Koncerts Primavera Sound festivālā
PJ Harvey uzstāšanās man Primavera Sound bija viens no gaidītākajiem notikumiem - un, atšķirībā no Braiena Vilsona koncerta, šeit nebija sevišķu bažu par to, vai koncerts būs gana labs. Protams, kopumā es vairāk būtu motivēts klātienē skatīt Hārvijas vīrišķo līdzinieku Nick Cave, taču Keivs pagaidām koncertus izziņot nesteidz (tiesa, rudenī būšot jauns albums, līdz ar to ir arī gana reālas cerības uz kādu vizīti Eiropā), līdz ar to Polija Džīna ir tuvākais Keivam, ko šovasar bija iespējams skatīt paša acīm. Turklāt ar Hārviju, kā zināms, tagad spēlē arī Miks Hārvijs, kurš vairāk kā 30 gadus bija uzticams Keiva partneris gan "The Birthday Party", gan "The Bad Seeds" sastāvā.
Teicams ir koncerta ievads - uz skatuves daudzgalvainā Hārvijas grupa (tērpusies melnā) iznāk maršējot vairāku bungu rīboņu pavadījumā, un "Hope Six Demolition Project" var sākties. Koncerta programmā jaunais albums tiek spēlēts gandrīz pilnā garumā, līdz ar to labi, ka esmu to gana klausījies, lai visām tā dziesmām zinātu vārdus (tas vienmēr koncertos ir noderīgi). Un, ja ierakstā šis tas "Hope Six" sakarā mani nepārliecināja, koncertā tā ir pilnīgi cita padarīšana, un sajūsma tikai aug augumā. Mazliet pārsteidz (apliecinot, ka patiešām neesmu gana aktīvi sekojis PJ Harvey darbībai), ka šeit viņa galīgi neatbilst @sicis raksturojumam "maza meitene ar lielu ģitāru" - ne tādā ziņā, ka PJ pēkšņi būtu kļuvusi lielāka auguma, bet viņa koncertā nespēlē ģitāru. Kā izrādās, jaunajā albumā viņa ir atgriezusies pie sava pirmā instrumenta - saksofona (tiesa, spēlēt viņa mākot itin daudzus instrumentus), lai gan faktiski lielāko koncerta daļu viņa tikai dzied. Viņas skatuves tēls arī ir gana īpatnējs - var teikt, ka viņa uzstājas kā melno elfu princese - līdzīga Keitas Blānšetas Galadriēlai "Gredzenu pavēlniekā", taču - visa melnās drānās. Un jā - tā sanāk, ka šajā koncertā lielākais uzsvars ir uz pūšamajiem instrumentiem un sitamajiem instrumentiem - bungu un saksofonu vien te ir vairāk kā ģitāru, līdz ar to arī senākas dziesmas izklausās ne gluži tā, kā tās rasts dzirdēt.
Tiesa, tik daudz to senāko dziesmu nav - kamēr no jaunā albuma 11 kompozīcijām vienīgi "Near the Memorials to Vietnam and Lincoln" neietilpst koncerta dziesmu sarakstā, visai agrākajai PJ Harvey karjerai atliek 7 skaņdarbi. No tiem 3 ir no iepriekšējā Hārvijas albuma "Let England Shake", tai skaitā "The Words That Maketh Murder" - viena no koncerta virsotnēm manā skatījumā. Tad vēl "When Under Ether" pārstāv 2007.gada "White Chalk", un trīs dziesmas no deviņdesmitajiem gadiem. Protams, te neiztikt bez "Down By The Water" un "To Bring You My Love" (kuras abas, protams, gaidīju). Iepazīstinājusi skatītājus ar savu pavadošo ansambli, Hārvija vēl nodzied "River Anacostia" un koncerts ir cauri. "Papildporcija" nav paredzēta, un klausītāji izklīst. Es tikām esmu sajūsmā - ļoti, ļoti kvalitatīvs koncerts, tiesa - tā izbaudīšanai tiešām ļoti par labu nāca dziesmu pazīšana, nezinu, kā būtu pretējā gadījumā. Nē, nu es galīgi nebūtu žēlojies, ja programmā ietilptu arī "Henry Lee" (nez, Miks Hārvijs dzied?), bet arī tāpat biju laimīgs. Šajā reizē mani priecēja viss - gan programma, gan skatuves tēls, gan Hārvijas itin minimālā komunicēšana ar publiku (nekādas "mēs jūs mīlam" vai "jūs esat tik skaisti" pēc katras dziesmas, nevar jau sociālpolitisku vēstījumu, kāds neapšaubāmi ir atrodams viņas mūzikā ietērpt tipiskās koncertu banalitātēs).
