Kazhes pierakstu burtnīca

Lidojumu sērija atpakaļ uz Eiropu ir mazāk maniakāla kā turpceļš, tomēr nokļūšanai mājās tāpat mums būs jālido veselas četras reizes. Protams, ievada posms Kraistčērča - Oklenda ir tīrais sīkums, bet tālāk gan sākas izklaides, jo īpaši tādēļ, ka mājup mums vairs nebūs nejauši dabūto glauno aviokompāniju, bet gan pilnīgi autentisks Air China serviss (tiesa, mums nav objektīvas informācijas par to, cik labs vai slikts tas ir, bet reputācija šai kompānijai nav gluži zvaigžņota).

Tomēr reisā uz Pekinu (kur būs pārsēšanās un atkal ilgāka gaidīšana) mums izcili paveicas. Stjuarte (kura gan visai švaki runā angliski) paziņo, ka mums ir iespēja pārsēsties uz rindu sektora sākumā, kur kājām būs vairāk vietas. Lidmašīna ir pietiekami tukša un, domājams, mana auguma cilvēku tajā nav daudz. Tiesa, sākumā izrādās, ka mums piedāvātajā vietā tomēr sēdēt nevarēšot, jo tur izvietošot zīdaini, bet cita sektora ievadrindā mums vieta tomēr atrodas. Par to ir liels prieks - uzreiz ir iegūtas 10 relatīvi komfortablas stundas. Vispār, ja tā padomā, vajadzētu turpmāk lidojumos pašam savlaicīgi piemaksāt par vietām pie avārijas izejām vai pirmajās rindās - nav tas tik dārgi, bet ieguvums ir gana liels. Tiesa, ceļā atpakaļ uz Eiropu tas tāpat vairs nav tik kritiski - ja arī atlidosim noguruši, tā nebūs lielākā bēda.

Pekinas lidostā mums atkal ir astoņas stundas - tāpat kā turpceļā Šanhajā, un laiks tur paiet aptuveni tikpat nesteidzīgi. Lidojums Pekina-Londona gan vairs nav sevišķi komfortabls - lidmašīna ir totāli pilna, neviens mūs nekur nepārsēdina un vēl aiz Marinas sēž bērns, kurš visu laiku ar kājām sit pa Marina krēsla muguriņu. Izcili laba gulēšana nesanāk, bet kaut kā šo pasākumu pārciešam un esam atkal nokļuvuši Eiropā.

Londonā mūsu pirmais uzdevums ir nokļūt pie kaučsērferiem - uz divām naktīm mums ir sarunāta naktsmītne kaut kur Fulemas kapu apvidū (otrā metro zona). Iegādājamies jaunas Oyster kartes (pat nevaru atcerēties, vai iepriekšējā Londonas reizē tādas vispār tika pirktas vai tolaik vēl vieglāk varēja iztikt ar parastajām metro biļetēm) un braucam ar metro uz pilsētu. Pārsēšanās kaut kur tuvāk centram, un jau visai drīz Hamersmitas stacijā kāpjam ārā un dodamies satikt mūsu saimniekus.

Lai gan mūsu namatēvs Maikls patiesībā ir amerikānis un Londonā viņš un viņa sieva Elizabete (kura gan ir angliete) dzīvo tikai gadu, vietējā vidē viņš iederās gaužām labi - mums ierodoties, Maikls ir tērpies rītasvārkos, gluži kā tāds Artūrs Dents (tiesa, ir puslīdz vēla vakara stunda, līdz ar to tas nav sevišķi šokējoši). Elizabeti šajā vakarā mēs nesatiksim, jo viņai ir darba pasākums (viņa strādā American Airlines un uz Londonu ir nosūtīta cenu saskaņošanas jautājumos ar British Airways), toties mēs sastopam kaķi - itin draudzīgu dzīvnieku ar kaķim ne izcili tipisku vārdu Puppy. Maikls mūs uzcienā ar biešu biezzupu un pēc neilgas pasēdēšanas visi dodamies gulēt. Maiklam no rīta ir darbs (viņš Londonā veic tehniskā atbalsta funkciju kādā augstskolā, kamēr dzimtenē ir bijis mūzikas skolotājs), mums - pilsēta.

