Kazhes pierakstu burtnīca

Tūristam Jaunzēlandē gandrīz vai obligāti ir jānodarbojas ar kādām ekstrēmām sporta aktivitātēm - jālec ar gumiju aizā, jābrauc ar plostu pa kalnu upi, jākāpj klintīs, jāsērfo vai jebkādā citā sabiedrībai pieņemamā veidā jāriskē ar dzīvību. Tā kā mēs esam rāmi nīkuļi no Latvijas, bijām izlēmuši - mums pietiks ar izbraucienu ar kajaku pa ezeru. Vispār jau mums ļoti gribējās vēl pa ceļam apskatīt Katedrāles klintis, taču neveiksmīgs paisumu-bēgumu grafiks šo pasākumu darīja neiespējamu, tāpēc esam izlēmuši - nebūs, spiežam gāzi grīdā un braucam uz Okarito ezeru! Ceļā sastopamies ar reti pieredzētu parādību - vienas joslas tiltu, kur tu ar auto brauc pa dzelzceļa sliedēm, jo praktiskie jaunzēlandieši šajā vietā ne tikai sev raksturīgajā stilā laiž mašīnas braukt pa tiltu "gaidi - brauc" formā, bet šajās izklaidēs iesaista arī vilcienu.

Laiva mums rezervēta vēl Rīgā, lai gan ne gluži oficiālā formā. Proti, kad nosūtīju pieteikuma e-pastu, pretī saņēmu ziņu, ka apstiprinājumam viņiem būtu nepieciešams, lai es viņiem vai nu e-pastā vai telefoniski iedodu savas kredītkartes datus. Ierosinājums, manuprāt, brīnišķīgs - ļoti labs risinājums no datu drošības viedokļa. Atbildēju, ka man šāds risinājums šķiet mazliet nedrošs, bet izrādījās - tā nav tik liela bēda, ar zīmuli mans vārds viņu žurnālā esot ierakstīts, gan jau laivu dabūsim, nav arī īsti sezona. Labi, tad nu mēs esam ieradušies pie ezera kādu pusstundu pirms rezervācijas laika, izkāpjam no auto, un iepazīstam Dienvidu salas slavenāko iemītnieku - sandfly jeb melno mušiņu. Šie nešķīsteņi īpaši labi ir sastopami Dienvidu salas Rietumu krastā, un tie uzbrūk nebrīdinot. Tādas mazas, pretīgas mušiņas, salīdzinoši līdzīgas pašmāju knišļiem, ja nu vienīgi atšķirība tāda, ka knišļu kodieni ir pretīgi to daudzuma dēļ, kamēr mušiņas "izbesī" ar atsevišķiem kodieniem, kas kopumā šķiet sāpīgāki par knišļu veikumu. Turklāt pašām mušiņām košana cilvēkam nav pati izdevīgākā stratēģija, jo lai kārtīgi padzertos, tai vajag tavas asinis sūkt divu minūšu garumā, kas ir vairāk nekā pietiekami, lai tu ne tikai nosistu šo konkrēto mušiņu, bet arī, nesaņēmis ANO Drošības Padomes svētību, ar napalmu iznīcinātu tās dzimto ciematu un paziņotu, ka pie visa vainīgi ir riteņbraucēji. Īsi sakot - mušiņa tev iekož, tu nosit mušiņu - šī ķēde ir gandrīz neizbēgama. Bet koduma vietas niez, un nekā patīkama šajā padarīšanā nav. Taču man tev ir labas ziņas - ne tikai ir iespējams iegādāties pretmušu līdzeklis, bet tas ir eļļas veidā un patīkams uz ādas, nevis tāds smirdīgs pūšamais, kādus lietojam mājās pret ērcēm un odiem. Nav gan tā, ka tas simtprocentīgi palīdzētu, bet drusku mierīgāka dzīve sanāk.


