Kazhes pierakstu burtnīca

Latvijas mazo un neatkarīgo teātru viena no spēcīgākajām pusēm mūsdienu teātra reālijās ir to spējas un gatavība teju vai katrai izrādei dot kaut ko saucamu par virsuzdevumu, runāt par sabiedrībā samilzušaām problēmām un lieliem jautājumiem pat tad, kad izvēlētā forma nav ne liela, ne nopietna. Droši vien būtisks elements tajā ir arī iespēja šādu izrāžu tapšanai piesaistīt kādu finansējumu - pēc šāda principa darbojas gan Dirty Deal Teatro, gan Kvadrifrons, gan Ģertrūdes ielas teātris. Un šajā paradigmā lieliski iekļaujas arī viena no jaunākajām DDT izrādēm "Ēdenes dārzs".

Atbilstoši paša teātra deklarētajam (formulējuma autore, šķiet, ir Henrieta Verhoutinska), "Ēdenes dārzs" ir eko farss - ar šiem diviem vārdiem principā diezgan labi var saprast, kas tas ir un par ko tas ir. Ekoloģiskā katastrofa (kaut kas kopumā daudz lielāks par kādu sūda pandēmiju), kuras priekšā mēs visi esam caur jokiem un balagāniskiem elementiem. Četri aktieri: Jānis Kronis (Kvadrifrons), Matīss Budovskis (esARTE), Ivars Krasts (JRT) un Anta Aizupe (Valmieras drāmas teātris) izspēlē stāstu, kurā ir daudz komiskā, lai arī tēma patiesībā ir stipri vien nopietna, proti, klimata pārmaiņas un mūsu sadzīvošana ar tām. Trīs vīrieši - Lotārs, Zigis un Klusais - kādā no Rīgas dārziņu rajoniem (šķiet, ka tas ir dārziņu rajons) ir iekārtojuši kaut ko tādu, ko reizē var saukt par laboratoriju, darbnīcu un templi jeb Biznesa inkubatoru (pašu varoņu vārdiem). Realitātē Zigis nodarbojas ar visa kā audzēšanu, Lotārs skrūvē riteni, lai kaut kad tiktu uz pjedestāla riteņbraukšanas sacensībās, bet Klusais atbilstoši savam vārdam klusē. Un tā tas turpinās, līdz viņus sasniedz Klimaksa jeb Klimata pārmaiņas Ierēdnes personā ar pavēli - vākties projām. Bet viss, protams, nav tik vienkārši.

Par šo izrādi nekādi nevar runāt, nepakavējoties pie vietas, kur tā notiek un veida, kā tā notiek. Izrāde mājas ir atradusi Botāniskajā dārzā, kas nozīmē ne tikai to, ka tā ir vistuvākā manai dzīvesvietai skatāmā izrāde, bet arī to, ka vide un klimatiskie apstākļi ietekmē notiekošo (būtu teicis "uz skatuves", taču nekādas skatuves nav). Līdzīgi kā tas notiek Valmieras vasaras teātra festivālā, arī daba ietekmē izrādes norisi. Šajā gadījumā gan tas ir īpaši vietā, jo apkārtējā vide jau arī ir tēma, par ko ir šis stāsts, un konkrēti manā skatīšanās reizē tas bija izcili vietā, ka tieši brīdī, kad izrādes saturā sākās plūdi, sākās arī pilnīgi reāls lietus. Īpašs pluspunkts izrādei par līdz šim visoriģinālāk realizēto "lūdzu, ieslēdziet savus mobilos telefonus!" paziņojumu, kurš samulsina ne vienu vien skatītāju (mani arī).

Ko ir svarīgi ņemt vērā - šeit jau piesaukto vārdu "farss". Jā, izrādes saturs brīžiem var šķist gluži muļķīgs un tas, cik katrs konkrētais joks tev šķitīs labs vai slikts, var būt atkarīgs no tā, cik ļoti atvērts tu būsi šim humoram šeit un tagad. Un tomēr - izrāde noteikti ir skatīšanās vērta, tāpat tās plusu sarakstā ieskaitu pēc izrādes notiekošo diskusiju ar režisori Paulu Pļavnieci un dramaturģi Lindu Rudeni. Līdzās vides jautājumiem, par kuriem runā izrāde, tomēr visvairāk man atmiņā paliks "gļotu maisi" un sešpadsmit tūkstoši vārdu dienā, no kuriem neviens nav tas īstais, kuru tu vēlējies dzirdēt.