The Hope Six Demolition Project
Jaunākais PJ Harvey ieraksts manā maģītī nonāca tālab, ka pavisam drīz - pēc kādām divām nedēļām - man būs tā iespēja Polijas Džīnas jaunkundzi skatīt klātienē, līdz ar to vajag taču mazliet atsvaidzināt prātā, pēc kā tad viņa īsti izklausās. Kā nekā līdz šim visvairāk viņa man saistījusies ar "To Bring You My Love" un duetu ar Niku Keivu "Henry Lee". Un laikam jau tas nav pats prātīgākais veids, kā spriest par kādu mūziķi - pēc viņa divdesmit gadus veciem ierakstiem.
Tas, protams, ir visai dīvains paņēmiens - izlikties, ka divdesmit gadu garumā PJ neko nebūtu ierakstījusi un līdz ar to viņas jaunāko ierakstu salīdzināt ar tiem laikiem, kad viņa tikai ieguva atpazīstamību. Bet cita pieeja man šajā brīdī nav pieejama, jo vismaz pagaidām neko no posma "pa vidu" tā arī neesmu klausījies. Līdz ar to esmu no no 25 gadīgas PJ Harvey vienā solī veicis pāreju uz 45 gadīgu PJ Harvey, kas dabiski nav gluži tas pats cilvēks, kas viņa pati pirms divdesmit gadiem.
Saturiski Hārvija mūsdienās šķiet pat niknāka, nekā bija jaunībā (ne velti šis ieraksts izpelnījās skandalozumu par "The Community of Hope"). Muzikāli gan patiesībā tas nemaz nav tik skarbs - pat savās dusmīgākajās dziesmās (kā "The Ministry of Defence") Hārvija drīzāk tiecās pēc himniska skanējuma, nevis pēc pieejas "ņem šo Molotova kokteili un svied to Baltā nama pagalmā", ko teorētiski no viņas varētu sagaidīt. Līdz ar to zināmā mērā man pat nāk prātā, ka savā mūsdienu inkarnācijā Hārvija visvairāk līdzinās folkmūzikas dziesminiekiem - kaut vai Džoannai Baezai tās ziedu laikos. Jā, skanējums te, protams, ir elektrisks, bet noskaņa tam, kā Hārvija protestē pret nabadzīgo rajonu nojaukšanu un iedzīvotāju patriekšanu no tiem, patiešām visvairāk atgādina Vjetnamas kara pretiniekus pirms vairāk kā 45 gadiem. Kas pats par sevi nav ne labi, ne slikti, tik vien kā fakta konstatācija.
Protams, Džoannas Baezas ierakstos diez vai tu atrastu tādas gaumīgas saksofona pasāžas, kas caurvij teju pusi šī ieraksta dziesmu, bet stipri rudimentāro ģitāras melodiju no "The ministry of social affairs" Baeza gan droši atzītu par savām vajadzībām atbilstošu. Un jebkurš kapitālisma ļaunumus apdziedošs mūziķis varētu novērtēt ierakstu noslēdzošo "Dollar, Dollar".
Šis ieraksts sava tematiski ļoti smagnējā satura dēļ varētu būt stipri nebaudāms, ja Hārvija nebūtu parūpējusies par to, lai vienlaikus tas būtu lipīgs un atmiņā paliekošs. Ja tā padomā, saturā tas diezgan labi sader ar "Manic Street Preachers" daiļradi (un daudz mazāk ar The Bad Seeds, kuru viens no dibinātājiem Miks Hārvijs piespēlē šajā albumā). Un tas vienmēr ideoloģiski piesātinātai mūzikai ir pluss, ja tā ir vienlaikus arī muzikāli uzrunājoša (ar visām manām mūžīgajām simpātijām pret Rodžeru Votersu, "The Final Cut" šim kritērijam galīgi neatbilst). Redzēs, kā tas izskatīsies dzīvajā (izskatās visai ticami, ka koncertā Hārvija varētu šo ierakstu nospēlē +/- pilnā garumā), bet pagaidām man principā viss patīk.
Tas, protams, ir visai dīvains paņēmiens - izlikties, ka divdesmit gadu garumā PJ neko nebūtu ierakstījusi un līdz ar to viņas jaunāko ierakstu salīdzināt ar tiem laikiem, kad viņa tikai ieguva atpazīstamību. Bet cita pieeja man šajā brīdī nav pieejama, jo vismaz pagaidām neko no posma "pa vidu" tā arī neesmu klausījies. Līdz ar to esmu no no 25 gadīgas PJ Harvey vienā solī veicis pāreju uz 45 gadīgu PJ Harvey, kas dabiski nav gluži tas pats cilvēks, kas viņa pati pirms divdesmit gadiem.
Saturiski Hārvija mūsdienās šķiet pat niknāka, nekā bija jaunībā (ne velti šis ieraksts izpelnījās skandalozumu par "The Community of Hope"). Muzikāli gan patiesībā tas nemaz nav tik skarbs - pat savās dusmīgākajās dziesmās (kā "The Ministry of Defence") Hārvija drīzāk tiecās pēc himniska skanējuma, nevis pēc pieejas "ņem šo Molotova kokteili un svied to Baltā nama pagalmā", ko teorētiski no viņas varētu sagaidīt. Līdz ar to zināmā mērā man pat nāk prātā, ka savā mūsdienu inkarnācijā Hārvija visvairāk līdzinās folkmūzikas dziesminiekiem - kaut vai Džoannai Baezai tās ziedu laikos. Jā, skanējums te, protams, ir elektrisks, bet noskaņa tam, kā Hārvija protestē pret nabadzīgo rajonu nojaukšanu un iedzīvotāju patriekšanu no tiem, patiešām visvairāk atgādina Vjetnamas kara pretiniekus pirms vairāk kā 45 gadiem. Kas pats par sevi nav ne labi, ne slikti, tik vien kā fakta konstatācija.
Protams, Džoannas Baezas ierakstos diez vai tu atrastu tādas gaumīgas saksofona pasāžas, kas caurvij teju pusi šī ieraksta dziesmu, bet stipri rudimentāro ģitāras melodiju no "The ministry of social affairs" Baeza gan droši atzītu par savām vajadzībām atbilstošu. Un jebkurš kapitālisma ļaunumus apdziedošs mūziķis varētu novērtēt ierakstu noslēdzošo "Dollar, Dollar".
Šis ieraksts sava tematiski ļoti smagnējā satura dēļ varētu būt stipri nebaudāms, ja Hārvija nebūtu parūpējusies par to, lai vienlaikus tas būtu lipīgs un atmiņā paliekošs. Ja tā padomā, saturā tas diezgan labi sader ar "Manic Street Preachers" daiļradi (un daudz mazāk ar The Bad Seeds, kuru viens no dibinātājiem Miks Hārvijs piespēlē šajā albumā). Un tas vienmēr ideoloģiski piesātinātai mūzikai ir pluss, ja tā ir vienlaikus arī muzikāli uzrunājoša (ar visām manām mūžīgajām simpātijām pret Rodžeru Votersu, "The Final Cut" šim kritērijam galīgi neatbilst). Redzēs, kā tas izskatīsies dzīvajā (izskatās visai ticami, ka koncertā Hārvija varētu šo ierakstu nospēlē +/- pilnā garumā), bet pagaidām man principā viss patīk.
2016-05-23
comments powered by Disqus