Kazhes pierakstu burtnīca

Piecelties no rīta nekādi nav problēma - pēc divpadsmit stundu miega esi diezgan labi izgulējies. Ātri ieēdam brokastis, savācam mantas un dodamies ceļā uz auto. Interesanti, ka šonakt kempings bijis diezgan patukšs - līdzās mūsējai ir vien pāris teltis, kamēr nakti iepriekš tādu bija savas divdesmit.

Ceļā uz auto Marina cītīgi meklē slēpņus, es īsinu laiku tāpat, diez ko azarta uz plastmasu man nav. Reizēm vēl gadās, ka uznāk, bet šajā konkrētajā rītā drīzāk skaitu tos pēc principa "ok, vēl 4 slēpņi un tad šī izklaide beigsies". Lai gan pietiekami labi saprotu, ka šis ir tiešām labs veids, kā sadalīt ceļu posmiņos, lai justu savu progresu. Un interesanti, ka arī slēpņu sēriju Kepler track ievadposmā ir izvietojis neviens cits kā parka administrācija. Šī, ja kas, nav vienīgā vieta Jaunzēlandē, kur mēs saskaramies ar centralizēti izvietotiem slēpņiem. Vismaz ar saskaņošanu šādā gadījumā domājams problēmas nerodas.


Līdz ar Kepler track beigām var teikt, ka mums Jaunzēlandē ir beigusies lielā staigāšana - turpmāk apmeklējamās vietas būs drīzāk tādas, kur tu mazliet izej, kaut ko apskaties un brauc tālāk, bet lielāki pārgājieni vairs nav ieplānoti. Atlikušas jau arī tikai divas dienas ar astīti, bet vēl priekšā liela kilometrāža un patiesībā - arī lieli plāni.

Šobrīd braucam gar Dienvidu salas Dienvidu galu. Interesantā kārtā liela daļa ceļa šeit ir grantēta un nepavisam ne piemērota mūsu mazajai un nīkulīgajai mašīnītei, kas pa bedrēm lēkā gluži nedrošā veidā. Taču braukt šo posmu noteikti ir vērts - gan gleznaino klinšu skatu dēļ, gan tā, par ko rakstīšu turpmāk.

Pirmā mūsu pieturvieta ir Waipapa Point. Šeit mēs, šķiet, pirmo reizi Jaunzēlandē redzam bāku, taču vispār šī vieta ir izslavēta ar to, ka te krastā varot satikt jūraslauvas. Tuvāk kā desmit metru attālumā gan iet nevajadzētu, jo tie var būt arī bīstami - kā nekā šie lopi sver līdz pat pustonnai. Tiesa, šķiet, ka mums nav paveicies - pludmalē un klintīs neko ievērības cienīgu nemana. Izejam tomēr pašā pludmalē un pamanu, ka čalis netālu no manis stīvē uz fotoaparāta teleobjektīvu. Gribu šim jau jautāt - vai viņš kaut kur tālumā pamanījis jūraslauvu? Tomēr apstājos pusdomā, jo saprotu - nē, viņš nav tālumā pamanījis jūraslauvu. Tas lielais pelēcīgais blāķis tepat piecu metru attālumā, kuram kaut kā nebiju pievērsis uzmanību, ir nekas cits kā jūraslauva. Dzīvnieciņš iznācis pasildīties pludmalē, bet te uzreiz viņam apkārt tūristi sāk bildēšanu. Uzreiz atceros, kā vienā no Džeralda Darela grāmatām (laikam par Argentīnu) ar kaut kādiem no lielajiem jūras zīdītājiem viņam un kompānijai izgāja tā, ka viņi pēc ilgiem nesekmīgiem meklējumiem, sēžot uz akmeņiem, saprata, ka tie akmeņi patiesībā arī ir tie dzīvnieki, kurus viņi tik izmisīgi ir meklējuši. Tik traki gluži mums neiziet, bet patiešām jūras lauvu mēs ievērojam tādā attālumā, ka par 10 metru distances ievērošanu var pat nesapņot. Tiesa, viņš galīgi neliekas traucēts un itin mierīgi guļ, tikai paretām mazliet izkustoties, lai nevienam nerastos bažas par to, vai viņš gadījumā nav miris.




