Pelnu sanatorija
Domājams, ka dokumentālā kino veterāna Dāvja Sīmaņa debija mākslas kino nekļūs par sevišķu kases grāvēju un pirmo Latvijā tapušo mākslas filmu, kas atpelnītu savu budžetu. Varu arī iztēloties, ka gan jau biznesa lietās gudri ļaudis arī par šo filmu, līdzīgi kā par Lailas Pakalniņas "Ausmu" (kuru mums vēl nav sanācis noskatīties) varēs vīpsnāt, dēvēt to par valsts naudas izsaimniekošanu un atsaukties, ka dokumentālā filma par "Prāta vētru" ienesa daudz vairāk naudas. Bet šādas runas "Pelnu sanatoriju" nedara ne labāku, ne sliktāku.
Filma pievēršas latviešu mākslai (un ne tikai) ļoti tuvai tēmai - karam, taču dara to no stipri neparasta skatu punkta. Pirmais Pasaules karš Latvijā tomēr visvairāk saistās ar strēlniekiem, mokošajām kaujām Tīreļpurvā, Nāves salā, ar pakāpenisku pārēju uz Brīvības cīņām. Latvijā Pirmais Pasaules karš tas ir "Dvēseļu putenis" un tie ir "Mūžības skartie". Pēdējā laikā gan ir novērotas zināmas atkāpšanās no kanoniem - te būtu vērts pieminēt Gunta Bereļa romānu Vārdiem nebija vietas, kura darbība risinās vēl pirms strēlnieku bataljonu izveides un kura galvenais varonis nekādi nav saucams par Tēvzemes patriota etalonu. Berelis izvēlas karā saskatīt cilvēka pārvēršanos par zvēru un zemiskāko instinktu izpausmes tajā, kamēr "Pelnu sanatorijas" ceļš ir vēl citādāks.
"Pelnu sanatorijā" tā īsti mēs karu neredzam, vairāk - tā sekas. Cilvēkus, kurus mašīna ir samalusi, turklāt primāri - garīgi un nevis fiziski. Tās darbība risinās nolaistā sanatorijā kaut kur Liepājas pusē jau drīzāk tuvāk kara beigām, bet filmā nav pilnīgi nekādas nozīmes tam, kurš pret kuru karo, kura puse ir labie - un kura sliktie. Tās galvenais varonis ir kāds vācu ārsts, kurš nonāk šajā Dieva aizmirstajā sanatorijā, kura pārtapusi par psihiatrisko klīniku (vai kaut ko tam līdzīgu, jo šajos apstākļos normalitātei nav vieta). Vācu aktiera Ulriha Matesa atveidotais ārsts Ulrihs ir faktiski vienīgais šīs filmas varonis, kurš vismaz tās sākuma daļā šķiet esam patiešām dzīvs, nevis tikai staigājošs mironis, kas labākajā gadījumā ir spējīgs pildīt pašas vienkāršakās cilvēka funkcijas. Ulrihs sākotnēji mēģina aizklauvēties līdz pacientiem un arī kaut kādā mērā komunicēt ar pārējo iestādes personālu, bet viņam pretī ir siena. Šie cilvēki ir pieredzējuši pārāk daudz, un vairāk viņi neko nevēlas pieredzēt. Tas diezgan pamatīgi kontrastē ar to, kā ir pierasts attēlot karam cauri izgājušos (jo īpaši urrā-patriotiskā "mākslā" - vai tā būtu padomju propaganda vai "Rīgas sargi"), bet diezgan labi sasaucās ar to, ko ir nācies dzirdēt gan par "afgāņiem", gan lasīt par daļu Rietumos nonākušo bijušo leģionāru, kuri pat ar tuvākajiem cilvēkiem par dzīvi pirms kara un tā laikā esot vairījušies runāt. Līdz ar to man nav grūti noticēt "Pelnu sanatorijā" redzamajam.
