Pingvīnisms 2014
Trešo gadu pēc kārtas februāra vidū notika pasākums "Ar mani pat pingvīni nerunā". Ne gluži tik sena tradīcija kā LMA karnevāls vai Dzejas dienas, taču tāda, kur esmu piedalījies kopš pirmās reizes.
Šoreiz sākotnēji tika izziņots, ka pasākums būs tīri statistiķiem paredzēts - aiziesi pēc sava +1 un varēsi doties mājās skatīties tramplīnlekšanu Olimpiskajās spēlēs. Vai veikt lenkšanu (flirtu) blakus tramplīnam (tam, kas Daugavgrīvas ielā), ja tas tev labāk patīk. Taču tad savu viedokli pauda Ādolfs:
Un, šķiet, ka "treknās bezdelīgas" nokaunējās un paziņoja - tomēr būs iespēja iestigt purvā līdz padusēm. Tiesa, tā vien šķiet, ka Hitlera kungs jau bija paspējis apvainoties, jo pasākumā viņu nemanīju. Varbūt gan viņš vienkārši nokavēja startu un savlaicīgi nebija arī finišā (kā nekā - vecāks vīrs, varbūt būs aizgājis nosnausties mašīnā).
Baumu līmenī biju dzirdējis, ka pasākumā noderēšot spēja orientēties ar karti un kompasu. Nesaku, ka man šādu spēju nav, bet līdz izcilībai tālu. Līdz ar to komandas komplektācijā šo apstākli vajadzēja ņemt vērā. Kas no man pazīstamajiem cilvēkiem labi orientējas? Protams - Eirošmits! Tāpat komandā tika iesaistīts šampanieša un uzkožamo eksperts Žiobris un viņa draudzene Poliarinė lapė. Un austrumu cīņu un tautas deju pārzinātājs Nindzja. Žiobris sadalīja pienākumus, kā rezultātā man bija jāatbild par braukšanu pie stūres, viņam pašam - par gadžetiem, Eirošmitam - par kompasa lietošanu, Nindzja - par anekdotēm, bet Poliarinė lapė specifiski pienākumi izdalīti netika. Praksē notika drusku citādāk.
Pirmkārt, ar auto nekur nebija jābrauc. Līdz ar to mans pienākums atkrita. Gadžetus nevajadzēja - atbrīvojās Žiobris. Anekdotes (vismaz viena) bija uzdevumos - varēja nestāstīt. Rezultātā par galveno atbildīgo kļuva Eirošmits. Žiobris tikām uzņēmās galvenā Garmina lietotāja pienākumus, kas nozīmēja to, ka viņš varēja apstrīdēt katru Eirošmita ierosinājumu, ko viņš arī darīja. Līdz ar to man un Poliarinė lapė tika jauns pienākums - izšķirt karstgalvjus. Nindzja tikām, kā jau profesionāls nindzja, kvalitatīvi klusēja.
Tā kā dienu (nakti) iepriekš biju bijis karnevālā, bažījos, ka pa nakti man nāks virsū lūziens, pat bijām apgādājušies ar enerģijas dzērieniem (kurus gan veiksmīgi atstājām mašīnā), bet pasākums bija tik aizraujošs, ka neko tādu nevajadzēja. Toties biju nodrošinājies ar patiešām elegantu "prikidu" - startā ierados frakā un cilindrā, bet visu distanci veicu baltā kreklā ar tauriņu. Tiesa, uz beigām krekls vairs nebija sevišķi balts, bet par to daudz neskumu (jo tā jau bija iecerēts).
Pašiem šķita, ka ar orientēšanos mums ne visu laiku gāja izcili - drusciņ jau maldīties sanāca, taču beigu beigās izrādījās, ka no tiem, kas bija pabijuši visos punktos, mums bija teju mazākā kilometrāža. Tā ka šķiet, ka cīņā starp orientieristu un tehnologu bieži vien atklājās patiesība un mūsu pārvietošanās "lielās šaibās" bija tuva perfektai.
Ja tev tomēr gribētos saprast, kas īsti tajā pasākumā notika (proti - tu tajā nepiedalījies), centīšos kaut cik jēdzīgi to aprakstīt. Iedomājies rogainingu! Iedomājies? Ak, tu nezini, kas ir rogainings? Nu, tāda orientēšanās pēc kartes salīdzinoši plašā apvidū, visai daudzu stundu garumā. Tātad - tev ir topogrāfiskā karte un punkti, kuri jāapmeklē. Tradicionālā rogainingā šajos punktos tevi gaidīs vai nu elektroniski čekpointi, kur nopīkstināt savu identu vai lapiņas, ar kurām jānofotografējas. "Pingvīnu rogainingā", ja tā šo pasākumu varētu nosaukt, punktos tevi gaida uzdevumi. Reizēm - vienkārši, piem., pareizi saprast kādu attēlu vai salikt puzzli. Citkārt - ar prāta mežģīšanu saistīti. Daži - tehnoloģiski izcili, tādi kā telefona aparāts, kurā jāuzgriež pareizais numurs. Vai panelis, kurā pareizi jāsasprauž LAN vadi. Vai kaste, pie kuras trīs reizes jāpieklauvē, lai tā atvērtos. Citkārt - pavisam dīvaini uzdevumi, tādi kā saskaitīt luminiscējošas mušas. Ļoti radoši un interesanti, lai neteiktu spēcīgākiem vārdiem (sajūsma!).
Tā mēs tur dzīvojāmies pa mežu un nakti teju septiņu stundu garumā. Varētu ātrāk, bet necentāmies par visām varītēm iet uz Olimpisko rekordu, jo neesam statistiķi. Mēs distanci gājām uz skaistumu, nevis rezultātu. Kas rezultējās ar otro vietu finišā. Gribētos man, lai kādreiz būtu šāds rezultāts pasākumos, kur ejam uz rezultātu! Lai gan - ir jau arī bijis - gan Pilsētas medībās, gan Prāta spēlēs ir sanācis startēt veiksmīgi. Labi, tas te nebūtu īsti tēmā.
Ak, jā - dabūju specbalvu (odekolonu "Saša") par savu īpašo pingvīnu tēmas tērpu.
Kas būtu tēmā? Milzums pozitīvu emociju un mežonīgs nogurums atceļā uz Rīgu (pasākums notika netālu no Tukuma), pie stūres bija visai grūti neiemigt, labi, ka Nindzja sekoja tam, lai manas acis būtu vaļā, kamēr aizmugurējā rindā dzīvības bija maz.
Ko vēl varētu piebilst? Ceru, ka nākamais, pēc skaita 100. pingvīnpasākums (nē, tā nav kļūda!) būs vēl labāks par šo! (lai gan grūti pat iedomāties - kur vēl rast vietu izaugsmei). Noņemu cepuri pasākuma organizētāju priekšā (arī Prusux&39;a)!