Egypt Station
Tas ir amizanti, ka ir pagājuši jau vairāk kā 50 gadi, kopš Lielbritānijā (un līdz ar to visā pasaulē) uzliesmoja baumas, ka slavenais bītls Pols Makartnijs ir miris un viņa vietā ansamblī ir uzņemts dubultnieks, lai netraucētu biznesam, bet šis pats mirušais Pols ne tikai joprojām ir dzīvs, bet itin regulāri koncertē, izdod jaunus albumus un pat reizēm ierakstās kopā ar Kanji Vestu. Makkas jaunajā albumā Kanje nav sastopams, bet dažas pazīmes tam, ka vecais kungs drusku pārmērīgi satraucas par komerciālajiem panākumiem te ir jūtamas.
"Egypt Station" pēc 35 gadu pārtraukuma Makartniju nogādāja Billboard albumu topa pirmajā vietā, bet tas mūsdienās pilnīgi noteikti nav rādītājs ne par labu, ne par sliktu ierakstu kvalitātei. Vairāk tas liecina par to, ka albumam bija ļoti nopietna mārketinga kampaņa ar aktīvu sociālo tīklu izmantošanu, pusslepeniem koncertiem Ņujorkas centrālajā dzelzceļa stacijā, "Cavern" klubā Liverpūlē un Abbey Road studijā, strīmošanu YouTube un tā tālāk. Turklāt jāņem vērā, ka reālie ierakstu pārdošanas apjomi mūsdienās nav fenomenāli augsti, līdz ar to pat neatkarīgi no visām tirgzinības (tāds vārds, kā izrādās, eksistē!) aktivitātēm pirmā vieta tajā pat Billboard 1982. gadā un 2018. gadā galīgi nav viens un tas pats. Būtiskākā lieta, ko no tā visa var secināt, ir tāda, ka seram Polam joprojām nav gana daudz naudas un slavas, jo kālab gan citādi 76 gadus vecajam vīram būtu nepieciešams šādi pūlēties? Viņa gadījumā nevarētu piesaukt jebkādu ideoloģisku vēstījumu, kura dēļ viņš censtos sasniegt iespējami plašāku auditoriju (kā to dara Rodžers Voterss), jo nosaukt Makartnija par politisku aktīvistu nekādi nevar, līdz ar to čungurs ir vienīgā saprotamā motivācija. Taču tas pats par sevi nedara mūziku ne labāku, ne sliktāku. Līdz ar to jautājums - kā tad ir ar dziesmām?
Atbilde šajā gadījumā nav tik vienkārša kā "sux" vai "rulz", jo ieraksts galīgi nav viendabīgs gan noskaņā, gan kvalitātē. Labā ziņa ir tāda, ka par spīti uz vecumu ievērojami zemākai balsij ar šaurāku amplitūdu Makka šajā albumā neizklausās slikti. Pirmkārt, patiesībā viņa balss ir daudz labākā formā, nekā to varētu gaidīt, bet otrkārt viņš lieliski apzinās, ko viņš spēj izdziedāt un ko nespēj. Kur ir nepieciešams, palīdz bekvokālisti, kur tas nav nepieciešams - viņš tiek galā pats. Sev raksturīgi Makka ir iespēlējis itin plašu daudzumu instrumentu (protams, ne tā kā dažos ierakstos jaunībā, kad viņš spēlēja pilnīgi visu vienpersoniski), un lai arī viņš šeit sadarbojas ar jauniem un popsīgiem producentiem kā Gregs Kērstins un Raiens Teders, lielākoties šis ieraksts skan itin labi un vecmodīgi. Un es personīgi labprātāk gribu, lai Makartnijs izklausās pēc vīra pāri pusmūžam, nevis cenšas izlikties piederam pilnīgi citai paaudzei.
Par to citu paaudzi - ir te viens piemērs, kurš citu reakciju kā nepatikā sarauktas uzacis nespēj izraisīt. Ar Tederu kopā ierakstītā "Fuh You" varētu pretendēt uz idiotiskākās dziesmas statusu visā teju mūžīgajā Makartnija karjerā, kurai līdzās klasikā bītlu "Why Don't We Do It in the Road" šķiet teju vai inteliģences paraugs. Moderna R'n'B elementi ar kaitinošām skaņām, par kurām neesmu drošs, vai tas ir vokāls vai kāda tizla ierīce, tāda tizli netīra noskaņa, kas rada asociācijas ar vecu izvirtuli, nevis seksīgumu, kas droši vien tomēr bija tas, pēc kā tās radītāji tiecās. Kad Makartnijs dzied "I just wanna fuh you", manu acu priekšā vispirms ir vīzija, kā viņš ierij pāris tabletes viagras, tad gaida efektu un tikai pēc tam nāk ar šo prieka vēsti. Diemžēl viņam tas galīgi nepiestāv - ja viņš 30 gados nebija Prinss, kālab lai viņš par tādu kļūtu tagad?