Noskaņas ziņā šī filma ir tā kā radniecīga šausmu kino - tādā šī žanra izpausmē, kad tev neko īsti biedējošu nerāda, biedējoša ir tikai noskaņa. Tomēr "Pelnu sanatorija" it nemaz nav šausmu filma, ar šo žanru tai ir kopīga tikai estētika un diezgan biedējošais skaņu celiņš, bet ne mērķi. To skatīties ir diezgan baisi, bet nav bail. Un to skatīties noteikti ir interesanti arī tālab, ka tā ir ļoti interesanti uzņemta. Tās darbība risinās pasaulē, kur nav vietas košām krāsām un kur patiesībā, līdzīgi kā jau piesauktajā Bereļa romānā, īsti nav vietas arī vārdiem, un visai ātri arī Ulrihs sasniedz to līmeni, kad bez īpašas vajadzības runāt nav vērts.
Šķiet, es tā arī vēl neesmu pieminējis zēnu - mežā dzīvojošu saprātu zaudējušu puiku, kurš Ulriham kļūst par pēdējo mēģinājumu vismaz kādam šai aptrakušajā pasaulē palīdzēt, lai arī nekas īsti neliecina, ka šī palīdzēšana vēl ir iespējama. Jo īpaši, ja ņem vērā, ka apkārtējie uzskata zēnu par sātana iemiesojumu un vēl viņam nāvi. Tikām Ulriham tas ir droši vien pēdējais cerības stariņš, pēdējā iespēja vēl kaut ko no zudušās pasaules saglābt.
Cik dzirdēts, daudzi šai filmai pārmet dinamikas un sižeta trūkumu. No vienas puses varu piekrist - darbības te ir gaužām maz. No otras - tai te arī nav jābūt, jo "Pelnu sanatorijā" stāstam īsti nav vietas - ja jau no tās varoņiem nekā vairāk kā pelni nav atlicis - kādi te, lūdzu, stāsti? Šķiet, ka es nevarētu gluži tā ņemt un ieteikt Tev šo filmu skatīties - tā tomēr ir itin smaga un nebūt ne izklaidējoša, tā nerada dzīvesprieku un neliek tev justies labāk tālab, ka esi cilvēks. Bet - tā varētu būt viena no patiesākajām kara tēmas filmām, ko man ir nācies redzēt, zināmā mērā es pat teiktu, ka Sīmaņa ceļā ir šis tas no Remarka ceļa, tik vien kā bez bezcerības māktā stāsta ietērpšanas atraktīvākā ietērpā - un te, iespējams, par plusu kļūst Latvijas kino bezcerīgā situācija ar finansēm un to atpelnīšanu - ja tu lieliski apzinies, ka tava filma komerciāli ir ar ļoti ierobežotu potenciālu, tev nav nekādas motivācijas censties savai auditorijai stāstu pārdot, to vienkāršojot un komercializējot.
Filma pievēršas latviešu mākslai (un ne tikai) ļoti tuvai tēmai - karam, taču dara to no stipri neparasta skatu punkta. Pirmais Pasaules karš Latvijā tomēr visvairāk saistās ar strēlniekiem, mokošajām kaujām Tīreļpurvā, Nāves salā, ar pakāpenisku pārēju uz Brīvības cīņām. Latvijā Pirmais Pasaules karš tas ir "Dvēseļu putenis" un tie ir "Mūžības skartie". Pēdējā laikā gan ir novērotas zināmas atkāpšanās no kanoniem - te būtu vērts pieminēt Gunta Bereļa romānu Vārdiem nebija vietas, kura darbība risinās vēl pirms strēlnieku bataljonu izveides un kura galvenais varonis nekādi nav saucams par Tēvzemes patriota etalonu. Berelis izvēlas karā saskatīt cilvēka pārvēršanos par zvēru un zemiskāko instinktu izpausmes tajā, kamēr "Pelnu sanatorijas" ceļš ir vēl citādāks.