Uzmeklējam laivu kantora meiteni, kura vienlaikus mums un divām kundzēm gados veic instruktāžu par to, kur un kā mums būs jābrauc un ko mēs tur varēsim redzēt. Kā izrādās (man tas ir mazliet pārsteigums), lielais ezers, pie kura mēs atrodamies, nav gluži īsts ezers - faktiski tā ir paisuma laikā kārtīgi applūstoša lagūna, kurai caur iet vairāki pastāvīga ūdens kanāli, pa kuriem tad arī ir jālaivo. Ezerā (saukšu to ērtības labad tā) ir salikti mietiņi, kas ļaus mums turēties kanālu zonās, tā, lai nenāktos kādā brīdī malties pa dubļiem. Ir diezgan skaidrs maršruts, ko var braukt, atkarībā no mūsu rīcībā esošā laika daudzuma, to var nocirpt vai pagarināt, bet virziens ir skaidrs. Ko mēs te redzēsim? Ūdensputnus, vienkārši ezera skatus un upītes, pa kurām iebrauksim iekšā, apskatīt mazliet cita veida Jaunzēlandes floru. Instruktāža ir būtiski garāka, nekā tas šķistu nepieciešams latviešiem, bet zināms, ka drošība ir prioritāte numur viens. Sākotnēji domājam, ka no kundzēm visticamākais uzreiz "trasē" aizlaidīsimies, bet izrādās - nekā nebūs, kundzes ir nopietnākas airētājas par mums (vai vismaz - centīgākas).


No putniem es neko daudz nesaprotu - man patīk viņus vērot, bet zināšanas pašas no sevis nerodas, līdz ar to labākajā gadījumā varēšu tev pastāstīt, ka mēs sastopam baltus putnus, melnus putnus un melnbaltus putnus, šķiet, ka citas krāsas šoreiz nav pieejamas. Ar braukšanu pa šo ezeru ir interesanti - tāds milzīgs ūdens klajums, bet tikko tu bišķi novirzies no kursa, tā izrādās, ka apakšā nav ūdens. Un tas šeit galīgi nav caurspīdīgs, līdz ar to par dziļumu spriest vari tikai, ar airi trāpot pa dubļiem. Vispār laiva mums ir tāda, ar kādu iepriekš, šķiet, neesmu braucis. Proti, mums ir kajaks ar stūri - aizmugurē sēdošais (proti, es), ar pedāļiem var regulēt tās virzienu, turklāt kaut kā sanāk, ka man prasītos, lai pedāļi darbotos otrādi - kaut kā intuitīvāk šķistu, spiežot kreiso pedāli, griezties pa labi, un vispār - parasti taču kursu pieregulē vienkārši ar airi, bet te pedāļi, pret kuriem tāpat sanāk atbalstīt kājas, izteikti vairāk traucē, nekā noder. Nē, kopumā sevišķu problēmu ar kursa turēšanu mums nav, vienkārši manā skatījumā risinājums nav gluži optimāls. Tiesa, kopumā braucas itin labi, un distanci 14.5km distanci veicam nedaudz vairāk kā 3 stundās, kas ir pilnīgi normāli atpūtas braucienam, kurā nav ne miņas sportiskā gara un laiku pa laikam tiek taisītas pieturas putnu fotografēšanai. Maršruts - gana interesants un daudzveidīgs, pateicoties "iebraucieniem" upītēs. Sākotnēji mazliet smīkņājam par ezerā marķēto maršrutu, bet kad saprotam, cik sekls ir ārpus kanāliem, kļūst skaidrs, ka šis risinājums ir ļoti sakarīgs. Vispār jau mūsu rezervācija ļautu vēl pāris stundas uz ezera pavadīt, taču mums šai dienai ir vēl lieli plāni priekšā, tāpēc pat atsakāmies no cenā iekļautās tējas, un dodamies tālāk.



Ezeri, būsim godīgi, ir sastopami arī Latvijā. Tikām ledāji gan nē, ja vien tu par ledāju neuzskati to, kas veidojas slikti koptā saldētavā. Tikām Jaunzēlandē ledāji vēl ir. Tiesa, skaidrs ir tas, ka relatīvi drīz pilnīgi iespējams, ka to vairs nebūs, jo kūst tie dramatiskā tempā. Protams, ja atomkara rezultātā uznāks polārā ziema, ledājiem ir cerības atjaunoties, taču neesmu drošs, ka tas būtu optimālais scenārijs. Ilgtermiņā prātīga saimniekošana no cilvēces puses un klimatisko pārmaiņu apstādināšana? Kāds naivums tavā vecumā! Īsi sakot - kamēr ledāji vēl ir, tos noteikti ir vērts apskatīt.


