Divas sejas
Pāvils Rozītis vairumam noteikti ir zināms kā sociāli kritiskā, vienlaikus mazliet uz bulvārpresi tendētā "Cepļa" autors. Pateicoties šīs grāmatas kritiskajai attieksmei pret daudziem procesiem (un vēl jo vairāk - buržuāzijas aprindās) neatkarīgajā Latvijā, "Ceplis" bija tīkama literatūra arī padomju laikos. Taču Rozītis, protams, nesākās ar "Cepli", un viņa pirmais romāns "Divas sejas" līdz 50 gadu garumā no latviešu literatūras bija pazudis, atkārtoti dienasgaismu ieraugot vien 1991. gadā. Jautājums - cik liels bija šis zaudējums?
"Divas sejas" patiesībā ir pirmā daļa diloģijā, tā turpinājumu "Uguns ceļi" vēl tikai sākšu lasīt, šo darbu dēvē par vienu no pirmajiem ierakstiem kategorijā "latviešu psiholoģiskais reālisms", tāpat divdesmito gadu presē Rozītis tika kritizēts par pārmērīgi detalizētu gultas prieku atainošanu, kas esot literatūras necienīgi, šādas lietas būtu jāatstāj pornogrāfiem (tā tur rakstīja). Izklausās intriģējoši, vai ne? Diemžēl realitāte ir mazāk intriģējoša.
Patiesību sakot, pat atstāstīt grāmatas sižetu šķiet mazliet neveikli - tas ir tik ļoti neveikli sastiķēts kopā un balstās uz vienām vienīgām nejaušībām, ka stāstīt par "Divām sejām" ir gandrīz līdzīgi kā pārstāstīt ziepju operas sērijas sižetu. Varonis, kurš nejauši apprec savu pusmāsu (sarunās pirms kāzām nekādi neuzpeld šī detaļa), tikām viņa mūža pirmā mīlestība apprecējusi viņa "ienaidnieku" (ienaids arī ir tāds bērnišķīgi stulbs, galvenokārt no pirksta izzīsts), tad kamēr šis ir projām, abas sievietes sadraudzējas, bet varonim atgriežoties Latvijā, pietiek viņam iekāpt vilcienā uz Jūrmalu, lai viņš satiktu savu pirmo draudzeni (kura viņu, protams, joprojām mīl), un tad - izkāpjot Majoru stacijā, pludmalē, protams, priekšā arī sieva, no kuras viņš vairās, jo viņa nezina viņa tumšo noslēpumu par radniecību. Un tā tālāk, un tā joprojām.
Kāpēc šo grāmatu piedēvē psiholoģiskajam reālismam? Galveno varoni - Andreju Pļavenieku - plosa pretrunas. Viņa tēvs bijis noziedznieks, ko par zādzībām aizsūtīja katorgā uz Sibīriju, un Andrejs visu mūžu dzird viņa važas sev virs galvas. Nekas viņam nedod pilnīgu laimi - viņš dzīvo pretrunās starp vēlmi pēc mīlestības un pieņemšanas un mūžīgu naidu un agresiju, kuras viņā ir daudz. Žēl tikai, ka tam visam nav nekāda ticamības momenta - man vismaz šis varonis šķiet plakans un "uzrakstīts", nevis izjusts. Un tas vēl ir nieks salīdzinājumā ar to, cik plakani ir citi šīs grāmatas tēli, jo īpaši abas sievietes, kuru vienīgā funkcija ir mīlēt Andreju.
Atminos kaut kur lasījis, ka filmas tiek vērtētas seksisma ziņā tajā, vai tajās ir kaut viena aina, kur sarunājas divas sievietes, un viņu sarunas tēma nav vīrieši. "Divas sejas" šim kritērijam nekādi neatbilst - Veltas un Ainas dzīvēs vispār nav nekā cita, izņemot Andreju Pļavenieku, un kamēr vīri var runāties arī par politiku un kultūru (ja kas - gaužām naivā veidā), tad sievietes - tikai un vienīgi par šo liktenīgo vīrieti. Tā kā man Andrejs Pļavenieks nav liktenīgais vīrietis (un viņa pilnīgi idiotiskā, atkal jau sakritības raisītā bojāeja, manī neraisīja nekādas emocijas, izņemot atbrīvošanās sajūtu, ka grāmata tūlīt būs cauri), šī būs reize, kad es teikšu - Pāvila Rozīša piemiņai šī romāna nonākšana pagrīdē nāca tikai par labu. Šķiet, ka viņš arī pats, rakstot "Cepli", bija sapratis, ka ar psiholoģiju viņam labāk nesaistīties, jo nebija viņam šajā lauciņā dotību.