Tad jau labāk lai viņš dzied kaut ko tik banālu kā "People Want Peace" vai raksta klavieru balādes kā "Hand in Hand". Makartnijs - asaru raisītājs pat savos ziedu laikos lielākoties bija pārliecinošāks par Makartniju - rokeri, un tagad jau nu it īpaši. Patiesībā tā ir lieta, kas man vecāku mūziķu ierakstos šķiet vissvarīgākā - lai tie vismaz ir gaumīgi. Kā lai arī viņiem pašiem reizēm negribētos sev iestāstīt pretējo, bet muzikālām revolūcijām viņi ir par vecu un eksperimenti lielākoties neattaisnojas (piesaukšu kaut vai Lū Rīda absurdo līdzdarbošanos ar Metallica, radot "LuLu", ko daudzi uzskata par abu izpildītāju ilgo karjeru sliktāko ierakstu), un Makartnijs, kurš pat jauns būdams vislabāk dziedāja par Vakardienu, galīgi nav tas vīrs, no kura es gaidu kaut pārmērīgi progresīvu. Kad viņš tāds mēģina būt, tad sanāk kā "Back in Brazil", kura aranžējums liek domāt, ka Makka ir paņēmis šādas tādas no sliktākajām astoņdesmito gadu populārās mūzikas tendencēm, piemirstot par labākajām. Laikam jau es patiešām esmu pārāk sentimentāls, tāpēc es katru reizi atmaigstu, kad Makka sēžas pie klavierēm, un katru reizi sadusmojos, kad viņš mēģina iegalvot, ka viņš spēj būt daudzveidīgs (jā, kādreiz viņš tāds spēja būt, bet tie laiki ir sen pagājuši). "Egypt Station" liriskā puse man principā patīk, arī tās ambiciozākais skaņdarbs "Despite Repeated Warnings" (kurš gan ir vairāk nekā tikai sentimentāls), kurā Makka apliecina, ka viņš joprojām ir spējīgs radīt arī interesantas daudzaļīgas kompozīcijas, ne tikai trīs minūšu pop singlus. Un tomēr kā vesels un vienots ieraksts "Egypt Station" nav nekas dižs - katram labam mirklim pretī var likt tādu pat, tikai sliktu. Nav tā, ka šo ierakstu nevarētu klausīties, bet manā plašu kolekcijā tam tuvākajā laikā parādīties nevajadzētu.
"Egypt Station" pēc 35 gadu pārtraukuma Makartniju nogādāja Billboard albumu topa pirmajā vietā, bet tas mūsdienās pilnīgi noteikti nav rādītājs ne par labu, ne par sliktu ierakstu kvalitātei. Vairāk tas liecina par to, ka albumam bija ļoti nopietna mārketinga kampaņa ar aktīvu sociālo tīklu izmantošanu, pusslepeniem koncertiem Ņujorkas centrālajā dzelzceļa stacijā, "Cavern" klubā Liverpūlē un Abbey Road studijā, strīmošanu YouTube un tā tālāk. Turklāt jāņem vērā, ka reālie ierakstu pārdošanas apjomi mūsdienās nav fenomenāli augsti, līdz ar to pat neatkarīgi no visām tirgzinības (tāds vārds, kā izrādās, eksistē!) aktivitātēm pirmā vieta tajā pat Billboard 1982. gadā un 2018. gadā galīgi nav viens un tas pats. Būtiskākā lieta, ko no tā visa var secināt, ir tāda, ka seram Polam joprojām nav gana daudz naudas un slavas, jo kālab gan citādi 76 gadus vecajam vīram būtu nepieciešams šādi pūlēties? Viņa gadījumā nevarētu piesaukt jebkādu ideoloģisku vēstījumu, kura dēļ viņš censtos sasniegt iespējami plašāku auditoriju (kā to dara Rodžers Voterss), jo nosaukt Makartnija par politisku aktīvistu nekādi nevar, līdz ar to čungurs ir vienīgā saprotamā motivācija. Taču tas pats par sevi nedara mūziku ne labāku, ne sliktāku. Līdz ar to jautājums - kā tad ir ar dziesmām?