Teicams ir koncerta ievads - uz skatuves daudzgalvainā Hārvijas grupa (tērpusies melnā) iznāk maršējot vairāku bungu rīboņu pavadījumā, un "Hope Six Demolition Project" var sākties. Koncerta programmā jaunais albums tiek spēlēts gandrīz pilnā garumā, līdz ar to labi, ka esmu to gana klausījies, lai visām tā dziesmām zinātu vārdus (tas vienmēr koncertos ir noderīgi). Un, ja ierakstā šis tas "Hope Six" sakarā mani nepārliecināja, koncertā tā ir pilnīgi cita padarīšana, un sajūsma tikai aug augumā. Mazliet pārsteidz (apliecinot, ka patiešām neesmu gana aktīvi sekojis PJ Harvey darbībai), ka šeit viņa galīgi neatbilst @sicis raksturojumam "maza meitene ar lielu ģitāru" - ne tādā ziņā, ka PJ pēkšņi būtu kļuvusi lielāka auguma, bet viņa koncertā nespēlē ģitāru. Kā izrādās, jaunajā albumā viņa ir atgriezusies pie sava pirmā instrumenta - saksofona (tiesa, spēlēt viņa mākot itin daudzus instrumentus), lai gan faktiski lielāko koncerta daļu viņa tikai dzied. Viņas skatuves tēls arī ir gana īpatnējs - var teikt, ka viņa uzstājas kā melno elfu princese - līdzīga Keitas Blānšetas Galadriēlai "Gredzenu pavēlniekā", taču - visa melnās drānās. Un jā - tā sanāk, ka šajā koncertā lielākais uzsvars ir uz pūšamajiem instrumentiem un sitamajiem instrumentiem - bungu un saksofonu vien te ir vairāk kā ģitāru, līdz ar to arī senākas dziesmas izklausās ne gluži tā, kā tās rasts dzirdēt.
Tiesa, tik daudz to senāko dziesmu nav - kamēr no jaunā albuma 11 kompozīcijām vienīgi "Near the Memorials to Vietnam and Lincoln" neietilpst koncerta dziesmu sarakstā, visai agrākajai PJ Harvey karjerai atliek 7 skaņdarbi. No tiem 3 ir no iepriekšējā Hārvijas albuma "Let England Shake", tai skaitā "The Words That Maketh Murder" - viena no koncerta virsotnēm manā skatījumā. Tad vēl "When Under Ether" pārstāv 2007.gada "White Chalk", un trīs dziesmas no deviņdesmitajiem gadiem. Protams, te neiztikt bez "Down By The Water" un "To Bring You My Love" (kuras abas, protams, gaidīju). Iepazīstinājusi skatītājus ar savu pavadošo ansambli, Hārvija vēl nodzied "River Anacostia" un koncerts ir cauri. "Papildporcija" nav paredzēta, un klausītāji izklīst. Es tikām esmu sajūsmā - ļoti, ļoti kvalitatīvs koncerts, tiesa - tā izbaudīšanai tiešām ļoti par labu nāca dziesmu pazīšana, nezinu, kā būtu pretējā gadījumā. Nē, nu es galīgi nebūtu žēlojies, ja programmā ietilptu arī "Henry Lee" (nez, Miks Hārvijs dzied?), bet arī tāpat biju laimīgs. Šajā reizē mani priecēja viss - gan programma, gan skatuves tēls, gan Hārvijas itin minimālā komunicēšana ar publiku (nekādas "mēs jūs mīlam" vai "jūs esat tik skaisti" pēc katras dziesmas, nevar jau sociālpolitisku vēstījumu, kāds neapšaubāmi ir atrodams viņas mūzikā ietērpt tipiskās koncertu banalitātēs).
2016-06-10
comments powered by Disqus