūrkapitāla fonda, bet gala rezultāts - tāds diezgan meh. Un tā vairāk vai mazāk ir ar visiem stāstiem. Mans favorīts desmitniekā droši vien ir "Kūst sniegs uz putniņa galvas" (Dostojevska stilizācija). Bet grāmata kopumā - tā ne visai.