Piedāvājumā mums tādi ir divi - Franča Jozefa ledājs un Lapsas ledājs. Īsti tie viens no otra neatšķiras, tāpēc izlemjam sākt ar pirmā apmeklējumu un ja nu sanāks laiks, aizbrauksim arī uz otro. Tur gan ir daudz nezināmo faktoru - ir mazliet apmācies, un nav skaidrs, vai ledāju vispār varēs redzēt. Otrkārt - cik tālu no ledāja vispār mūs laidīs? Ir zināms, ka uz paša ledāja tūristus parastos nelaiž (tur varētu būt kompleksā problēma - viņi kaitē ledājam un ledājs laiku pa laikam nogalina bariņu īpaši nekompetentu indivīdu). Treškārt, cik tālu jāiet - vai mums pietiks laika? Bija dzirdēts, ka uz ledāju aizies visa diena. Īsi sakot - jautājumu daudz, bet atbildes sniegs pats ledājs.


Ar laiku, kā izrādās, mums veicas - mākoņi ir, bet tie sastājušies tā, ka jau no auto novietošanas vietas ledāju var pietiekami labi redzēt. Kādu gabaliņu var arī paiet tā virzienā, tas ir īpaši iepriecinoši. Cilvēku te arī ir itin daudz, kas nav pārsteidzoši - tomēr ļoti īpašs tūrisma objekts. Ledājs nenoliedzami ir interesants veidojums, tādēļ man pat ir vērts ieklausīties Marinas lasījumā no tam veltītā Zemes slēpņa apraksta, lai gan parasti man viss, kas saistīts ar ģeoloģiju ir kā blondīnei asembleris (vai mūsu grāmatvedim darbā PHP). Vispār gan jāsaka - vissmukākais ledājs ir no attāluma, kamēr tu neredzi, ka tas ir netīrs. Nezinu, ar ko nodarbojas Jaunzēlandes "Department of Conservation", bet putekļus no ledāja viņi noteikti netīra, līdz ar to līmenī, kur tas jau tā pavairāk izkusis, tas ir tumši pelēks. Taka, kas ved līdz skatu platformai, šķiet, tiek mainīta katru nedēļu. Kā zināms, ledājs kūst un apkārtējā vide te mainās nemitīgi. Katru dienu var gadīties, ka kaut kur uzradusies jauna upe. Nobrukuši jauni akmeņi, nolūzis milzīgs ledus blāķis vai atgadījies kas līdzīgs, tāpēc gan ceļš tiek pastāvīgi koriģēts. Pieiet klāt var pārsteidzoši tuvu. Varbūt ne gluži tik tuvu, lai varētu ledāju aptaustīt ar roku vai pielikt tam klāt mēli (fui! netīrs!), bet redzamība ir ļoti laba. Skats iespaidīgs uz to lielo kūstošo masu, tiesa, no lejas tu patiesībā nemaz neapjaut, cik tas viss ir milzīgs un ka tu redzi visticamākais tikai nelielu daļu no tā visa. Atceļā vēl izmetam līkumu uz citu skatu laukumu, kur ir arī slēpnis, bet nu tur nekā tāda īsti stāstāma nav, tāpēc arī nesastāstīšu.