Atbilde šajā gadījumā nav tik vienkārša kā "sux" vai "rulz", jo ieraksts galīgi nav viendabīgs gan noskaņā, gan kvalitātē. Labā ziņa ir tāda, ka par spīti uz vecumu ievērojami zemākai balsij ar šaurāku amplitūdu Makka šajā albumā neizklausās slikti. Pirmkārt, patiesībā viņa balss ir daudz labākā formā, nekā to varētu gaidīt, bet otrkārt viņš lieliski apzinās, ko viņš spēj izdziedāt un ko nespēj. Kur ir nepieciešams, palīdz bekvokālisti, kur tas nav nepieciešams - viņš tiek galā pats. Sev raksturīgi Makka ir iespēlējis itin plašu daudzumu instrumentu (protams, ne tā kā dažos ierakstos jaunībā, kad viņš spēlēja pilnīgi visu vienpersoniski), un lai arī viņš šeit sadarbojas ar jauniem un popsīgiem producentiem kā Gregs Kērstins un Raiens Teders, lielākoties šis ieraksts skan itin labi un vecmodīgi. Un es personīgi labprātāk gribu, lai Makartnijs izklausās pēc vīra pāri pusmūžam, nevis cenšas izlikties piederam pilnīgi citai paaudzei.
Par to citu paaudzi - ir te viens piemērs, kurš citu reakciju kā nepatikā sarauktas uzacis nespēj izraisīt. Ar Tederu kopā ierakstītā "Fuh You" varētu pretendēt uz idiotiskākās dziesmas statusu visā teju mūžīgajā Makartnija karjerā, kurai līdzās klasikā bītlu "Why Don't We Do It in the Road" šķiet teju vai inteliģences paraugs. Moderna R'n'B elementi ar kaitinošām skaņām, par kurām neesmu drošs, vai tas ir vokāls vai kāda tizla ierīce, tāda tizli netīra noskaņa, kas rada asociācijas ar vecu izvirtuli, nevis seksīgumu, kas droši vien tomēr bija tas, pēc kā tās radītāji tiecās. Kad Makartnijs dzied "I just wanna fuh you", manu acu priekšā vispirms ir vīzija, kā viņš ierij pāris tabletes viagras, tad gaida efektu un tikai pēc tam nāk ar šo prieka vēsti. Diemžēl viņam tas galīgi nepiestāv - ja viņš 30 gados nebija Prinss, kālab lai viņš par tādu kļūtu tagad?
Tad jau labāk lai viņš dzied kaut ko tik banālu kā "People Want Peace" vai raksta klavieru balādes kā "Hand in Hand". Makartnijs - asaru raisītājs pat savos ziedu laikos lielākoties bija pārliecinošāks par Makartniju - rokeri, un tagad jau nu it īpaši. Patiesībā tā ir lieta, kas man vecāku mūziķu ierakstos šķiet vissvarīgākā - lai tie vismaz ir gaumīgi. Kā lai arī viņiem pašiem reizēm negribētos sev iestāstīt pretējo, bet muzikālām revolūcijām viņi ir par vecu un eksperimenti lielākoties neattaisnojas (piesaukšu kaut vai Lū Rīda absurdo līdzdarbošanos ar Metallica, radot "LuLu", ko daudzi uzskata par abu izpildītāju ilgo karjeru sliktāko ierakstu), un Makartnijs, kurš pat jauns būdams vislabāk dziedāja par Vakardienu, galīgi nav tas vīrs, no kura es gaidu kaut pārmērīgi progresīvu. Kad viņš tāds mēģina būt, tad sanāk kā "Back in Brazil", kura aranžējums liek domāt, ka Makka ir paņēmis šādas tādas no sliktākajām astoņdesmito gadu populārās mūzikas tendencēm, piemirstot par labākajām. Laikam jau es patiešām esmu pārāk sentimentāls, tāpēc es katru reizi atmaigstu, kad Makka sēžas pie klavierēm, un katru reizi sadusmojos, kad viņš mēģina iegalvot, ka viņš spēj būt daudzveidīgs (jā, kādreiz viņš tāds spēja būt, bet tie laiki ir sen pagājuši). "Egypt Station" liriskā puse man principā patīk, arī tās ambiciozākais skaņdarbs "Despite Repeated Warnings" (kurš gan ir vairāk nekā tikai sentimentāls), kurā Makka apliecina, ka viņš joprojām ir spējīgs radīt arī interesantas daudzaļīgas kompozīcijas, ne tikai trīs minūšu pop singlus. Un tomēr kā vesels un vienots ieraksts "Egypt Station" nav nekas dižs - katram labam mirklim pretī var likt tādu pat, tikai sliktu. Nav tā, ka šo ierakstu nevarētu klausīties, bet manā plašu kolekcijā tam tuvākajā laikā parādīties nevajadzētu.
2018-10-10
comments powered by Disqus