Vai ir jēga dalīties iespaidos par izrādi, kuru nupat teātrī rādīja pēdējo reizi? Īsti nevienam jau vairs šāds apraksts neko nedos - ne tas tevi motivēs noskatīties pašam, ne atturēs no šāda nevajadzīga soļa. Bet, ja jau tā sanāca, ka es Kvadrifrona iestudējumu "Debesīs cerams nebesīs" skatījos priekšpēdējā reizē, kad tāda iespēja pastāvēja, neko nepadarīsi.

Izrādes tēma - cilvēka tiesības uz cieņpilnu mūža nogali un nāvi - nav viena no tām, kur tev pirmās emocijas ir: "O, šī būs tāda izrāde, ko man noteikti gribēsies redzēt!" Protams, tēma ir tāda, kas katram no mums agrāk vai vēlāk (un gandrīz visiem - agrāk, nekā gribētos) kļūs aktuāla, bet vieglāk, protams, ir par to nedomāt tikām, kamēr ir šāda iespēja. Patiesībā šī pat nav vienīgā šīs tēmas izrāde, kas Latvijā tapusi pēdējā laikā - ir vēl "Vecajo kults" Dirty Deal Teatro, taču teikt, ka šīm izrādēm būtu daudz kopīga - to es nudien nevarētu.

"Kvadrifrona" viens no daudzajiem trumpjiem ir spēja tēmas, kas savā būtībā ir ļoti smagas, pasniegt tādā veidā, lai tev neradītu sajūtu, ka šodien gravitācija ir par kārtu stiprāka kā parasti un līdz ar to - lai par ko nebūtu stāsts, pēcgarša nebūs kā no vērmelēm. Un no smagām tēmām šī radošā brigāde nudien nevairās - sākot ar salīdzinoši vieglākiem piemēriem kā dzīve viltus ziņu laikmetā ("Fake News") vai izglītības sistēmas problēmas ("Ciešamā kārta"), pārejot uz jau pavisam nejautrām tēmām kā prostatas vēzis ("Pisties vai dzīvot") vai Viktora Arāja tiesas prāva ("Nebiju. Nezinu. Neatceros."). Tomēr tuvākā no visām tieši šai izrādei ir "Vecmāmiņu valsts" - izrāde, kuras tēma ir gana radniecīgai šai un kuru arī režisēja Paula Pļavniece. Dramaturgi gan bija citi - toreiz tekstu rakstīja Justīne Kļava un Evars Melnalksnis, šoreiz - Rūdolfs Gediņš un Ance Strazda. Ja kas - tikai tagad piefiksēju, ka Melnalksnis, kas bija viens no "Kvadrifrona" dibinātājiem, nu jau vairākus gadus vairs nav šīs bandas sastāvā. Neko darīt, tā tas dzīvē notiek.

Izrādes darbības vide ir tāds kā priekškambaris - vieta, kas šķir dzīvo un mirušo pasaules. Te varētu piecelties kājās un sākt sūdzēties, ka "pēc nāves nekā nav", vai gluži pretēji sludināt to, ko nu deklarē tava reliģiskā piederība, bet tas būtu pēdējais, ko šajā brīdī vajadzētu darīt. Proti, izrāde vispār nav par to. Tā ir par palicējiem un par aizgājējiem, par to, kā vienam un otram būt, par pārdzīvojimiem un to, kā situācija izskatās no vienas un no otras puses. Caur priekškambari kā darbības vidi izrāde ir atslogota no tā neizbēgamā traģisma, kāds šim stāstam būtu, ja tas risinātos veco ļaužu patversmē vai līdzīgā vietā. Šeit arī viens no varoņiem grasās aiziet, bet tas tomēr ir citādāk.

Jā, tātad izrādes darbības vide vizuāli ir kas līdzīgs kūrortam kaut kur dienvidos - ar sauli, olīvkokiem, šampaniešu krēsliem. Un arī varoņi ir it kā spēku pilnbriedā, lai gan - patiesībā ne gluži. Jā, tas, kādā veidā centrālā četortne (Āris Matesovičs, Jānis Kronis, Anta Aizupe un Ance Strada) savus tēlus atveido reizē jaunus un vecus - tas ir ļoti iespaidīgi, to es maksimāli izbaudīju. Un saturs - tik ļoti saprotams un identificējams, jā, tur, protams, ir sava deva šablonu un stereotipu, bet kā gan tu īsti citādi atainosi visu šo, ja ne caur pazīstamā un saprotamā prizmu. Ok, ir arī vairāk abstraktā stāsta līnija, kas vēsta par Vienstīdzi un viņa dzīves gaitu, papildinot sauso un praktisko ar poētisko un mūžīgo, un tas viss lieliski kombinējas kopā, un Vienstīdža dziesma, kas noslēdz izrādi - lielisks veids, kā šo stāsu savilkt kopā un atkal jau parūpēties par to, lai skatītājs no zāles iznāk ar jau drusku apžuvušām acīm. Protams, gluži bez asarām es neiztiku, bet tas jau šādai izrādei piedienas.

Lai vai kā - pārdomu pēc izrādes ir daudz, un tas jau vienmēr ir rādītājs tam, ka tur ir bijis kaut kas vairāk nekā vienkārši labi pavadīts vakars, bet vienlaikus - šīs pārdomas nav bezcerības pilnas, kaut kā to savu vienradžu maģijas pulveri kvadrifronieši allaž izbārsta pat pašam drūmākajam saturam pa virsu. Nē, gluži skaļi šajā izrādē es nesmējos, bet to man arī nevajadzēja. Līdz ar to varu teikt vien šo - cerams, ka kāda no izrādēm tika ierakstīta video formātā un to būs iespējams vēl noskatīties caur Teatris.zip. Ja nē - neko darīt, kādam palaimējas piedzīvot ilgas vecumdienas (un mokošu, ilgu aiziešanu), citam palaimējas, ka viņu nosit garām lidojošs ķieģelis.

P. S. Kā jau "Kvadrifrona" izrādei pieklājas, Asnāte tajā ir pieminēta.