Turpinājumā mēs nonākam Slope Point - tālākajā vietā Dienvidos mūsu ceļojumā, tālākajā vietā Dienvidu salā vispār un tālakajā vietā uz Dienvidiem, kur mums ir sanācis pabūt. Kā jau šādos ekstrēmpunktos pieklājas, skata ziņā tas ne ar ko neatšķiras no citām vietām piekrastē, kā tikai ar apziņu. Bet arī tas nav mazsvarīgi. Okeāns gan, protams, ir skaists un majestātisks arī te, bet ne mazāk un ne vairāk kā kaut vai tajā pašā Waipapa punktā.



Un tad mēs nonākam Jaunzēlandes visgrandiozākajā tūrisma objektā - pie Niagāras ūdenskrituma. Vairāk kā 110'000 kubikmetri ūdens gāžas pāri Niagārai katru minūti, šis ūdenskritums ir ļoti plats un faktiski sastāv no vairākiem ūdenskritumiem. Viens no populārakajiem ūdenskritumiem pasaulē, un patiesībā daudziem tieši Niagāra ir tas vārds, kas pirmais nāk prātā, iedomājoties par ūdenskritumu. Tiesa, runa ir par Amerikas Niagāru.

Tikām Jaunzēlandes Niagāras ūdenskritums nav gluži tik spēcīgs kā Ziemeļamerikā atrodamais. Faktiski tas vispār ir grūti pamanāms - uz mazas upītes novietots, ar ūdens kritumu ap 70 centimetriem. Taču kaut kad 19.gadsimtā šajā apvidū bija darbojies mērnieks ar kvalitatīvu humora izjūtu, kurš bija šim visnotaļ necilajam ūdenskritumam piešķīris visai spēcīgu nosaukumu. Un, pateicoties šim vīram, Niagāras ūdenskritums ir tūkstoš reižu populārāks nekā citi viņa līdzinieki uz tādām pašām maznozīmīgām upītēm. Piemēram, mēs nevienu citu šāda kalibra ūdenskritumu neapskatījām un neba mēs tādi vienīgie. Nav jau viegli pabraukt garām šādam tūrisma objektam. Marina gan apgalvo, ka Latvijā tas skaitītos "wow wow wow" kategorijas ūdenskritums, bet es īsti nevaru piekrist. Ok, Niagāra ir augstāka par Abavas rumbu, bet Ventas rumba ir teju trīs reizes augstāka par Niagāru. Lai gan, ja tā padomā, ka latviešu Wikipedia šķirklī Latvijas ūdenskritumi ir atrodami arī tādi objekti kā Kumadiņu ūdenskritums (22 centimetri), jāpiekrīt - pie mums par Niagāru neviens nesmietos.


Turpinājumā mēs dodamies uz vēl vienu ūdenskritumu, kas arī ir populārs, bet ne gluži tāda izmēra kā Niagāra. Maklīna ūdenskritums (McLean falls) ir vairāk kā 20 metrus augsts un patiešām iespaidīgs. Kārtīgā baseinā ūdens gāžas no liela augstuma, tiesa, peldēties šai baseinā nav atļauts. Cilvēku arī diezgan daudz, lai gan līdzīgajā Purakanui ūdenskritumā esot skarbāk ar tūristiem, jo tas ir vieglāk pieejams, šeit tomēr ir savs gabaliņš līdz ūdenskritumam jāaiziet. Atceļā no ūdenskrituma vienīgo reizi Jaunzēlandē ieēdam kaut ko savvaļā augošu - izrādās, ka līdzās slēpnim (ko neatrodam) ir pamatīga kazenāju audze, tad nu mēs tai vietā, lai cīnītos ar plastmasas meklējumiem.


Vispār jāsaka - šīs dienas laikā mums tiešām sanāk tikai tādas diezgan īsas pieturvietas - vēl mēs dodamies apskatīt par tūrisma taku pārvērstu mežizstrādes ciematu, kur gan no ciemata nav atlicis daudz - vismaz ne ēkas, bet ir uz koka sliedēm novietots kaut kas, kas vairāk līdzinās zāles pļāvēja motoram, bet laikam jau ir bijis lokomotīve, kura dzinusi uz priekšu koksnes vagonus. Tagad gan tur viss ir mierīgi - nu jau vairākus gadu desmitus, un pamazām atgriežas arī putni. Ir pat uzstādīts stends ar putnu attēliem, nosaukumiem un viņu vokālu atšifrējumiem, bet jāatzīst, ka mums neizdodas identificēt, kuri tieši vīterotāji šobrīd uzdarbojas.

