Kazhes pierakstu burtnīca

Paradīze 89 ir viena no pirmajām vēstnesēm tam, ka šogad būs daudz pašmāju filmu, kuru nonākšanu uz ekrāniem veicinās Latvijas simtgades pasākumiem (un pašai simtgadei atvēlētie līdzekļi). Tā vēsta par periodu, kas gana daudziem potenciālajiem skatītājiem saistās ar personīgām atmiņām, jau tagad ir diezgan daudz pētīts, dokumentēts un analizēts, bet vismaz man nenāk prātā, ka par to būtu redzēts arī kaut kas mākslas kino lauciņā. Runa, protams, ir par Atmodu.

Kā jau vēsta tās nosaukums, filmas darbība risinās 1989. gadā, konkrētāk, tā vasarā, visai daudzveidīgi atainojot to "paradīzi", kurā dzīvoja padomju pilsoņi. Visai mulsinoši sanāk ar to, kādai auditorijai īsti ir domāta šī filma - pēc idejas kino, kur galvenajās lomās ir četras mazas meitenes, ir acīmredzami paredzēts bērniem, un daudz kas arī pašā liecina par to, ka Madara Dišlere to bija iecerējusi kā filmu bērniem. Vienlaikus, tikpat skaidrs ir tas, ka interese par to, kā filmā tiks atainots zīmīgais laiks un tā notikumi, daudz lielāka būs tiem potenciālajiem skatītājiem, kuri paši šos notikumus ir pieredzējuši, proti, nebūt ne bērniem. Arī Splendid Palaca auditorijā piektdienas pēcpusdienā bērnus nemanīju, šādi apstiprino teoriju par to, ka "Paradīze 89" ir filma bērniem, kruu skatīsies galvenokārt pieaugušie.

Četras meitenes - divi pāri ar māsām (divas rīdzinieces un divas - mazpilsētas iedzīvotājas) šajā vasarā dzīvo gandrīz bez pieskatīšanas - rīdzinieces ir nosūtītas uz laukiem, kur vecāki ir šķīrušies un nosacīti tur dzīvojošā mamma parādās tikai naktīs, kad meitenes jau guļ. Teorētiski viņa ir nodarbināta Tautas frontes aktivitātēs, bet patiesībā (tā vismaz šķiet) viņai daudz tuvāka ir horizontālā fronte. Un tad nu meitenes šo vasaru dzīvo faktiski patstāvīgi, apvienojot bērnības bezrūpību ar laikmeta trauksmainību. Turklāt vēl rīdziniecēm neklātienē nākas dzīvot neziņā, paliks viņu vecāki kopā vai izšķirsies. Papildu dramatiskumu stāstam piešķir Lauras (lielākās no Rīgas meitenēm) sadraudzēšanās ar lietuviešu puisi Jonasu, kas slapstās no armijas. Tiktāl par sižetu, lai gan lielu filmas daļu sižetam nav tik liela loma kā iespējai autentiski attēlot laikmetu (un šajā jomā filmas veidotāji ir nopietni pastrādājuši, brīžiem es pat teiktu - pārāk nopietni).

Mani iespaidi par filmu ir divējādi. No vienas puses, emocionāli tā ir diezgan spēcīga - laikam jau tālab, ka latvietim vispār ir grūti bez jebkādām emocijām raudzīties uz tā laika notikumiem, turklāt vēl es pats esmu itin piederīgs filmas meiteņu paaudzei, līdz ar to itin labi var ar daudz ko tajā identificēties, un arī estētiski filma ir ļoti baudāma (kā tas principā ir raksturīgs visiem darbiem ar Gintu Bērziņu operatora statusā) - patīkami silti toņi, ar izteiktu bērnības garšu. Taču vienlaikus es esmu kritisks un piekasīgs pieaugušais, un filmā netrūkst aspektu, kas lika saraukt uzacis. Pirmkārt, vēsturiskā precizitāte - astoņdesmit devītā vasarā padomju karaspēks no Afganistānas jau bija aizgājis, un filmas ziņu reportāžas par karu bija drusku tā kā novecojušas, līdz ar to arī Jonass īsti no Afganistānas bēguļot nevarēja. Otrkārt, tā kārtīgi Madara Dišlere iezīmē vien divus tēlus - lielākās meitenes Maiju un Paulu, kamēr pat abām mazākajām meitenēm lomas ir diezgan bezpersoniskas (it īpaši Lindai), kamēr pieaugušie ir tik ļoti fona personāži, kuriem nav vispār gandrīz nekādu funkciju. Tāpat man ne visai patika sapņu ainas - pārāk burtiskas un kopumā arī nevajadzīgas, neko jaunu nepasakošas.

Kopumā - ne tuvu ne perfekta filma, bet noskatīšanās vērta.