Dr. Ausmoņa klīnika
Pētera Pūrīša vārds man līdz šim saistījās ar divām lietām: Twitteri un Pēdējo partiju. Ja par pirmo jautājumu nav, tad par otro droši vien tikai retais atcerās, ka bija tāds savdabīgs veidojums pirms mazliet vairāk kā desmit gadiem, kuru savā būtībā jau arī bija Twitter partija, līdz ar to viss saskan ar pirmo faktu par Pūrīti. Tolaik PP (Pēdējā partija, nevis Pēteris Pūrītis) kā savu ministru prezidenta amata kandidātu pieteica Laimes lāci un lielā mērā izcēla absurdu Latvijā. Vēl kāda kolorīta detaļa - vismaz sākotnēji Pēdējās partijas viens no vadošajiem dalībniekiem bija dziesminieks Ansis Ataols Bērziņš, kurš vēlāk kļuva nosacīti slavens kā "moceklis" sev par tizlumu piešķirtā kriminālsoda iesaistīšanās Saiemas grautiņos dēļ. Taču šī grāmata vismaz tiešā veidā nav par to, lai gan - kaut kāda saistība tam visam ir atrodama.
Divsimts lappuses garajā romānā Pūrītis ir centies ietilpināt ļoti daudz ko. Te ir gan reinkarnācija no dzīvienkiem cilvēkos, gan vairākas savstarpēji daļēji saistītas slepenas organizācijas, gan slepkavības mēģinājumi, gan vairāk vai mazāk neiespējamas sakritības, gan vesela gūzma dažādu personāžu un Dr. Viļa Ausmoņa klīnika, kurā teju visas sižeta līnijas savienojas kopā. Pilnai laimei trūkst vēl tikai kārtīga mīlasstāsta. Bet arī tāpat sajūta, lasot šo grāmatu, ir izsakāma šādi: "Uzrakstīts jau asprātīgi, autoram ir daudz ideju, bet droši vien būtu labāk, ja viņš būtu koncentrējies uz tikai vienu šī stāsta aspektu, nevis daudziem pārbraucis pāri pa virsu". Skaidrs, ka "Dr. Ausmoņa klīnikas" teksts nav kaut kas tāds, kas būtu ļoti jāņem par pilnu - proti, savā būtībā tas ir farss, turklāt vēl bagātināts ar sulīgu ezotērikas piesitienu, tā lai būtu pa skaisto, pa virsu salikta čupiņa politisku atsauču uz realitāti Latvijā ap 2010. gadu, kaut kādā mērā te var saskatīt arī šo to no parodijas par Dena Brauna "Da Vinči kodu" (lai gan - vismaz bez sākumskolniekiem paredzētām "mīklām"). Tomēr lielākā līdzība Pūrītim ir ar kādu citu mūsdienu latviešu autoru - Vili Lācīti. Te ir gan sava deva celtniecības ikdienas, kas ir neizbēgama Lācīša darbu sastāvdaļa, gan kriminālais sižets, kas līdzinās Lācīša "Amsterdamas principam" (nekas, ka tas tapis ievērojami pēc "Ausmoņa", es jau nesaku, kurš no viņiem vairāk atdarina otru), gan kopējais rakstīšanas stils. Vienlaikus uzreiz atzīšu, ka manās acīs Lācītis > Pūrītis. Vismaz tik, cik pēc šīs vienas grāmatas spriežot. Ar daudzajiem tēliem autors panāk to, ka man ir diezgan vienalga par katru no viņiem atsevišķi un kopā, visai bezjēdzīgs (kopējā kontekstā) šķiet prologs un tajā ietvertās paralēles / pravietiskums, tā sižetam atkārtojoties arī grāmatas pamattekstā, tikai drusku citā līmenī. Un arī "lielais atrisinājums" beigās sanāk tāds... nekāds. It kā visi dramatiskie elementi ir salikti kopā, bet stāsts nevar nostrādāt, ja es neesmu noticējis, ka tā varoņi ir īsti.
Nevaru noliegt, ka grāmatā ir virkne interesantu epizožu, no kurām daļu esmu jau atstāstījis Marinai, proti, materiālā ir gana daudz interesantā (lai gan VVB teorētiskais izklāsts noteikti varētu būt īsāks), bet kā vienots veselums šis romāns, manu[prāt, nestrādā, līdz ar to par slēpto mūsdienu latviešu literatūras pērli to nekādi neatzīšu.
Divsimts lappuses garajā romānā Pūrītis ir centies ietilpināt ļoti daudz ko. Te ir gan reinkarnācija no dzīvienkiem cilvēkos, gan vairākas savstarpēji daļēji saistītas slepenas organizācijas, gan slepkavības mēģinājumi, gan vairāk vai mazāk neiespējamas sakritības, gan vesela gūzma dažādu personāžu un Dr. Viļa Ausmoņa klīnika, kurā teju visas sižeta līnijas savienojas kopā. Pilnai laimei trūkst vēl tikai kārtīga mīlasstāsta. Bet arī tāpat sajūta, lasot šo grāmatu, ir izsakāma šādi: "Uzrakstīts jau asprātīgi, autoram ir daudz ideju, bet droši vien būtu labāk, ja viņš būtu koncentrējies uz tikai vienu šī stāsta aspektu, nevis daudziem pārbraucis pāri pa virsu". Skaidrs, ka "Dr. Ausmoņa klīnikas" teksts nav kaut kas tāds, kas būtu ļoti jāņem par pilnu - proti, savā būtībā tas ir farss, turklāt vēl bagātināts ar sulīgu ezotērikas piesitienu, tā lai būtu pa skaisto, pa virsu salikta čupiņa politisku atsauču uz realitāti Latvijā ap 2010. gadu, kaut kādā mērā te var saskatīt arī šo to no parodijas par Dena Brauna "Da Vinči kodu" (lai gan - vismaz bez sākumskolniekiem paredzētām "mīklām"). Tomēr lielākā līdzība Pūrītim ir ar kādu citu mūsdienu latviešu autoru - Vili Lācīti. Te ir gan sava deva celtniecības ikdienas, kas ir neizbēgama Lācīša darbu sastāvdaļa, gan kriminālais sižets, kas līdzinās Lācīša "Amsterdamas principam" (nekas, ka tas tapis ievērojami pēc "Ausmoņa", es jau nesaku, kurš no viņiem vairāk atdarina otru), gan kopējais rakstīšanas stils. Vienlaikus uzreiz atzīšu, ka manās acīs Lācītis > Pūrītis. Vismaz tik, cik pēc šīs vienas grāmatas spriežot. Ar daudzajiem tēliem autors panāk to, ka man ir diezgan vienalga par katru no viņiem atsevišķi un kopā, visai bezjēdzīgs (kopējā kontekstā) šķiet prologs un tajā ietvertās paralēles / pravietiskums, tā sižetam atkārtojoties arī grāmatas pamattekstā, tikai drusku citā līmenī. Un arī "lielais atrisinājums" beigās sanāk tāds... nekāds. It kā visi dramatiskie elementi ir salikti kopā, bet stāsts nevar nostrādāt, ja es neesmu noticējis, ka tā varoņi ir īsti.
Nevaru noliegt, ka grāmatā ir virkne interesantu epizožu, no kurām daļu esmu jau atstāstījis Marinai, proti, materiālā ir gana daudz interesantā (lai gan VVB teorētiskais izklāsts noteikti varētu būt īsāks), bet kā vienots veselums šis romāns, manu[prāt, nestrādā, līdz ar to par slēpto mūsdienu latviešu literatūras pērli to nekādi neatzīšu.
2002-11-09
comments powered by Disqus