Vakarā mēs nonākam kempingā, kura aprakstā teikts, ka pie tā pavisam netālu ir novērojami jūras lauvas. Pat vēl neuzslējuši telti, aptuveni reizē ar saulrietu, dodamies skatīties - būs vai nebūs. Izrādās - šoreiz nebūs gan. Domājams, jūras lauvas uz šo laiku jau devušies okeānā medībās. Pludmalē jau šie uzturās tikai pa dienu, kamēr ir silts un saulains, bet naktī viņi barojas. Ja tā padomā - pilnīgi pretējs dienas režīms kā pingvīniem, kuri medī pa dienu, bet nakti pavada uz sauszemes.


No rīta, lai gan saule ir vēl tikko uzlēkusi un sevišķi silts vēl nav, dodamies atkal uz to pašu vietu, ko kempinga darbiniece Marinai bija raksturojusi kā jūras lauvām raksturīgu. Ir bažas, ka būsim ieradušies pārāk agri (bet ilgi kavēties jau mēs nevaram), tomēr mums ir paveicies - viens paprāvs eksemplārs jau krastā guļ, stratēģiski novietojies līdzās žagaru kaudzei, lai viņš nebūtu tik ļoti pamanāms. Salīdzinoši ar vakar novēroto jūras lauvu, šodienas eksemplārs šķiet vēl drusku lielāks, un tas pagaidām ir salīdzinoši enerģiskāks - kasās, žāvājas, vispār salīdzinoši intensīvi kustās. Ne tādā mērā, ka mums būtu jābaidās - gluži klāt jau mēs arī viņam neejam, tomēr paredzēto 10 metru distanci atkal ievērot nav iespējams, kaut vai tāpēc vien, ka pludmale nav tik plata, lai varētu šim lopam paiet garām tik lielā attālumā, taču galīgi neizskatās, ka viņam par mums būtu kaut mazākais satraukums.


Šajā dienā mums sanāk vienīgā puslīdz autentiskā vizīte kādā no Jaunzēlandes pilsētām (neskaitot tās pāris, kuru nomalēs ir nakšņots, bet no centra nav redzēts ne nieka) - Danīdina. Interesanti te izrādās ar auto novietošanu - šeit mums pirmo un pēdējo reizi Jaunzēlandē nākas maksāt par auto stāvvietu - vienu dolāru stundā. Interesanti, ka kvartālu tālāk stāvvietas cena ir jau 2 dolāri, bet vēl nākamajā kvartālā - jau 3 dolāri. Četri dolāri gan nekur nav jāmaksā, jo "trīnītim" seko centrālais pilsētas laukums. Nenoskaidrojam, vai kvartālu uz atpakaļ no mums būtu pavisam bezmaksas stāvvieta, bet kopumā tas izklausās diezgan ticami. Ātrās vizītes iespaids par Danīdinu ir labs - pilsēta līdzinās vecām angļu mazpilsētām (nevis amerikāņu laukiem, kā redzēts dažviet citur, garām braucot), ar smukām ēkām ar tornīšiem, glītām zaļajām zonām utt. Un pilsētas centrā - piemineklis dzejniekam Robertam Bērnsam (kurš gan pats tiešā veidā ar pilsētu nav saistīts, bet viņa brāļadēls Tomass Bērnss ir viens no tās dibinātājiem).


Mazāk gan mūs interesē pati Danīdina, bet vairāk - Otago pussala, kas aiz tās sākas. Līdzās apstāklim, ka uz pussalas ir vēl viena bāka, tā ir ievērojama ar savu dzīvnieku koloniju - vismaz teorijā te mājo gan roņi, gan jūras lauvas, gan albatrosi, gan pingvīni. Tiesa, neko daudz no viņiem mēs neieraugām - pingvīni galvenokārt ir sastopami krēslas stundās, jūras lauvas mēs jau patiesībā arī esam redzējuši, bet par albatrosiem man patiesībā nemaz nav īstas skaidrības - tā kā viņi pēc būtības ir tādas lielas kaijas, un ja jau Latvijā man nekad nav bijis skaidrs, kura no tām kaijām, ko tu sastopi, patiesībā izrādīsies zīriņš, kura - ķīris un kura - sudrabkaija, tad cerēt, ka es identificēšu vēl albatrosu.