"Divas sejas" patiesībā ir pirmā daļa diloģijā, tā turpinājumu "Uguns ceļi" vēl tikai sākšu lasīt, šo darbu dēvē par vienu no pirmajiem ierakstiem kategorijā "latviešu psiholoģiskais reālisms", tāpat divdesmito gadu presē Rozītis tika kritizēts par pārmērīgi detalizētu gultas prieku atainošanu, kas esot literatūras necienīgi, šādas lietas būtu jāatstāj pornogrāfiem (tā tur rakstīja). Izklausās intriģējoši, vai ne? Diemžēl realitāte ir mazāk intriģējoša.
Patiesību sakot, pat atstāstīt grāmatas sižetu šķiet mazliet neveikli - tas ir tik ļoti neveikli sastiķēts kopā un balstās uz vienām vienīgām nejaušībām, ka stāstīt par "Divām sejām" ir gandrīz līdzīgi kā pārstāstīt ziepju operas sērijas sižetu. Varonis, kurš nejauši apprec savu pusmāsu (sarunās pirms kāzām nekādi neuzpeld šī detaļa), tikām viņa mūža pirmā mīlestība apprecējusi viņa "ienaidnieku" (ienaids arī ir tāds bērnišķīgi stulbs, galvenokārt no pirksta izzīsts), tad kamēr šis ir projām, abas sievietes sadraudzējas, bet varonim atgriežoties Latvijā, pietiek viņam iekāpt vilcienā uz Jūrmalu, lai viņš satiktu savu pirmo draudzeni (kura viņu, protams, joprojām mīl), un tad - izkāpjot Majoru stacijā, pludmalē, protams, priekšā arī sieva, no kuras viņš vairās, jo viņa nezina viņa tumšo noslēpumu par radniecību. Un tā tālāk, un tā joprojām.
Kāpēc šo grāmatu piedēvē psiholoģiskajam reālismam? Galveno varoni - Andreju Pļavenieku - plosa pretrunas. Viņa tēvs bijis noziedznieks, ko par zādzībām aizsūtīja katorgā uz Sibīriju, un Andrejs visu mūžu dzird viņa važas sev virs galvas. Nekas viņam nedod pilnīgu laimi - viņš dzīvo pretrunās starp vēlmi pēc mīlestības un pieņemšanas un mūžīgu naidu un agresiju, kuras viņā ir daudz. Žēl tikai, ka tam visam nav nekāda ticamības momenta - man vismaz šis varonis šķiet plakans un "uzrakstīts", nevis izjusts. Un tas vēl ir nieks salīdzinājumā ar to, cik plakani ir citi šīs grāmatas tēli, jo īpaši abas sievietes, kuru vienīgā funkcija ir mīlēt Andreju.
Atminos kaut kur lasījis, ka filmas tiek vērtētas seksisma ziņā tajā, vai tajās ir kaut viena aina, kur sarunājas divas sievietes, un viņu sarunas tēma nav vīrieši. "Divas sejas" šim kritērijam nekādi neatbilst - Veltas un Ainas dzīvēs vispār nav nekā cita, izņemot Andreju Pļavenieku, un kamēr vīri var runāties arī par politiku un kultūru (ja kas - gaužām naivā veidā), tad sievietes - tikai un vienīgi par šo liktenīgo vīrieti. Tā kā man Andrejs Pļavenieks nav liktenīgais vīrietis (un viņa pilnīgi idiotiskā, atkal jau sakritības raisītā bojāeja, manī neraisīja nekādas emocijas, izņemot atbrīvošanās sajūtu, ka grāmata tūlīt būs cauri), šī būs reize, kad es teikšu - Pāvila Rozīša piemiņai šī romāna nonākšana pagrīdē nāca tikai par labu. Šķiet, ka viņš arī pats, rakstot "Cepli", bija sapratis, ka ar psiholoģiju viņam labāk nesaistīties, jo nebija viņam šajā lauciņā dotību.
2019-09-22
comments powered by Disqus