Pirmo reizi ilgākā laikā guļam gultā. Ar visu to, ka teltī viss ir forši, viss ir labi, tomēr šādu pārmaiņu spējam novērtēt - bišķi jau nu labāk gultā var izgulēties, ar visu to, ka laika joslu maiņas dēļ organisms kārtējo reizi nesaprot, kas tieši notiek un kad ir diena, bet kad - nakts.

No rīta sastopam arī Elizabeti, kura uz darbu dodas mazliet vēlāk nekā Maikls, bet būtiskākais - sastopam lapsu. Kamēr Rīga ir izslavēta ar saviem bebriem un mežacūkām, Londonas ļoti tipiski iemītnieki ir lapsas. Mūs jau iepriekš Maikls bija informējis, ka reizēm lapsas te nākot, tāpēc Puppy pa nakti netiek laists ārā, bet tagad ieraugām lapsu arī pašu acīm - tā lēkā pa tuvējo palīgēku jumtiem, ne vairāk kā 10-15 metru attālumā no mums. Patiesībā kaķis jau arī mūs par to bija informējis - no āra viņš bija ienācis ar ļoti pūkainu asti, kas liecinot par satraukumu, ko parasti izraisa cita kaķa vai lapsas sastapšana. Elizabete par lapsas sastapšanu ir pat priecīgāka nekā mēs, jo esot pagājuši jau kādi 3 mēneši, kopš viņiem pēdējo reizi izdevies kādu kūmiņu novērot.

Uz centru dodamies ar kājām - kā jau mazie un lepnie, varam arī kājām aiziet, un nav jau arī īpaši tālu. Turklāt mums jau arī nav nekādu izcili konkrētu mērķu. Londonā nebūt neesam pirmo reizi (lai gan - ilgāku laiku te nav būts), līdz ar to kārtējo reizi apmeklēt Bekingemas pili un Pikadili laukumu īsti motivācijas nav. Tad jau drīzāk var teikt, ka te nodarbosimies ar slēpņošanu - vismaz jau tradicionālos sešus dažādos slēpņu veidus noteikti atradīsim.

Vispirms maršruts mūs ved uz muzejiem - kā nekā pie tiem un tajos tipiski var atrast gan virtuālos, gan zemes slēpņus. Viktorijas un Alberta muzejā arī ieejam iekšā (tas nu gan ir viens no Londonas bonusiem - bezmaksas ieeja daudzos muzejos). Atrodam mums vajadzīgo informāciju (vai pareizāk - daļēji to atrodam) un pastaigājam arī pa citām zālēm. Iespējams, vislielāko iespaidu uz mani atstāj "kopiju zāle" - telpa, kurā viss apskatāmais ir ģipša viltojumi - milzīgu objektu kopijas. Ne tādā ziņā, ka to uztaisīšana būtu sarežģītāka nekā oriģinālu (nebūt ne), bet tālab, ka cilvēki ir pūlējušies un kaut ko tādu darījuši - raugoties no muzeja vajadzībām, man tas šķiet iespaidīgāk, nekā vienkārši kādu kolonnu nospert un pārvest uz Londonu. Izstaigājam arī Āzijas sektoru, un tad jau ārā. Cilvēku šajā muzejā ir diezgan daudz, bet uz plašajām telpām tie izklīst itin normāli. Cita lieta - Dabas un vēstures muzejs. Patiesībā jau mēs uz turieni arī labprāt aizietu, bet nu tur rindas ir pilnīgs kosmoss - kaut kas līdzīgs, kā pie mums bezmaksas dienās uz pēc rekonstrukcijas jaunatklāto Mākslas muzeju, tikai cilvēku Londonā ir vēl vairāk, un šādas rindas te ir katru dienu. Saprotam, ka tik motivēti mēs noteikti neesam, lai stāvētu mega garā rindā, tāpēc dodamies tālāk.


