Kazhes pierakstu burtnīca

Pārsteidzošā kārtā es Dailes teātrī iepriekšējo reizi biju tomēr šajā, nevis iepriekšējā tūkstošgadē - uz izrādi "Siseņi" pirms nieka septiņiem gadiem. Man nav ne mazākās nojautas, kas bija tajā izrādē, un tas droši vien arī apliecina, cik ļoti emocionāli uzrunājoša šī izrāde man bija. Tagad Dailes telpās atgriezos plašākā draugu pulciņā, lai skatītos "Prezentāciju".

Njā. Tā īsti nezinu, kā lai raksturo iespaidus. Tik slikti nebija, kā biju baidījies. Bet kur gan šajā izrādē bija tās dziļās domas un secinājumi par mūsdienu sabiedrību, kurā galvenais vadmotīvs ir pirkt un pārdot - to gan es īsti nesaskatīju. Jāatzīst gan, ka es pat īsti nebiju iepriekš sapratis, par kādu prezentācijas veidu būs šī izrāde. Kaut kā man vairāk prātā nāk kaut kas no "TEDx" pasākumiem, kur viedi runātāji atraktīvā veidā prezentē dažādas cilvēciski svarīgas problēmas, kas gan ne mazākajā mērā (manā ciniskajā skatījumā) neveicina šo problēmu risināšanu un visvairāk asociējas ar tādu intelektuālu masturbāciju un pašvērtējuma pagarināšanu. Taču izrādījās, ka Pauls Timrots "Prezentāciju" uzrakstījis un iestudējis par tēmu, kas man vairāk saistās ar pagājušās tūkstošgades nogali - tiešās pārdošanas jomu. Protams, varbūt es gluži vienkārši apgrozos nepareizajās aprindās, bet kaut kā neviens nepiesakās man prezentēt jaunāko Kirby putekļusūcēja modeli vai strukturētu ūdeni, kas pilnībā pārvērtīs manu dzīvi. Kopumā, protams, labi, ka tā.

Izrādes ievaddaļā Intara Rešetina atveidotais Roberts veic prezentāciju skatītāju auditorijai, mēģinot iepārdot darbu tiešajā tirdzniecībā. Šī daļa ir interaktīva, auditorija var iesaistīties, bet atšķirībā no "Eiro Vīzijas" šeit man kaut kā neprasījās iesaistīties vārdu apmaiņā ar aktieri, jo sajutos es patiešām kā tādā tizlā smadzeņu skalošanas pasākumā, kuriem labāk eju apkārt ar līkumu - nebija sevišķi smieklīgi, tikai neveikli un tizli. Tieši tās emocijas, pēc kurām parasti nedodos uz teātri.

Turpinājumā viss ieiet pavisam tradicionālās sliedēs, mums izspēlējot ne sevišķi asprātīgu stāstu, kurā līdzās tiešās pārdošanas menedžeriem (vai kā tajā dīvainajā darbības vidē sauc vadītājus) iesaistās ar itin kaitinoši uzspēlētu krievu akcentu runājoša uzņēmēja sieva, kas izlēmusi pati sākt pelnīt naudiņu, divi gaužām nereālistiski onkuļi, pie kuriem bieži nāk tie brīnumu tirgotāji, un itin bezmērķīgs pāris - čalis no Latgales un viņa stāvoklī esošā "bosicīgā" draudzene. Kas šajā pasākumā bija itin dīvaini - izrādes laikā bija itin daudz brīžu, kuros smieties, joki paši par sevi bija labi, to man nākas atzīt - bet tie nešķita dabiski un iederīgi, vairāk tāda uzprasīšanās uz skatītāja sasmīdināšanu, nevis ticami trāpīgas epizodes. Faktiski vienīgais, ko es droši vien no šīs izrādes paņemšu līdzi, ir formāts "Tamārai mīnus viens", bet arī šis risinājums izrādē bija ar tādu visai diskutablu ticamības momentu.

Iespējams, es esmu pārāk kritisks. Taču man ir grūti saprast, kur un kāpēc cilvēki, kas par šo izrādi rakstījuši atsauksmes Dailes teātra lapā, tur dabūja pārdomas rosinošu pēcgaršu - jo īpaši ja vēl ņem vēra izrādes pēdējo daļu un Marsa tēmu, kura pilnībā iznīcināja jau tāpat stipri pieklibojošo notiekošā ticamības izjūtu. Izrāde ar varoņiem, kuriem nav vajadzības just līdzi, jo viņu raksturs ir apkopojams vienā teikumā pēc principa "Balvai ir spēcīgs rokasspiediens", ir itin drošs variants tam, lai nākamajā reizē, dodoties uz Daili, es atkal neatcerētos, ko tad es skatījos iepriekšējā reizē un cik sen tas bija.