Ko gan mēs sastopam kārtīgos daudzumos - tie ir roņi. Ja līdz šim mūsu vienīgā saskarsme ar šiem ļoti simpātiskajiem dzīvniekiem ar suņveidīgajiem purniņiem bija sanākusi pie Vestportas, bet tur viņi bija saskatāmi vien pievilkti tuvāk ar fotoaparāta objektīvu, tad šoreiz roņiem mēs tiekam klāt tik tuvu, ka tuvāk diez vai pat varētu vēlēties. Otago pussalā ir roņu pārošanās/mazuļu audzināšanas apvidus, un mēs arī te paviesojamies. Vairums roņu gan atrodas otrpus žogam - viņu "bērnudārzs" ir iežogots tālab, lai dzīvnieki varētu justies maksimāli droši, bet daži eksemplāri ir izvēlējušies šai dienā atpūsties ārpus žoga, cilvēku pusē. Daudz tādu pofigistu nav, bet arī ar dažiem ir pietiekami, lai mūsos radītu sajūsmu. Tādi jaukumiņi, ka prieks! Izskatās, ka roņu bagātīgais tauku slānis nodrošina to, ka viņiem ir pilnīgi vienalga, uz kāda seguma viņi guļ, vismaz viņu izkārtojums uz neregulāras formas akmeņiem par to liecina, un akmens izmantošana par spilvenu vispār ir tikai loģisks risinājums. Vienīgās dzīvības pazīmes šajā kolonijā gan izrāda tikai mazie ronēni, kas vēl nav apguvuši to, ka diena ir paredzēta konstantai tauku sildīšanai.




Izbraukšana pa Otago pussalu ir interesanta arī pati par sevi - turpceļā mēs dodamies pa ceļu gar piekrasti, kas ir līkumots līdz nemaņai, līdzīgi ļoti robotajai krasta līnijai. Atpakaļ braukt pa to pašu ceļu negribās, tādēļ dodamies Otago iekšienē. Izrādās, ka iekšienes ceļš ir vēl daudz līkumaināks, bet bonusā tas ir arī izcili šaurs un kalnains. Labi gan, ka vismaz automašīnu uz tā ir ļoti maz, jo normāli cilvēki pa šejieni nebrauc. Tiesa, vienu kemperi mēs te, protams, sastopam, jo Jaunzēlandē nav vietu, kur nebūtu kemperu.

Piestājam arī pie kādām alām okeāna krastā - tās nav gluži tik iespaidīgas kā Cathedral caves, kas mums šajā ceļojumā gāja secen, bet tāpat pietiekami iespaidīgi veidojumi, kur iekļūt iespējams vienīgi tad, kad ūdens līmenis ir relatīvi zems - proti, tieši tāds, kādā mēs te esam nokļuvuši. Marina alās veic laukuma mērījumus, lai noskaidrotu ģeoslēpņa vajadzībām to, cik kubikmetrus klints okeāns gadu tūkstošu laikā ir izskalojis, taču tāpat ir skaidrs, ka aprēķinātā vērtība būs labākajā gadījumā ar kārtas precizitāti.


