Kazhes pierakstu burtnīca

Pjērs Loti jeb īstajā vārdā Luijs Marija-Žiljēns Vijo bija viens no populārākajiem franču autoriem deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē, ievērojams gan ar literārajiem darbiem impresionisma manierē, gan ar eksotisku zemju aprakstiem, gan ar iespaidu, ko viņš atstāja uz Marselu Prustu. Vienlaikus "Daži globālā vertigo aspekti" nav viena no viņa zināmākajām grāmatām, uzrakstīta mūža nogalē, jau sen pāri autora ziedu laikiem.

Grāmatas pluss un reizē mīnuss ir tajā, ka tā aptver plašu laika periodu un plašu tematiku. No vienas puses, autors negarlaiko lasītāju, visu laiku maļot vienu un to pašu. No otras, grūti saprast, kāda tekstam ir struktūra un vai tam ir kāds kopīgs vēstījums. Esejas, kurās mijas pārdomas par turku sievietēm, pieredze braucot uz savas lugas iestudējumu Ņujorkā, un novērojumi par norisēm Pirmā pasaules kara frontē, īsti labi kopā neiet. Kas attiecas uz karu, Loti skatījums ir ļoti prognozējams - varonīgie francūži, kas cīnās pret barbariskajiem vācu iebrucējiem. Patriotisms caur un caurēm. Tad jau labāk es lasu par Ņujorku.

Kopumā gan jāsaka, kā darbs - sava laikmeta liecinieks, šī grāmata droši vien nav slikta, bet ne tuvu arī ne kaut kas tāds, ko būtu vērts atcerēties vairāk kā simts gadus pēc tās izdošanas. Šis noteikti nav viens no tiem darbiem, kālab Loti nav grimis pilnīgā aizmirsītbā.