Chien de printemps
"Pavasara suns" ir itin līdzīgs nesen lasītajai "Tumšo bodīšu ielai" - vēl viens 2014.gada Nobela prēmijas literatūrā laureāta Patrika Modiano mazformāta darbs, kurā centrāla loma ir pagātnei un galvenā varoņa atmiņām. Šajā grāmatā varonis gan nesirgst ar atmiņas zudumu, bet tāpat tajā notiekošais ir tāda kā pagātnes rekonstrukcija, vienīgi šoreiz - mazāk ar detektīva elementiem, vairāk vienkārši - skaistākas struktūras pēc.
Galvenais varonis - stāstnieks - šajā grāmatā ir rakstnieks, kurš vēsta par savu pazīšanos ar kādu ievērojamu fotogrāfu pirms teju divdesmit gadiem. Vērts piebilst, ka fotogrāfs bijis labās attiecībās (tādā kā skolnieka veidā) ar kādu patiešām reālu ievērojamu fotogrāfu - Robertu Kapu, kurš dokumentēja vairumu 20.gadsimta pirmās puses lielāko karu (Kapa, nevis Patriku Jansenu, kurš ir iedomāts tēls). Kad varonis Jansenu iepazīst, fotogrāfs ir apņēmies saraut saites ar apkārtējo pasauli (un faktiski gandrīz pilnībā ir tās jau sarāvis), tomēr jaunais cilvēks šo pielauž uzņemties Jansena fotoarhīva kataloģizēšanu, un caur šo fotoarhīvu viņam izdodas pamazām ieskatīties Jansena dzīvē, lai mēģinātu saprast, kā tas ir nonācis līdz pasaules noliegumam un pazušanai uz neatgriešanos Meksikas virzienā.
Grāmatā ir gaužām maz dinamikas - kaut vai tāpēc vien, ka tā sastāv no hronoloģiski visai brīvi saistītām atmiņu ainām, un visai maz mēs uzzinām par to, kas ir tās galvenais varonis, par Jansenu tomēr ir salīdzinoši vairāk informācijas. Lai gan arī tam nav sevišķi daudz nozīmes. Mīklaina parādība ir pavasara suns - epizode ar suni ir tuvāk grāmatas beigām, un nav īsti skaidrs, no kurienes un kāpēc tas suns tur vispār ir, un kāda tam ir saistība ar jebko, līdzīgi kā patiesībā tas ir arī pašu Jansenu. Tā vairāk sastāv no noskaņām, un arī kopumā Modiano šķiet noskaņu, nevis sižeta autors. Lasās gana viegli (cik nu viegli jebkas franciski man var lasīties), jo ar sevišķu teksta "samudrīšanu" autors neaizraujas. Un reizēm tieši to man arī vajag.
Galvenais varonis - stāstnieks - šajā grāmatā ir rakstnieks, kurš vēsta par savu pazīšanos ar kādu ievērojamu fotogrāfu pirms teju divdesmit gadiem. Vērts piebilst, ka fotogrāfs bijis labās attiecībās (tādā kā skolnieka veidā) ar kādu patiešām reālu ievērojamu fotogrāfu - Robertu Kapu, kurš dokumentēja vairumu 20.gadsimta pirmās puses lielāko karu (Kapa, nevis Patriku Jansenu, kurš ir iedomāts tēls). Kad varonis Jansenu iepazīst, fotogrāfs ir apņēmies saraut saites ar apkārtējo pasauli (un faktiski gandrīz pilnībā ir tās jau sarāvis), tomēr jaunais cilvēks šo pielauž uzņemties Jansena fotoarhīva kataloģizēšanu, un caur šo fotoarhīvu viņam izdodas pamazām ieskatīties Jansena dzīvē, lai mēģinātu saprast, kā tas ir nonācis līdz pasaules noliegumam un pazušanai uz neatgriešanos Meksikas virzienā.
Grāmatā ir gaužām maz dinamikas - kaut vai tāpēc vien, ka tā sastāv no hronoloģiski visai brīvi saistītām atmiņu ainām, un visai maz mēs uzzinām par to, kas ir tās galvenais varonis, par Jansenu tomēr ir salīdzinoši vairāk informācijas. Lai gan arī tam nav sevišķi daudz nozīmes. Mīklaina parādība ir pavasara suns - epizode ar suni ir tuvāk grāmatas beigām, un nav īsti skaidrs, no kurienes un kāpēc tas suns tur vispār ir, un kāda tam ir saistība ar jebko, līdzīgi kā patiesībā tas ir arī pašu Jansenu. Tā vairāk sastāv no noskaņām, un arī kopumā Modiano šķiet noskaņu, nevis sižeta autors. Lasās gana viegli (cik nu viegli jebkas franciski man var lasīties), jo ar sevišķu teksta "samudrīšanu" autors neaizraujas. Un reizēm tieši to man arī vajag.
2015-08-18
comments powered by Disqus