Apskatāmies pulkstenī - vēl ir agrs, līdz saulrietam laika pietiekami. Vērts piebilst, ka es Jaunzēlandē pildu laika līdz saulrietam izziņotāja funkcijas, lai arī GPS, kas šo informāciju zina precīzi ir Marinai, un lai arī viņa pat ne vienu vienīgu reizi man nepajautā, cik vēl ir laika līdz tumsai, bet es to uzskatu par savu svētu pienākumu ik pa brīdim paziņot, ka "saule rietēs pēc 4 stundām un 45 minūtēm". Tad braucama arī uz Fox Glacier. Jāatzīst, nepacentos noskaidrot, kā tas nākas, ka viens no ledājiem nosaukts par godu Austroungārijas imperatoram, bet otrs - lapsai, un vai tā patiešām ir gluži parasta lapsa, nevis, piemēram, Megana Foksa vai Samanta Foksa (tā, kas dziedātāja, nevis pornoaktrise! par ko tu mani uzskati?). Šis ledājs ir ievērojami pelēcīgāks, bet iešana uz to - vertikālāka, un vēl ar paziņojumiem "šos 400 metrus iet bez apstāšanās, bīstami dzīvībai". Toties - var pienākt ledājam tuvāk, kas noteikti ir bonuss. Faktiski esam dažu simtu metru attālumā no tā sākuma (vai beigām), kad stāvam pie kārtējās barjeras, kuru atzīmē ar no kartona izgrieztu čali. Vai diviem.


Iepriekš bijām cerējuši, ka netālu no ledājiem būs iespēja redzēt arī Jaunzēlandes augstāko virsotni - Kuka kalnu (kurā viņu neapēda aborigēni), taču mākoņainums kopumā ir tāds, ka uz tālāku objektu redzēšanu sevišķu cerību nav. Līdz ar to tā mēs arī paliksim šo virsotni ne tikai neiekarojuši, bet arī neredzējuši. Tiesa, par kāpšanu virsotnē, protams, pat domājuši nebijām - kā jau iepriekš rakstīju, mūsu ekstremālisms šajā braucienā aprobežojas ar vienu izbraucienu ar kajaku pa mierīgu ezeru saulainā laikā.

Tā kā vairāk ledāju piedāvājumā nav, dodamies uz kempingu. Jāsaka - neatceros, kas tas ir par kempingu, vai tur par dušām jāmaksā papildu, vai ietvertas cenā (šķiet, ka pirmais variants), vai telts mietiņus zemē ir iespējams iedurt vai nav, bet nenoliedzami - kaut kādā kempingā mēs paliekam, un nākamajā rītā atkal esam piecēlušies un enerģijas pilni doties tālāk.

Tiesa, ar to enerģijas pilnumu ir kāda īpatnība - lai arī pa naktīm mēs guļam daudz stundu (jo tumsā jau tāpat neko diži jēdzīgu ārpus pilsētām neiesāksi), pie stūres man vairāks dienas pēc kārtas nāk baiss miegs. Neesmu drošs, ka ledāja dienā tā miega epidēmija jau ir sākusies, bet tā man pie stūres sagādā pamatīgas mocības, jo īpaši tāpēc, ka apzinos, ka man nemaz miegs nav nepieciešams, tikai organisms sācis niķoties un paziņot "bet Latvijā tagad droši vien ir nakts".


Šajā dienā mūsu lielākais mērķis ir iziet kārtīgāku taku gar zilajiem ūdeņiem, taču vispirms mēs kādā autostāvvietā okeāna krastā iepazīstamies ar vienu no Jaunzēlandes kolorītākajiem putniem - papagaili Kea. Ja var ticēt kādā putnu barošanu aizliedzošā paziņojumā, Kea ir pasaulē vienīgais kalnu papagailis, taču vienlaikus tas pilda arī kalnu terorista funkciju. Šis visnotaļ izskatīgais putns ir ievērojams ar to, ka tam organismā diezgan akūti pietrūkst smadzeņu, kā dēļ tas ar lielāko prieku (asinot knābi) grauž visādas cilvēkam noderīgas lietas - piemēram, tavus pārgājiena zābakus. Vai tavas automašīnas apšuvumu. Sliktākajā gadījumā, ja nekas garšīgāks nav pieejams, papagailis var pamieloties arī ap kādas tualetes skārda jumtu - tieši šādos apstākļos notiek mūsu sastapšanās ar šo putnu. Tiesa, mūsu mašīna viņu galīgi neinteresē - laikam jau pārāk plastmasīga grabaža, lai papagailis ietu ar to krāmēties.


