Kazhes pierakstu burtnīca

Kāda vella pēc man vajadzēja mēģināt lasīt šo grāmatu, nudien nesaprotu. Jau kuro reizi aplaužos ar to, ka mana izvēlētā lasāmviela franču valodā ir gan valodas ziņā virs manas lasītprasmes, gan sižetiski nav gana vienkārša, lai es varētu normāli to uztvert. Visam pamatā viena no regulārajām problēmām - lasāmvielu izvēlēties +/- uz dullo no tā, kas pieejams Project Gutenberg (proti, darbi, kam iztecējušas autortiesības).

Jāņem vērā, ka Pols Arēns nav pat īsti uzskatāms par super ievērojamu franču rakstnieku - pat viņa biogrāfija Wikipedia ir tikai dažas rindkopas gara. Taču ar šīm pāris rindkopām būtu vajadzējis pietikt, lai es varētu secināt, ka man nevajadzētu šo grāmatu lasīt - kā izrādās, Arēns bija palīdzējis Alfonsam Dodē uzrakstīt "Vēstules no manām dzirnavām" - vēl vienu ne pārāk man kā lasītājam saistošu grāmatu, kuru iepazinu nebūt ne tik sen (pagājušā gada rudenī), un arī tematiski abas grāmatas ir gana radniecīgas - Provansas cilvēku un lauku tēlojumi deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē. Šajā reizē grāmatas uzsvars ir uz leģendu par zelta kazu, un varoņa mēģinājumiem noskaidrot, kur tā radusies un vai šī kaza ir patiešām atrodama.

Pamata secinājums nākamajam gadam: vismaz franču valodā man vajadzētu ļoti nopietni izvēlēties, ko tieši lasīt, lai lasīšanas process nepārvērstos par sāpēm un cīņu ar miegu. Šogad šajā aspektā neko spoži sasniegumi nebija.