Noejam gar Albertholu ("how many holes it takes to fill the Albert Hall"), caur Kensingtonas dārziem/Haidparku (daudz putnu, bet šoreiz nesanāk sastapt pelikānus), līdz nonākam ielā ar slavenāko gājēju pāreju Londonā. Kur gan citur, ja ne Abbey Road? Vispār jau interesanti, kā kāda vieta var kļūt par teju vai svētvietu un milzīgu tūristu masu gala mērķi. Faktiski - visparastākā gājēju pāreja uz visparastākās Londonas ielas, kurā gluži vienkārši atrodas kāda ierakstu studija. Bet rezultātā - nebūt ne parasta gājēju pāreja, nebūt ne parasta vieta. Turpat pie ierakstu studijas ir arī veikals, kurā es gluži vienkārši nevaru neiegādāties plati. Kādu? Laikam jau pašsaprotami, ka to pašu "Abbey Road". Man jau visu laiku bija pārliecība, ka vismaz ar vienu plati es no Londonas atgriezīšos, un šī ir viena no tipiskākajām, ko te varētu iegādāties. Otra tipiskākā būtu "London Calling" (to vakarā klausīsimies pie Maikla un Elizabetes).


Pastaigā seko pārtraukums - vizīte pilsētas nomalē, saistīta ar braukšanu metro uz attālāku zonu Londonas Ziemeļaustrumos. Apciemojam paziņu, kas Londonā dzīvo jau itin ilgus gadus. Sastopam vēl vienu kaķi - šoreiz gaužām enerģisku eksemplāru. Uzzinām, ka sieviete, pie kuras ciemojamies, lai arī dzīvo Londonā, pēdējos trīs gadus kopš meitas piedzimšanas pat īsti pilsētas centrā nav bijusi. Kārtējo reizi pārliecināmies, ka dzīvošana interesantā vietā nebūt negarantē to, ka tu pilnībā izmanto šīs vietas labumus (tiesa, par sevi varu iedomāties, ka man Londonā dzīvot būtu dramatiski grūti, jo kādi lai nebūtu mani ienākumi, tur tik viegli var visu naudu notērēt, apmeklējot koncertus un teātrus, ka labāk ir iztikt bez šādu tēriņu iespējas). Dažas stundas tur, un tad jau atkal braucam uz centru, kur izkāpjam no metro pie St.Paul's katedrāles.


Ja pareizi atceros, iepriekšējā reizē, kad te biju, Pols bija remontā (kā jau tas vispār pieklājas centrālajiem tūrisma objektiem), bet šoreiz gan tas apskatāms visā savā krāšņumā. Iekšā gan, protams, neejam, jo mēs parasti pat brīvpieejas baznīcās iekšā neejam, kur nu vēl tādās, kur jāmaksā. Šķērsojam tūkstošgades tiltu un nonākam uz promenādes pie Globe teātra un Tate Modern. Vispār jau šīs abas vietas gribētos apmeklēt, taču izlemjam - rītdien. Kā nekā šodien tas tāpat vairs nebūtu iespējams, jo Teitam nupat beidzies darba laiks. Kā rūdītam grupas "The Kinks" fanam man ir vēlme doties gar Temzu Vaterlo virzienā, lai varētu piedzīvot "Waterloo Sunset", taču ir mazliet pārāk agrs un mazliet pārāk apmācies - līdz Vaterlo ir kādas 20 minūtes iešanas, bet līdz saulrietam - divas stundas. Līdz ar to izlemjam, ka uz Vaterlo aiziesim, bet saulrietu iztēlosimies. Vispār jāatzīst, ka Londonā mēs neesam vairs gluži tik enerģiski kā Jaunzēlandē - ceļojums izteikti tuvojas beigām un nav vairs īsti enerģijas visu laiku kaut kur skriet (protams, pāri par 20 kilometriem mēs šodien esam nogājuši, bet tu saproti, ko es ar to domāju).