Vēl mēs apskatām pārīti ūdenskritumu - Thunder Creeks Fall un Roaring Billy Falls - vienam var pienākt tuvāk, otrs atrodas citā upes krastā, bet no mūsu puses itin labi saskatāms. Patīkamāk, protams, būtu, ja nelītu lietus. Bet līst.


Un tad jau esam pie Blue Pools pārgājiena sākuma. Tur ir iespēja iziet salīdzinoši īsu distanci līdz debessdzidram ūdenim, bet var iet arī tālāk. Pirmajā posmā cilvēku ir ļoti daudz, bet daļā "tālāk" esam palikuši divi vien, par ko it nemaz nesūdzamies (tiesa, nav mums arī iebildumu pret citiem, visbiežāk ļoti pozitīvi noskaņotiem ceļiniekiem). Šis pārgājiens man atmiņā laikam visvairāk paliek ar to, ka diezgan liela distance daļa ir veicama pa slapju pļavu. Vispār uz citu veikto distanču fona šeit līdzeno posmu daudzums ir teju vai nepieklājīgs, bet līdz ar diezgan apnicīgo līņāšanu, pilnīgi bez izaicinājuma arī šis pārgājiens neizpaliek. Vairākas reizes jāšķērso upe (viena vai vairākas - nemaz tā īsti nezinu) pa trošu tiltiņiem, un tad nu esam nonākuši pie upes (tās pašas vai citas) iztekas, un varam iet atkal atpakaļ. Ja izklausās garlaicīgi, tas tāpēc, ka es nemāku rakstīt par dabu, un vairums cilvēku nemāk lasīt par dabu.



Protams, kad esam beiguši gājienu, lietus mitējas, taču spēkā pieņemas vējš un kad piestājam ceļmalā, lai apžāvētu telti, mežonīgās brāzmas gan no tās ūdeni izdzen kā labākā centrifūga, ir arī satraukums, vai šis vējš neņems un nesaplēsīs mūsu telti - būtu vajadzējis ieslēgt mazliet saudzīgāku režīmu ar mazākiem apgriezieniem.

Vēl dienasgaismā (proti - ilgi pirms tās beigšanās) esam ieradušies mazpilsētā ar nosaukumu Albert town, kurā mums ir ieplānots kempings (paliekam gan glaunākā nekā sākotnēji noskatītais, arī tāpēc, ka sākotnēji tik ļoti noskaņojāmies uz maksāšanu visur ar karti, ka tagad sāk rasties bažas, ka nespēsim notērēt visu savu Jaunzēlandes skaidro naudu). Marina šai vakarā pievēršas praktiskajām lietām - izmanto kempingā pieejamo veļasmašīnu, kamēr es veltos statistikai - dodos savā pirmajā skrējienā Dienvidu puslodē. Jāatzīst, ka maršruts gar upi ir ar man ne gluži pierastu daudzumu "augšup-lejup" posmiem un satriecoši ātri neskrienas, bet jūtos esam uz īstā ceļa, lai noskrietu puslīdz pieklājīgu desmitnieku, kad pēkšņi... Nezinu, cik detalizēti vajadzētu šo tēmu izvērst, bet jūtos ļoti gandarīts, ka man izdodas bez apstāšanās patiešām noskriet tos desmit kilometrus un pēc tam nonākt tur, kur tas ir tik ļoti nepieciešams. Vai nu slodze izrādījusies par smagu, vai kas cits, bet vismaz apziņa ir - Jaunzēlandē es esmu skrējis! Turklāt vēl pa pastaigu taku, kuru sanāk, ka esmu apskatījis daudz straujākā veidā, nekā parastie gājēji - kā nekā mēs arī paši esam redzējuši cilvēkus, kas šeit dabas takās skrien, nu es esmu gandrīz oficiāli pievienojies šādu atpūtnieku pulciņam.


Nogurums pēc skriešanas noteikti ir lielāks, nekā normālos apstākļos pēc pusmaratona, līdz ar to ir tikai loģiski, ka arī šajā dienā mēs gulēt ejam agri. Un to pašu iesaku arī tev, mans dārgais lasītāj!