Un tad mums sākas ķīniešu tūristu pēcpusdiena un vakars, lai arī uzreiz mēs to vēl nemaz neapzināmies. Mēs piestājam pie Moeraki boulders - īpatnējiem akmeņiem okeāna krastā, kuri izskatās pēc lielām dinozaura olām. Savam izmēram (līdz pat kādiem 3 metriem diametrā) tie ir pārsteidzoši apaļas formas un dīvainas konstrukcijas, reizēm saplaisājuši, kā tādas īstas dinozauru olas. Un, kas šķiet pavisam mulsinoši, tiem esot arī dobs vidus - pilnīga mistika manā skatījumā. Taču no šīs vietas mums vairāk atmiņā paliks kastīte ar uzstājīgu lūgumu ziedot divus dolārus par akmeņu apskati (nekas, ka tie ir brīvi pieejami objekti pludmalē) un - ķīniešu tūristu masas. Kamēr mēs te staigājam, ir ieradušies veseli divi autobusi ar ķīniešiem, kuri bildējas visur un visu laiku, tā ka var padomāt, ka viņiem nepieciešams dokumentēt katru savas dzīves minūti. Viņu ir daudz, viņi ir trokšņaini, un tu pēkšņi saproti, ko tu neesi redzējis jau kādas pāris nedēļas - krievu tūristus. Ķīnieši gan, protams, ārēji nav ļoti līdzīgi krieviem, bet uzvedības ziņā bieži vien es pat teiktu, ka ķīnieši ir vēl daudz pārāki savā neadekvātumā, arī tāpēc, ka gadījumā, ja ķīnietis nesaprot angļu valodu (un tā ir gandrīz vienmēr), tad viņš to nesaprot tādā mērā, ka viņš neuztvers pat pašus acīmredzamākos brīdinājumus, aizliegumus, kur nu vēl mājienus. Jāatzīst, ka šajā brīdī mēs varam vien priecāties, ka visas līdzšinējās dienas mēs esam pavadījuši relatīvi no cilvēkiem brīvās zonās, jo tas balagāns, kas darās pie akmeņiem, nav ilgstoši izturams.


Tiesa, beigās sanāk, ka vakarā mēs piedalāmies vēl daudz kvalitatīvākā balagānā. Mēs aizbraucam uz vietu, ko sauc par Oamaru zilo pingvīnu koloniju, kur ir mūsu pēdējā (un patiesībā - arī pirmā) reālā iespēja Jaunzēlandē sastapt pingvīnus. Tiesa, izrādās, ka pingvīnu kolonijas apskate ir maksas pasākums, ko zināmā mērā var pat saprast - vietās, kur ir oficiāli zināms, ka pingvīni ir sastopami, ir iespējams tik mežonīgs cilvēku pieplūdums, ka tūliņ tur vairs nekādu pingvīnu nebūs. Protams, vienmēr paliek variants ar gaidīšanu mazāk populārās vietās un cerībām - ja nu paveiksies. Būtu mūsu rīcībā kaut vai nedēļa intensīvajā pingvīnu reģionā, gan jau mēs tā arī darītu, ka katru vakaru mēģinātu kā tādi fotomednieki gaidīt pingvīnu iznācienu vienā vai otrā vietā, kur šie putni ir teorētiski sastopami. Tomēr realitātē šis ir mūsu pēdējais vakars Jaunzēlandē, un ja mēs pingvīnus neredzēsim šodien, tad kas to lai zina, kad mums būs nākamā šāda iespēja.

Noskaidrojam, ka vakarā, kad pingvīni pārnāk no medībām okeānā, ir iespēja šo procesu vērot, iegādājoties biļetes un uzturoties kolonijas slēgtajā teritorijā. Nav tā, ka šis prieks būtu izcili lēts, bet neesam jau mēs atbraukuši pāri pusei pasaules tālab, lai ietaupītu dažus desmitus dolāru. Nopērkam biļetes, un sākam gaidīt pingvīnu "šovu". Kā izrādās, šovs būs šī vārda tiešākajā nozīmē - piekrastē ir uzstādītas speciālas tribīnes, no kurām mēs arī vērosim pingvīnu ierašanos - tā kā tādā sporta pasākumā. Tiesa, pingvīnu dzīves apstākļi kopumā ir itin autentiski - proti, viņi normāli dzīvo okeānā, kā arī tādiem putniem pieklājas, taču sauszemē viņiem ir ierīkoti labiekārtoti apstākļi ligzdošanai un, domājams, nodrošināta labāka aizsardzība pret potenciālajiem plēsējiem, nekā tas būtu citur. Tiesa, sajūtas šajā vietā ir diezgan dīvainas - tu tā īsti nevari saprast, vai tas, uz ko tu esi ieradies, ir dzīvnieku vērošana viņu dabiskajā vidē vai nav.