Nopērkam saldējumu un dodamies uz Maikla un Elizabetes dzīvokli. Vakaru pavadām garšīgi ēdot un spēlējot "Lielo ģeogrāfisko spēli" angļu versijā. Mums, protams, sevišķi viegli neklājas spēlēt pret cilvēkiem, kam angļu valoda ir dzimtā, bet cīnāmies pēc labākās sirdsapziņas un Latvijai kaunu neradām. Vispār gribētos teikt, ka esam ļoti apmierināti ar mūsu hostiem - patīkami un interesanti cilvēki, ar ko kopā var labi pavadīt laiku. Rītdien gan mums nāksies pārcelties uz citu vietu, jo Maikls un Elizabete vakarā dosies uz Beļģiju, bet mums vēl viena nakts Londonā būs jāpavada, tāpēc esam rezervējuši istabiņu caur Airbnb kādu 10-15 minūšu gājumā no mūsu tagadējās atrašanās vietas. Tomēr, lai nebūtu visu dienu jāstaigā ar lielajām somām, sarunājam, ka mēs vēl no rīta mantas atstāsim dzīvoklī un būsim tām pakaļ pēcpusdienā, kad Maikls būs mājās no darba, bet vēl ne aizbraucis uz Beļģiju.

Rīts man sākas agri - dodos skriet, tādējādi apgūdams jaunu valsti savā skriešanas statistikā. Varētu, protams, vēlēties mazāk lietainu laiku, bet Londonā jau slapjdraņķis nav nekas īpašs. Iepriekšējā vakarā biju pavaicājis Maiklam viņa rekomendācijas skriešanas maršrutam. Doma bija - jāskrien iespējami vairāk gar Temzu, jo mūsu krastā ir promenāde, otrā pusē - kaut kāds purvains parks vai kas tamlīdzīgs. Tā nu arī daru. Kā jau Londonā to var gaidīt, skrējēju ir daudz, lai arī ir ļoti agrs un smidzina. Kādā brīdī man "trasē" aizmugurē parādās meitene un es jūtu, ka viņa tuvojas. Loģiski, ka pašlepnums liek censties turēt tempu, kas galīgi nav viegli - kā jau salīdzinoši neilgi pēc laika joslu maiņām, galīgi neesmu top formā, un pat atbilstoši manai labākajai formai man būtu grūti turēt viņas tempu. Kā lai arī nebūtu, veicot pagriezienu pirms tilta, veiksmīgi izslīdu no "trases" un viegli piezemējos. Pārsteidzošā kārtā patiešām viegli, un mirkli vēlāk esmu jau augšā. Pēc brīža meitene mani tomēr apsteidz, un visai ātri es atmetu domu mēģināt turēt viņai līdzi. Man maršrutā ir ieplānots vēl viens līkums ārpus posma gar Temzu - Maikls ieteica apmeklēt vietu, kur gāja bojā grupas T-Rex solists Marks Bolans. Jāatzīmē, ka visai līdzīga piemiņas vieta kā Viktoram Cojam, tikai Cojam (it īpaši pēc pēdējā "apdeita") - iespaidīgāka. Noskrienu gar šo vietu, un dodos pamazām jau "māju" virzienā. Beigās sanāk 11 ar pusi kilometri, vidējais ātrums nekāds dižais, bet tas šajā gadījumā nav svarīgākais.

Atvadāmies no Elizabetes (Maiklu vēl satiksim vakarpusē), un dodamies uz centru. Atkal jau sākotnēji ejam ar kājām, mūsu primārais mērķis ir Holanda (nevis Holandes) parks, kurā ir visai interesants Wherigo tipa slēpnis, balstīts uz kādreiz populārās galda spēles "Clue-do". Tiesa, Wherigo formāta dēļ spēle izrādās vienkāršāka, nekā sākumā bija šķitis, bet tāpat tā ir pietiekami labi uztaisīta. Jau spēles laikā šo to parkā apskatām, bet pēc tam turpinām savu vizīti šajā zaļajā zonā. Jāatzīst, lai arī tas nav ne tuvu tik populārs kā daži citi Londonas parki, Holanda parks ir teicama vieta, ko apmeklēt tūristam, kas vēlas izbēgt pārmērīgu pūļu. Tas ir gana daudzveidīgs (cita starpā tur ir arī japāņu dārzs ar neizbēgamām milzu zivīm), piedāvā Londonas parkiem tradicionālo putnu daudzveidību (šeit uzsvars, kā šķiet, ir uz pāviem), un, protams, te ir daudz vāveru. Kas vēl - te ir arī slēpņi, kuru nav karalienei piederošajos parkos (dīvainais aizliegums joprojām ir spēkā). Atrodam, šķiet, visus parka slēpņus (izbaudot to, ka mūsu vizīte parkā sakrīt ar vienīgo šīs dienas daļu, kad nelīst) un dodamies atkal tālāk.


