Kazhes pierakstu burtnīca

Savā otrajā romānā Pāvils Rozītis ievieš zināmas korekcijas receptē, bet pagatavotais ēdiens joprojām sanāk diezgan nebaudāms. Mazliet par to, ko īsti autors ir pagatavojis.

"Uguns ceļi" sākas tur, kur "Divas sejas" beidzās - ar tiesas procesu pār Jāni Vaideru par Andreja Pļavenieka nonāvēšanu. Un uzreiz Rozītis atrod jaunu veidu, kā sagrēkot attiecībā pret ticamību. Proti, situācijā, kad cilvēks ir atzinies, ka viņam ir bijis iepriekšējs nodoms nogalināt upuri, viņam bija sagatavots ierocis un viņš grasījās doties pie upura mājās, lai pastrādātu slepkavību, taču tad šo pašu cilvēku nošāvis nejaušas sakritības dēļ, tad vienīgais loģiskais veids, kā šo jautājumu var atrisināt tiesa ir slepkavas pilnīga attaisnošana. Nē, tā nav nonāvēšana aiz neuzmanības (tāds termins, ja kas, tolaik jau pastāvēja), nav slepkavība ar vainu mīkstinošiem apstākļiem vai kas tamlīdzīgs - vispār nav nekāda nozieguma sastāva, apsūdzētais ir attaisnojams un lieta izbeidzama. Tā juridiskus jautājumus vismaz risināja Pāvils Rozītis, kurš, starp citu, rakstot šo romānu, jau ceturto gadu studēja tieslietas. Laikam nav pārsteidzoši, ka studijas viņš nepabeidza.

Turpinājumā Vaiders kļūst par Andreju Pļavenieku numur divi - tas pats personāžs, tikai vēl drusku mazāk simpātisks kā pirmajā versijā, vairāk vai mazāk tās pašas situācijas, un pat tās pašas sievietes: bijusī Pļavenieka sieva, Vaidera māsa Aina, un bijusī Pļavenieka mīļākā Velta. Nē, ir tomēr viena jauna - Laura, kura iemīlas Vaiderā, kamēr viņš tiek tiesāts (tas, kā un kāpēc šajās grāmatās sievietes neatgriezeniski pieķeras aizdomīgajiem varoņiem, ir atsevišķs stāsts), un tad nu grāmatas garumā notiek Vaidera raustīšanās starp Lauru un Veltu, kura jau "Divās sejās" bija ne pati jaukākā būtne, bet te pārvērtusies par totālu raganu. Viņai gan ir nelaiķa Andreja dēls, kurš sākotnēji tiek centīgi pieminēts, bet pēc tam Rozītis par viņu pilnībā aizmirst. Salīdzinoši ar pirmo grāmatu, otrajā ir pazudusi spriedelēšana par ar sižetu nesaistītām tēmām, bet citādi nekā īpaši jauna šajā grāmatā nav, ja nu vienīgi dialogi kopumā ir kļuvuši nedaudz asāki.

Interesantākais patiesībā risinājās ar autoru ārpus šīs grāmatas lappusēm - neilgi pēc tās izdošanas Rozītim pašam nācās stāties tiesas priekšā, esot apsūdzētam par pornogrāfijas rakstīšanu. Nezinu, vai viņam inkriminēto darbu vidū bija arī "Uguns ceļi", bet tiesā autors esot aizstāvējies, ka izcili literāti ne tādas lietas vien rakstot un nav zemu tēmu, bet ir tikai zema literatūra. Taču jāatzīst, ka lai arī Rozīti saukt par pornogrāfu man ne prātā nenāk, šis romāns galīgi nav piemērs tam, ka ar prastu tematiku var radīt vērtīgu literāru darbu. Drīzāk otrādi - tematika nav ne tuvu tik slikta kā tas, ko Rozītis ir uzrakstījis. Trakākais gan šīs grāmatas kontekstā man šķiet tas, ka Rozītis pagājušā gadsimta divdesmitajos gados skaitījās ievērojams literāts, lai gan reāli literārās vērtības te ir ne īpaši vairāk kā jebkurā "lata romānā". Skumji ir arī tas, ka šajās abās grāmatās tu faktiski nemaz nevari sajust to laikmetu, kad tās rakstītas - atšķirībā no tā paša Rozīša "Cepļa" vai agrīnajiem Anšlava Eglīša darbiem, Rozītis šeit vispār nav ieinteresēts atainot vidi, kurā risinās viņa grāmatu darbība.