Kazhes pierakstu burtnīca

Manas attiecības ar karaoki nav pašas tuvākās, es pat teiktu - tādu vispār nav. Līdz ar to situācija nokrāpt kādu ar karaokes džeku man nekad nav gadījusies. To saku pilnīgi godīgi, jo melot es jau vispār nemāku. Orientācija līdz ar to šajā jautājumā pat nav noteicošā. No tā var secināt, ka ar šo izrādes "Love Is a Stranger" elementu man nav personīgā stāsta. Protams, tik pašpārliecināts, lai apgalvotu, ka nekad pats neesmu ticis nokrāpts ar karaokes džeku, gan es nebūšu - jo kas gan to lai zina. Nezinu, kādi parasti ir tie karaokes vakaru vadītāji, bet ja līdzīgi Reinim Boteram, kas šajā izrādē atveido 50% no karaokes džeka - tad es noteikti censtos būt maksimāli vērīgs, lai pārliecinātos, ka mana otra pusīte vakarus nepavada kādā no viņu mītnes vietām. Tā jau ir - nevari tu cilvēkus pazīt pilnībā. Kas zina - varbūt kāds tikai izmanto ērtu ieganstu, ka "ir tāds Ikdienas golfa izaicinājums, es pa vakariem pildu tā punktus", bet patiesībā varbūt kādā shady bārā dzied "Wicked Game" by Chris Isaak, "Material Girl" by Madonna vai "Kurtizāņu ugunskurs" by Dakota. Ceru, ka tu saproti, ka "visi tēli un situācijas ir izdomāti un sakritības ar reāliem cilvēkiem uzskatāmas par nejaušībām, kuras radījis apstāklis, ka LLM moduļi savas zināšanas ievāc Internetā, bet tas ir pilns ar sūdu".

Viena no 2024./2025. teātra sezonas "Kvadrifrona" pirmizrādēm "Love is a Stranger" ir prezentēta kā "saldsērīga koncertizrāde par universālu apnikumu, aizkustinošām atmiņām, latviešu šlāgeriem un leģendāriem hitiem, kā arī par citu realitāti, kuru nevar iztēloties, un simttūkstoš sarežģītām lietām, kas veido mūsu vēsturi. Kā apnicīgs lietuvēns tās visas veļas mums pāri un neļauj pamosties." Un tā apmēram tas ir - te ir gan muzikālā puse, kuru nodrošina jau piesauktais Reinis Boters kopā ar Jāni Ozoliņu, kas plašāk (bet ne pārāk plaši) zināms kā grupas "Sigma" solists (šobrīd Spotify tai ikmēneša klausītāju ir aptuveni tikpat daudz/maz kā "Grēcīgajiem partizāniem" un uz pusi mazāk nekā "Gapoljeriem"), gan teatrāli dramatiskais stāsts (pamatā - Klāva Meļļa luga "Lugas kadriļa") par diviem jauniem cilvēkiem (Ance Strazda un Jānis Kronis), kuru attiecību pussabrukšanas periods šķietami tuvojas savai izskaņai, bet varbūt pie vainas vien tas, ka "šajā ģimenē neviens nerunā", kā to dzied "Effekts". Stāsts nosacīti iedalīts nodaļās, kas atbilst dažādām stadijām, kurām cauri iziet vakars karaokes bārā (tā apmeklētājiem arvien vairāk iesilstot alkohola iespaidā un līdz ar to pārvarot latviešiem raksturīgo noslēgtību), attiecību skaidrošanai starp puisi un meiteni risinoties saskaņā ar šo muzikālo partitūru, bet ne pārāk tieši tai līdzinoties, kas, protams, dara visu tikai spēcīgāku.

Viss tas, protams, ir par attiecību sarežģītību (tām ilgstot vairāk nekā viena pārgulēšana ar karaokes čali), par to, kā lielās problēmas uz mazo problēmu fona bieži nonāk otrajā plānā, bet patiesībā arī tās maļ tajās pašās dzirnās un līdz ar to netiešā veidā veicina arī mazo problēmu attīstību. Ja tevi ilgstoši nesamīļo, var gadīties, ka tev būs vienalga par to, kur šobrīd atrodas putina tanki, bet visai iespējams, ka tie paši tanki veicina to, ka otram cilvēkam nav noskaņojuma samīļot tevi un tev - noskaņojuma samīļot to otro cilvēku, primitivizēti kaut kā tā. Liels uzsvars te ir uz lietām, kas "man riebjas tevī" un lietām, kas "man riebjas pasaulē". Man, ja kas, riebjas, ka iepriekšējā teikumā nepareizi saliku pēdiņas, bet man riebjas arī citi veidi, kā tās varētu salikt. Un man riebjas, ka nevaru uzrakstīt rindkopu bez meta pārdomām par pašu tekstu un ka šis teikums ir jau šādu pārdomu inception līmenī. Par vairākām lietām, kas puisī riebjas meitenē vai meitenē puisim, varēju vien Marinai turpat teātrī pateikt: "Vainīgs!" vai "Atvaino!" Piemēram, par to, ka nevaru nolikt vietā kurpes. Vai ka pēc tā, kad es mazgāju traukus, bieži ir slapja grīda vai arī ir atstāta tā pretīgā ziepjainā švamme, kurai arī man pašam riebjas pieskarties. Tik vājprātīgs, lai šeit publiski rakstītu kaut ko, kas man riebjas manā mīļotajā cilvēkā, es gan neesmu, citādi man šonakt nāksies gulēt uz dīvāna. No otras puses - tāpat nāksies, jo mums jau nemaz nav gultas.

Skaidrs, ka šī izrāde raisa pārdomas, un jauki, ka kopējais iespaids ir tāds: "Phew, ar mums nav tik slikti" (vai vismaz - gribas tā domāt), un arī par to - ko darīt, lai tas nekļūtu par mums nākotnē. Balanss starp ļoti nenopietno (ko īpaši uzsver karaokes džeku spīdīgās jaciņas, pārspīlētās kļošenes un brīžam uzspēlēti šaušalīgais dziedājums - kontrastā ar tiem brīžiem, kad Jānis Ozoliņš dzied "pa īstam") un dramatisko šajā izrādē darbojas lieliski, emociju izrāde sniedz daudz - un tas viss patiešām tādā kvalitatīvi saldsērīgā mērcē, ka esmu gandarīts, ka šī ir tā izrāde, kas man noslēdz 2024. gadu teātrī, tā reize, kad varu bez baigām atrunām par īsto vai neīsto mērķauditoriju teikt - šo izrādi ir vērts redzēt! Arī tad, ja tev nav gadījies piedzerties un apvemties otrās pusītes izlaidumā.