Laiks kļūst arvien sliktāks, un varam vien priecāties, ka šī mums pamatā bijusi iecerēta kā muzeju diena. Dodamies ar metro uz centru, izejam cauri itin vilinošam ēdienu tirdziņam (taču tur neko īsti ieēst nevarētu, jo zem klajas debess ēst nemaz negribētos, turklāt mēs nesen esam ieēduši full English breakfast). Nonākam atkal pie Temzas un dodamies uz Globe teātri. Pirms vairākiem gadsimtiem netālu no šejienes atradies oriģinālais Globe, kurā savu darbību izvērsa kāds vīrs vārdā Viljams Šekspīrs. Pēcāk gan teātra te nebija ļoti ilgi, un tagadējā ēka atklāta vien 1997.gadā, taču projektēta iespējami godprātīgi atbilstoši materiāliem, kas saglabājušies no Šekspīra laikiem. Mūsdienās Globe darbojas gan kā teātris, gan kā ekskursiju vieta. Šajā reizē mums sanāk tikai otrā pakalpojuma izmantošana, bet kas zina - varbūt saņemsimies kādu reizi aizlidot uz Londonu uz nedēļas nogali kultūras braucienā. Kā nekā teātra biļetes vismaz Globe mēdzot būt diezgan lētas - kā vēlāk uzzināsim no Maikla, viņš un Elizabete reizēm uz turieni ejot par piecām mārciņām. Vienīgā problēma - lētās biļetes ir stāvvietās, un stāvvietas atrodas zem klajas debess. Tādā dienā kā šī, kad esam te ekskursijā, kad visu ekskursijas laiku nemitīgi gāž, tikai ar šausmām varam iztēloties, kā varētu būt šādos apstākļos skatīties teātri. Vispār ekskursija noderīga, dažas lietas īpaši labi palika atmiņā - gan attiecībā uz to, ka Šekspīra laikā labākās vietas teātrī atradās aiz skatuves, jo tev jau nav svarīgi, lai tu redzi izrādi - tev ir svarīgi, lai citi redz tevi, gan tas, ka tajos laikos tu neuzdrīkstētos kā skatītājs kritizēt kāda aktiera spēli, jo pretējā gadījumā vakarā krogā viņš tev varētu ielauzt galvaskausu (lūk, toreiz aktieri bija kārtīgi veči! nekādu tev metroseksuāļu!). Gida stāstījumam (kuru klausāmies, sēžot pusglaunajās Globe sēdvietās, proti, uz soliņiem) seko iespēja pašiem izstaigāt teātra telpas, ekspozīciju par tā vēsturi, ko mēs arī izdarām. Vispār jau mums kā pēdējā laikā tik aktīviem dažādu teātru apmeklētājiem, grēks būtu bijis te neiegriezties, bet beigās patiešām jūtamies lietderīgi pavadījuši te laiku.


Muzeju dienu turpinām, aizejot uz blakus ēku - kādreizējā rūpnīcā ierīkoto Tate Modern. Njā, pat īsti nezinu, kā lai tev raksturoju savus iespaidus par tur redzēto. Tēlotājmāksla vispār nav tā tēma, kurā man ir liela izpratne. Ir stili un mākslinieki, kas mani uzrunā, un ir tādi, kas ne. Jāatzīst, ka modernajā mākslā dominē otrais variants. Īpaši grūti ir saprast to mākslu, kura tehniski ir ļoti vienkārša - piem., Piet Mondrian darbi, kuru princips ir gaužām vienkāršs - ar melnu krāsu savelc horizontālas un vertikālas līnijas, ne pārāk lielā skaitā, un ar kādu no pamatkrāsām iekrāso daļu no izveidotajiem taisnstūriem. Viss. Ok, arī Džeksons Poloks mani mulsina, bet tur vismaz teorētiski mākslinieks ir pavadījis vairāk laika, ģenerējot krāsu "troksni" un, pilnīgi iespējams, ka Poloka darbos ir iespējams kaut ko saskatīt. Mondriāna gadījumā tikām grūti iedomāties, kas gan tas varētu būt, kā dēļ tie ir ievērojami. Un tā arī kopumā Modernās mākslas muzejā mums iziet - uz katru interesanto darbu gadās vismaz pieci pilnīgi neizprotamie. Vienu reizi kaut ko šādu var jau apskatīties, bet nē - tā nav māksla manā gaumē. Tad jau labāk zīmēt ar krītiņiem pimpīšus uz sienas, citējot grupu "Jūdas graši".

