Kazhes pierakstu burtnīca

Pola Origo romāns "Laulības pārkāpēja" ir perfekts piemērs tam, ka bieži es rakstu par kaut ko tādu, kam faktiski nav iespējama mērķauditorija. Ne vien konkrētais romāns, bet arī tā autors ir ļoti, ļoti neievērojams. Parasti kā kritēriju "maznozīmīgs ārzemju rakstnieks" es izmantoju faktu, ka par viņu nav rakstīts Wikipedia angļu versijā, taču par Origo nav rakstīts arī enciklopēdijas franču versijā, un vēl vairāk - neviena viņa grāmata nav atrodama Goodreads. Proti, par viņu neizsakās neviens un nekur. Dažas lietotas viņa grāmatas gan ir iespējams nopirkt, taču nevaru iedomāties - kālab gan kāds to varētu vēlēties. Līdz ar to es varu, šķiet, itin pārliecinoši teikt, ka šobrīd rakstu pirmo Internetā atrodamo recenziju par kādu no šī autora grāmatām (ne tikai latviešu, bet arī jebkādā citā valodā). Protams, šāda "sasnieguma" gadījumā vietā ir arī jautājums - kāpēc es to daru? Un atbilde - jo citādāk nevaru.

Stāsts, kā jau liecina tā nosaukums, ir par sievieti, kura krāpj savu vīru. Viņa (vārdā Izabella) ir divdesmit piecus gadus veca, precējusies ar Hektoru - vīrieti, kas ir par viņu divas reizes vecāks, ir populārs un finansiāli gana sekmīgs pianists. Sievu viņš mīl (vismaz tādā veidā, kā nu viņš ir spējīgs), neko viņai neatsaka, tomēr ir stipri greizsirdīgs un stingri seko katram Izabellas solim. Diemžēl viņa pati kādu laiku jau neko pret Hektoru nejūt, un situācijā, kad viņai rodas iespēja uzsākt sakaru ar gados daudz jaunāko nekā vīrs rakstnieku Pjēru, viņa šo iespēju garām nelaiž. Un tā nu turpmākā romāna darbība ir mīlestības trīsstūris starp šiem personāžiem, kur gan ir diezgan grūti saprast, kas īsti jebkuru no trīsstūra daļām tur kopā.

Tas droši vien izklausīsies ļoti stulbi, jo es jau nu neesmu īsti tiesīgs šeit vērtējumus izteikt, pats nebūdams sieviete, bet mani galīgi nepārliecina Origo spēja iejusties sievietes ādā - it īpaši tas jūtams grāmatas sākuma daļā, ka Izabella ir vīrieša interpretācija par to, kā domā sieviete, un ne pati veiklākā interpretācija, romāna gaitā kaut kā tas uz nerviem krīt mazāk, vai nu autoram izdevās kaut cik uzķert kādu stīgu vai arī es vienkārši pieradu, ka viņš tā raksta.

Intimitātes līmenis, līdz kuram autors iet aprakstos, kopumā galīgi nav augsts, lai arī pati situācija droši vien savam laikam bija, ja ne gluži skandaloza, tad vismaz uzaucu saraukšanu raisoša. Un grāmatā ir viena tāda kā lesbiāniska aina, kuras aprakstā Origo atļaujas vairāk vaļību kā citkārt, taču tāpat varu droši teikt, ka šī grāmata drīzāk nav pat uzskatāma par erotisku, kur nu vēl pornogrāfisku. Taču, kas ir jāatzīst - lai arī Origo nerakstīja pornogrāfiju, māksliniecisko kvalitāšu ziņā "Laulības pārkāpēja" neko diži augstāk par "neķītras grāmatas" statusu nevelk. Proti, viņa proza ir stipri vien pliekana, situācijas - uzspēlētas un nedabiskas, tieši kā tas būtu porno "mākslas" gadījumā. Iespējams, tā nav nejaušība, ka par šo autoru neviens neinteresējas, neviens viņu nelasa un vienīgais veids, kā izlasīt kādu viņa darbu, ir atrast astoņdesmit gadus vecumu viņa darbu izdevumu grāmatplauktā un secināt, ka tā tālākais liktenis saistīsies ar makulatūras statusa iegūšanu.