Marija un zibens

Ar lielāko nepacietību pirms šī gada Valmieras vasaras teātra festivāla noteikti gaidīju kārtējo Kvadrifrona gara darbu - iestudējumu ar nosaukumu “Marija un zibens”. Interesi veicināja gan tas, ka šai izrādei bija augstāks ieteicamais skatītāju vecums (šajā gadījumā - 13+, lai arī iztēlojos, ka konservatīvāk noskaņoti tautieši to novērtētu ar 18+ atzīmi vai arī vispār ieteiktu aizliegt tur notiekošas “homoseksuālisma propagandas” dēļ). Izrādes režisore ir Kvadrifrona draudzene Paula Pļavniece, kuras “Vecmāmiņu valsts” bija viens no spilgtākajiem maniem teātra notikumiem pagājušogad. Dramaturgs - Klāvs Mellis, kurš pats izrādē nepiedalās, bet lomās pārējie sākotnējā Kvadrifona pārstāvji: Reinis Boters, Āris Matesovičs un Ance Strazda. Otro sieviešu lomu (jo pašā Kvadrifronā vienīgā dāma ir Ance, bet šajā reizē ārpus izrādes palikušais Jānis Kronis diez vai būtu iederīgs šīs lomas izpildītājs) uzņēmusies Sandija Dovgāne, kas nesen redzēta ĢIT “Krēslā”.

Stāsts ir par četriem mūslaiku jauniešiem, kurus kopā savedusi Marijas vecākā brāļa Kristofera vēlme pavadīt laiku divvientulībā ar Loti, taču par nepatīkamu pārsteigumu viņam kļūst, ka Lote līdzi ir atvedusi arī savu draugu un Kristofera paziņu no Eiropas jauniešu parlamenta Ansi. Vispār, kas attiecas uz Ansi, te īpašas uzslavas ir pelnījis Matesovičs, kas viņu atveido - pofioginistiskā stounera Anša tēls tik ļoti ieplūst Ārī, ka aktieri teju nav iespējams atpazīt ar visu to, ka te nav runa par grimu un netradicionālu tērpu - tik vien kā kepons un saulesbrilles padarījušas Matesoviču par galīgi ne tādu tēlu, kādā viņu es būtu sagaidījis redzēt. Vienlaikus - tas arī ir jāatzīst, ka viņš ir stipri plaša profila aktieris, kas vismaz pagaidām nav stingri tipizējies un vajadzības gadījumā var nospēlēt droši vien pilnīgi jebkādu lomu.

Milzīgas uzslavas pelnījis Mellis kā izrādes dramaturgs - veids, kā viņš rīkojas ar jauniešu leksiku, ir satriecošs. Jā, kas attiecas uz izrādes valodu - tās saturu itin labi varētu uztvert arī latviešu valodu nezinošs cilvēks, jo anglicismu un anglisku frāžu daudzums brīžiem pārsniedz 50%. Nojaušu, ka ikviena “manu laiku” latviešu valodas un literatūras skolotāja, redzot šādu izrādi, būtu nosirmojusi, ja vien viņa jau iepriekš nebūtu bijusi sirma. Bet, kā par to būtu teicis Ansis: “Vai man tas piš? Nope. Ņihuja!”

Ja man vajadzētu nosaukt izrādi, kuru skatoties var smieties, vēderu turēdams, šī būtu ļoti labs piemērs. Visa tēma ap aiziešanu trijatā aiz elektrības būdas un to pavadošais Facebook events, par kuru tev jāizvēlas “Going / Interested / Not going” - izcili labi! Un skaistais ir tajā, ka nav tā, ka “Marija un zibens” būtu tikai māžošanās un piedauzīgi joki. Nē, tur ir gana daudz arī nopietnāku apakštoņu par attiecībām starp paaudzēm, seksualitātes samudžinātību un sava deva laikmeta vērtējuma. Proti, tur ir daudz vairāk nekā tikai piemīlīgi tērpi badmintona spēlei un Ances saspaidītā ciska.

Novēlu, lai pašu kvadrifroniešu izteiktās cerības, ka “Marija un zibens” dzīvi varētu turpināt arī ārpus Valmieras festivāla robežām, piepildītos. Ja “Garlaicības un stulbuma” kāzām jeb “Mūžīgā izlaušanās” nebija pa spēkam tikt ārā no festivāla, Marijai šāda iespēja varētu pastāvēt (lai arī - diez vai ar īstu elektrības būdu). Lai piepildās! Šī ir viena no tām izrādēm, kuru dēļ augusta sākumā obligāti jāieplāno nedēļas nogale Valmierā.
2021-08-08
9
comments powered by Disqus