Pamazām tribīnes pildās ar cilvēkiem, visi iekārtojas, kur nu kurais, paklusām viens ar otru sarunājas, bet tad ierodas ķīnieši. Vienā piegājienā vismaz viens lielais autobuss, un viņi jau nevar tā kā pārējie ieņemt sēdvietas, ievērot noteikumu par to, ka jebkāda fotografēšana šajā vietā ir stingri aizliegta, uzvesties klusi un adekvāti. Nē - kur nu. Visa ķīniešu grupa sastājas tieši pie barjeras, aizsedzot sēdētājiem skatu, un sāk fotografēt uz pārmaiņām viens otru un paši sevi. Nav jau svarīgi, lai kadrā būtu pingvīns - galvenais, ka tu esi nobildējies vietā, kur šie putni, iespējams, visā drīzumā būs redzami. Personālu nekur nemana, un sāk jau šķist, ka šajā vakarā mēs varēsim baudīt nevis pingvīnus, bet tūristus. Savs pamats ķīniešu sajūsmai, protams, ir - līdzās iespējai taisīt pašiņus, dažs no viņiem nobildē arī krastā uz akmeņiem izlīdušu jūras lauvu (tikām ūdenī mana arī pāris roņus). Tiesa, pingvīniem tā galīgi nav laba ziņa, jo lielie jūras zīdītāji viņus mēdz lietot uzturā. Līdz ar to var gadīties, ka kļūsim par lieciniekiem asinspirtij.

Kad šķiet jau, ka trokšņainā ķīniešu grupa varētu panākt to, ka šovakar pingvīni vispār krastā neiznāks, pieceļas kāds (pēc paskata) pensionēts angļu vīrietis un iet savest kārtību. Viņš pienāk klāt pirmajam ķīnietim, parāda ar pirkstu uz aizliegumu fotografēt un tad - virzienu, kurp jāiet sēdēt. Ķīnietis paklausīgi aiziet. Tad anglis to pašu parāda otrajam ķīnietim, trešajam. Un aptuveni minūtes laikā visa grupa sēž. Jāatzīst, ka vismaz šajā ziņā ķīniešu tūristi izrādās disciplinēti - ja viņi arī paši neprot adekvāti uzvesties, tad vismaz pavēles viņi izpilda diezgan labi un lekties nesāk. Tikām personāls arī sāk ievest kārtību - otrā pusē pie klintīm ir parādījies čalis ar fotoaparātu (kurš domājams nav nopircis biļeti, bet ieradies uz pingvīnu "šovu" pa aizmugures ieeju). Viņa stratēģija varētu būt veiksmīga, ja šis nebūtu uzvilcis baltu kreklu un kādā brīdī neizmēģinātu pārbaudīt savu kameru, izmantojot zibspludzi. Tā tomēr viņš tiek atklāts un evakuēts.

Un beidzot pienāk vakara centrālais notikums - bangojošajā okeānā netālu no krasta virs ūdens parādās čupiņa galvu. Jāatzīst, ka mums šādos laikapstākļos iznākt krastā būtu diezgan sarežģīts uzdevums, bet tikai 30 centimetrus lielajiem zilajiem pingvīniem tas padodas itin labi (tiesa, ne jau pirmo reizi viņi nāk krastā). Viens pēc otra viņi sāk ceļu pa akmeņiem uz "drošo zonu". Tiesa, ar iešanu viņiem ne vienmēr vedās labi - galvenokārt jau tāpēc, ka (tā vismaz izskatās) ik pa brīdim viņi aizmirst, ko tieši viņi šobrīd dara. Grupiņa apstājas un kaut ko gaida. Tad pēkšņi kāds viens pingvīns no vidus, šķiet, atcerās - ā, mums vēl jāiet tālāk uz priekšu. Un tad viņi iet. Katrā ziņā noteikti nav tā, ka viņi gaida atpalikušos bara pārstāvjus - ja kāds ir atpalicis, tad par to neviens īpaši neliekas ne zinis. Kad krastā nāk jau nākamā pingvīnu grupa (viņi krastā atgriežas bariņos starp 10 un 20 eksemplāriem), tur vispār viens pingvīns paliek uzkalniņa vidū uz kādām 10-15 minūtēm, līdz beidzot atminās atsākt kustību. Lēkā pa akmeņiem viņi gan tīri glīti un lēkājot šķiet daudz izveicīgāki, nekā staigājot. Vēl pārītis pingvīnu līdz pašai augšai neaiziet, bet noslēpjas akmeņos. Sajūta, ka šie putni būtu izcili saprātīgi, nerodas, bet jauki gan bezgala. Un, kā rādās, jūras lauvam šai vakarā vairāk ir bijis noskaņojums izklaidēt skatītājus, nevis ieturēt maltīti, līdz ar to šāda veida šovam par laimi par lieciniekiem nekļūstam. Kā informē dāmas, kas ziņo mums par pingvīnu ieradumiem un paražām, kolonijas personāls dabas procesos iejaukties nevar - viņi gan pingvīniem nodrošina labākus apstākļus kā citur no vairošanās viedokļa, bet aizsardzība no plēsējiem pakalpojumu klāstā neietilpst (un tas jau patiesībā ir tikai loģiski).