Teits mūs pamatīgi nogudrina un izlemjam, ka ir laiks doties pusdienās. Neko prātīgāku neizdomājam, rezultātā ēdam tādā dīvainā vietā jau netālu no Maikla un Elizabetes dzīvokļa, pie kaut kādiem austrumniekiem, lai arī saturs diezgan raksturīgs britiem. Kopumā diezgan garšīgi un cena aptuveni kā Rīgā, līdz ar to nesūdzamies.

Satiekam Maiklu, mazliet vēl aprunājamies, paņemam somas un dodamies uz mūsu jauno nakšņošnaas vietu. Lai arī nav jāiet tālu, pamanāmies nevarēt atrast pareizo adresi, kas lietū galīgi nav iepriecinoši. Staigājam šurpu turpu, līdz beidzot saprotam, ka mums vajadzīgā māja ir ielas pašā sākumā (nekas, ka ielas kopējais garums ir labi ja 100 metri, arī šādā distancē var nomaldīties). Čalis, pie kura paliekam, šķiet itin draudzīgs afroanglis - skaņu inženieris, viņa dzīvoklis noteikti ir pieticīgāks nekā Maikla un Elizabetes apartamenti, bet pilnīgi pieņemama vieta, lai tur paliktu uz vienu nakti. Vispār jau man gribētos šajā vakarā vēl aizbraukt uz centru un noskatīties The Kinks mūziklu, bet Marina saprātīgi novērtē to, ka mēs abi esam totāli miegaini un ka joprojām līst. Rezultātā tikai aizejam uz veikalu pēc kādas pārtikas, mazliet paēdam un, ja nekļūdos, jau septiņos esam aizgājuši gulēt. Ja nav noskaņojuma kaut kur doties, tad laikam jau prātīgākais variants ir nekur nedoties. Gan Londonā paviesosimies vēl citu reizi.

Un tad jau ir klāt rīts. Lidmašīna mums patiesībā nav sevišķi agri, bet izlemjam uz lidostu gan doties ļoti savlaicīgi - varbūt vēl Lutonas apkārtnē pastaigāsim pameklēsim slēpņus. Pozitīvi ir tas, ka Lutonā var nokļūt ar vilcienu (ir dzirdēts Raita un Anitas autobusa stāsts, ko atkārtot nevēlamies), viss labi, viss ērti. Tikai atkal lietus. Un bagāžu nevar iečekot, jo vēl ir pārāk agrs. Nu tad neko - iztiksim mēs bez tās slapjās plastmasas, lidosim labāk mājās. Lidostā pamazām sāku rakstīt šī brauciena aprakstu, tiesa, telefonā neko ātri tas uz priekšu neiet. Un tad jau pēc kāda laiciņa esam lidmašīnā ar bariņu nīgru latviešu, vairums kuru gan uz Rīgu dodas atpūsties, nevis iejūgties atkal darbā, bet neko darīt - nevar jau cilvēkiem liegt viņu tiesības uz nīgrumu.

Mēs tikām galīgi neesam nīgri - atgriezušies mājās no brīnišķīga ceļojuma, un priekšā - darbs, kas mums pašiem patīk un izklaides, par kurām arī nesūdzamies! Varētu jau, protams, uztaisīt kādu kopsavilkumu par mūsu ceļojuma tēriņiem, vērtīgākos padomus utt., taču uzskaiti neveicām un par baiso padomdevēju sevi arī neuzskatu.

Un tā nu esmu ticis ar šo aprakstu galā. Par ko pašam prieks - gan pērn, gan aizpērn pavasara brauciena pierakstus finišēju tikai decembrī, kamēr šoreiz mēneša laikā tā lieta ir nodarīta un var pievērsties atkal citām tēmām.