"Pelnu sanatorijā" tā īsti mēs karu neredzam, vairāk - tā sekas. Cilvēkus, kurus mašīna ir samalusi, turklāt primāri - garīgi un nevis fiziski. Tās darbība risinās nolaistā sanatorijā kaut kur Liepājas pusē jau drīzāk tuvāk kara beigām, bet filmā nav pilnīgi nekādas nozīmes tam, kurš pret kuru karo, kura puse ir labie - un kura sliktie. Tās galvenais varonis ir kāds vācu ārsts, kurš nonāk šajā Dieva aizmirstajā sanatorijā, kura pārtapusi par psihiatrisko klīniku (vai kaut ko tam līdzīgu, jo šajos apstākļos normalitātei nav vieta). Vācu aktiera Ulriha Matesa atveidotais ārsts Ulrihs ir faktiski vienīgais šīs filmas varonis, kurš vismaz tās sākuma daļā šķiet esam patiešām dzīvs, nevis tikai staigājošs mironis, kas labākajā gadījumā ir spējīgs pildīt pašas vienkāršakās cilvēka funkcijas. Ulrihs sākotnēji mēģina aizklauvēties līdz pacientiem un arī kaut kādā mērā komunicēt ar pārējo iestādes personālu, bet viņam pretī ir siena. Šie cilvēki ir pieredzējuši pārāk daudz, un vairāk viņi neko nevēlas pieredzēt. Tas diezgan pamatīgi kontrastē ar to, kā ir pierasts attēlot karam cauri izgājušos (jo īpaši urrā-patriotiskā "mākslā" - vai tā būtu padomju propaganda vai "Rīgas sargi"), bet diezgan labi sasaucās ar to, ko ir nācies dzirdēt gan par "afgāņiem", gan lasīt par daļu Rietumos nonākušo bijušo leģionāru, kuri pat ar tuvākajiem cilvēkiem par dzīvi pirms kara un tā laikā esot vairījušies runāt. Līdz ar to man nav grūti noticēt "Pelnu sanatorijā" redzamajam.
Noskaņas ziņā šī filma ir tā kā radniecīga šausmu kino - tādā šī žanra izpausmē, kad tev neko īsti biedējošu nerāda, biedējoša ir tikai noskaņa. Tomēr "Pelnu sanatorija" it nemaz nav šausmu filma, ar šo žanru tai ir kopīga tikai estētika un diezgan biedējošais skaņu celiņš, bet ne mērķi. To skatīties ir diezgan baisi, bet nav bail. Un to skatīties noteikti ir interesanti arī tālab, ka tā ir ļoti interesanti uzņemta. Tās darbība risinās pasaulē, kur nav vietas košām krāsām un kur patiesībā, līdzīgi kā jau piesauktajā Bereļa romānā, īsti nav vietas arī vārdiem, un visai ātri arī Ulrihs sasniedz to līmeni, kad bez īpašas vajadzības runāt nav vērts.
Šķiet, es tā arī vēl neesmu pieminējis zēnu - mežā dzīvojošu saprātu zaudējušu puiku, kurš Ulriham kļūst par pēdējo mēģinājumu vismaz kādam šai aptrakušajā pasaulē palīdzēt, lai arī nekas īsti neliecina, ka šī palīdzēšana vēl ir iespējama. Jo īpaši, ja ņem vērā, ka apkārtējie uzskata zēnu par sātana iemiesojumu un vēl viņam nāvi. Tikām Ulriham tas ir droši vien pēdējais cerības stariņš, pēdējā iespēja vēl kaut ko no zudušās pasaules saglābt.
Cik dzirdēts, daudzi šai filmai pārmet dinamikas un sižeta trūkumu. No vienas puses varu piekrist - darbības te ir gaužām maz. No otras - tai te arī nav jābūt, jo "Pelnu sanatorijā" stāstam īsti nav vietas - ja jau no tās varoņiem nekā vairāk kā pelni nav atlicis - kādi te, lūdzu, stāsti? Šķiet, ka es nevarētu gluži tā ņemt un ieteikt Tev šo filmu skatīties - tā tomēr ir itin smaga un nebūt ne izklaidējoša, tā nerada dzīvesprieku un neliek tev justies labāk tālab, ka esi cilvēks. Bet - tā varētu būt viena no patiesākajām kara tēmas filmām, ko man ir nācies redzēt, zināmā mērā es pat teiktu, ka Sīmaņa ceļā ir šis tas no Remarka ceļa, tik vien kā bez bezcerības māktā stāsta ietērpšanas atraktīvākā ietērpā - un te, iespējams, par plusu kļūst Latvijas kino bezcerīgā situācija ar finansēm un to atpelnīšanu - ja tu lieliski apzinies, ka tava filma komerciāli ir ar ļoti ierobežotu potenciālu, tev nav nekādas motivācijas censties savai auditorijai stāstu pārdot, to vienkāršojot un komercializējot.
2016-01-26
comments powered by Disqus