Beigu beigās ar redzēto esam vairāk nekā apmierināti - jā, šis pasākums bija daļēji šovs, bet vienlaikus - pietiekami daudz tajā bija arī reālās daļas, un tagad mēs vismaz varam teikt, ka esam redzējuši pingvīnus. Protams, pašās beigās vēlreiz varam novērtēt ķīniešu kvalitatīvās īpašības - ejot laukā no teritorijas, viņi bariņā filmē televizoru, kurā jau pa dienu rādīja un arī tagad rāda video ierakstus ar pingvīniem, kas nāk krastā no okeāna. Domājams, ka mājiniekiem viņi no TV uzfilmēto materiālu pasniegs kā pašu acīm redzēto. Mēs gan laikam tā nedarīsim. Līdz ar to realitāte ir tāda, ka mums nav nevienas vienīgas bildes, kurā būtu redzami pingvīni, bet re ir video ar to, kā tas aptuveni izskatās (ne mūsu, bet Internetā atrasts):


Ir jau pietiekami vēls vakars (kā nekā pingvīnu nākšana krastā sākas jau tikai pēc saulrieta), tāpēc steidzīgi dodamies uz mūsu pēdējo kempingu Jaunzēlandē. Nakšņošana šoreiz sanāk ar piedzīvojumiem - pa nakti saceļas pamatīgs vējš un lietus, kas mežonīgi purina mūsu telti, brīžiem pat rodas sajūta, ka varbūt ir arī zemestrīce (un tīri teorētiski tas arī ir iespējams - šajā naktī un dienā Jaunzēlandē, kā noskaidrosim vēlāk, patiešām daudzviet notiek tricināšana), un ir satraukums par to, vai telts vispār šos diezgan ekstrēmos laikapstākļus izturēs. Man šādā vējā iepriekš teltī nav sanācis gulēt, līdz ar to sajūta ir diezgan neomulīga. Galvenais gan, protams, ka lietus virsū nelīst.

Arī no rīta laiks nerādās esam kļuvis diži labs. Vējš gan ir norimis, bet joprojām līst, un izskatās, ka pozitīvas pārmaiņas nav gaidāmas. Mums tīri teorētiski galīgi nav jāsteidzas uz lidostu, taču nav arī baigo variantu nesteigties. Atlikušajā ceļa posmā nekādu dižo apskates objektu vairs nav. Varētu tā kā uzmeklēt kādu slēpni, bet tā īsti negribās - slapjš, nejauks laiks un pilnīgi neizteiksmīgi ceļmalas slēpņi. Vienu vai divas reizes kaut kur piestājam, bet turpināt šīs izklaides galīgi nav noskaņojuma. Tad jau patiešām labāk ātrāk ierasties lidostā, vismaz būsim sausumā.

Ierodamies Kraistčērčas lidostas apvidū. Nododam auto, tiekam aizvesti uz termināli. Kādu laiku vēl jāpagaida, līdz varēsim nodot bagāžu. Beidzot tas laiks ir pienācis, un nu jau pēc brīža mēs lidojam uz Oklendu. Var teikt, ka mūsu ceļojums uz Jaunzēlandi ir beidzies. Taču mājup vēl uzreiz nedosimies - mums vēl priekšā ir pāris dienas Londonā.