Philomena
Taisnība katram ir sava, un tas bieži noved ne tikai pie strīdiņiem un pirkstu mētāšanas twittersfērā, bet arī pie gluži reāliem kariem un citiem jaukumiem. "Philomena", manuprāt, nav filma par katoļu klostera Īrijā šaušalīgu praksi pagājušā gadsimta vidū, pazemojot un bieži arī pilnībā pazudinot jaunas meitenes, kurām gadījies palikt stāvoklī, esot neprecētām. Pretējā gadījumā šī filma nespētu pacelties augstāk par atmaskotājkino statusu, kamēr realitātē "Philomena" ir kārtīga mākslas filma.
Martins ir žurnālists, kas kādu laiku ir bijis Lielbritānijas valdības (Tonija Blēra laikos) padomnieks, taču muļķīgā skandālā pazaudējis darbu un tagad mēģina atrast sev jaunu vietu dzīvē. Mēģinot atgriezties žurnālistikas pasaulē, viņš piekrīt uzrakstīt "a human interest story" par sievieti vārdā Filomena, kura mēģina atrast savu nu jau 50 gadus veco dēlu, kuru viņai faktiski ar varu atņēma mūķenes klosterī, kad viņam bija 3 gadi un kurš tika adoptēts, mātei dzīvai esot. Apmeklējot klosteri, kurš izrādās, ka joprojām darbojas un pat atsevišķas vecās paaudzes mūķenes vēl ir dzīvas, sāk pamazām atklāties visai biedējoša aina, kas man kā cilvēkam no malas visai slikti saskan ar kristīgajām vērtībām.
Kā jau teicu, filmas interesantumu neveido tikai tās ļoti emocionāli spēcīgais sižets (kā nekā apakšā ir patiesi fakti), bet gan vairāk - cilvēciskā puse visā šajā. Filomena (Džūdija Denča) ir vienkārša paveca īru sieviete, kura par spīti visam uzskata, ka tajā, kas viņu piemeklējis, ir gana daudz viņas - grēcinieces - vainas, Dieva sods un tā tālāk (lai gan vienlaikus nav tā, ka viņu nemaz neplosītu pretrunas), tikām Mārtins (Stīvs Kūgans) ir misters racionālisms, kurš netic Dievam, bet tic cilvēku cūcīgai rīcībai, bet vienlaikus ar visu savu Oksfordas izglītību, labo audzināšanu un kopumā vieglo dzīvi, viņš nekādi nav laimīgs. Un vēl ir te trešā puse - mūķenes, kuras no vienas puses ir necilvēcīgas, bet no otras puses tu saproti, ka darīšana te ir ar ļoti spēcīgu ticību un ka gadījumā, ja tu visa sava mūža garumā uzskatīji kaut ko par baltu, bet kaut ko citu - par melnu, tev ir gandrīz neiespējami pieņemt, ka patiesībā tas ir rozā ar zaļiem punktiņiem, gan viens, gan otrs. Un to šī Stīvena Frīrsa režisētā filma izdara gandrīz perfekti. Nenoliedzami, filma bija vairāk nekā pelnījusi savas 4 Oskara nominācijas, lai gan tā nu noteikti nav viegls kino.
Martins ir žurnālists, kas kādu laiku ir bijis Lielbritānijas valdības (Tonija Blēra laikos) padomnieks, taču muļķīgā skandālā pazaudējis darbu un tagad mēģina atrast sev jaunu vietu dzīvē. Mēģinot atgriezties žurnālistikas pasaulē, viņš piekrīt uzrakstīt "a human interest story" par sievieti vārdā Filomena, kura mēģina atrast savu nu jau 50 gadus veco dēlu, kuru viņai faktiski ar varu atņēma mūķenes klosterī, kad viņam bija 3 gadi un kurš tika adoptēts, mātei dzīvai esot. Apmeklējot klosteri, kurš izrādās, ka joprojām darbojas un pat atsevišķas vecās paaudzes mūķenes vēl ir dzīvas, sāk pamazām atklāties visai biedējoša aina, kas man kā cilvēkam no malas visai slikti saskan ar kristīgajām vērtībām.
Kā jau teicu, filmas interesantumu neveido tikai tās ļoti emocionāli spēcīgais sižets (kā nekā apakšā ir patiesi fakti), bet gan vairāk - cilvēciskā puse visā šajā. Filomena (Džūdija Denča) ir vienkārša paveca īru sieviete, kura par spīti visam uzskata, ka tajā, kas viņu piemeklējis, ir gana daudz viņas - grēcinieces - vainas, Dieva sods un tā tālāk (lai gan vienlaikus nav tā, ka viņu nemaz neplosītu pretrunas), tikām Mārtins (Stīvs Kūgans) ir misters racionālisms, kurš netic Dievam, bet tic cilvēku cūcīgai rīcībai, bet vienlaikus ar visu savu Oksfordas izglītību, labo audzināšanu un kopumā vieglo dzīvi, viņš nekādi nav laimīgs. Un vēl ir te trešā puse - mūķenes, kuras no vienas puses ir necilvēcīgas, bet no otras puses tu saproti, ka darīšana te ir ar ļoti spēcīgu ticību un ka gadījumā, ja tu visa sava mūža garumā uzskatīji kaut ko par baltu, bet kaut ko citu - par melnu, tev ir gandrīz neiespējami pieņemt, ka patiesībā tas ir rozā ar zaļiem punktiņiem, gan viens, gan otrs. Un to šī Stīvena Frīrsa režisētā filma izdara gandrīz perfekti. Nenoliedzami, filma bija vairāk nekā pelnījusi savas 4 Oskara nominācijas, lai gan tā nu noteikti nav viegls kino.
2014-07-11
comments powered by Disqus