Kazhes pierakstu burtnīca

Savu otro pilnvērtīgo dienu Jaunzēlandē sākam ar vizīti Huka ūdenskritumā. Dīvainā kārtā tas ir populārākais dabas tūrisma objekts visā Jaunzēlandē. Ne tādā ziņā, ka ūdenskritumam būtu kāda vaina - bet valstī, kur ir atrodami termālie avoti, izcili izteiksmīgi vulkāni, milzīgas aizas un pat ledāji, populārākais tūrisma objekts varētu būt arī kas grandiozāks - vismaz stipri līdzīgu ūdenskritumu esmu redzējis arī Norvēģijā, kur tas galīgi nešķita tik izcili tūristu apmeklēts. Runā, ka Huka ūdenskrituma mežonīgās popularitātes atslēga ir teicamais novietojums netālo no gaužām populārā Taupo ezera un pilsētas. Protams, ūdenskrituma jauda ir pamatīga un es vienlaikus gribētu un negribētu pa to izbraukt ar laivu, bet tas, manuprāt, nav īsti salīdzināms ar Islades Gulfoss.


Kas mums ir šodien obligāti jāizdara - jāsaprot par rītdienu. Rīt mums ir paredzēts šķērsot kalnu pāreju un ir rezervēts transports uz startu un no finiša. Taču nav īsti skaidrs, kur tieši mums jākāpj iekšā autobusā - un cikos. Kā nekā tieši rītdien notiek pāreja uz ziemas laiku (lieki teikt, ka tas šķiet mulsinoši, zinot, ka ir aprīlis, bet tādi viņiem te tikumi, ka ziema ir vasarā) un nav saprotams, vai starts būs pēc vecā vai jaunā laika. Par laimi tepat Taupo pilsētā ir TIC, kurā tad arī ceram visu noskaidrot. Izrādās - labi, ka esam ieradušies. Pirmkārt, līdz ar pāreju uz ziemas laiku, starts notiks par stundu agrāk (proti faktiski - tajā pat laikā, kā pēc vecā laika, tikai pulkstenis rādīs agrāku), bet ir problēma - laika prognoze uz rītdienu galīgi nav labvēlīga, un tas ir viens no tiem maršrutiem, kur sliktā laikā ieteicams nerādīties. Līdz ar to mūsu kantoris vēl domājot - braukt vai nebraukt, un skaidrs būs tikai pēcpusdienā.

Nu, neko. Mums kā reizi ir ieplānots vēl šodien viens neliels pārgājiens, pēc tā finiša brauksim atkal uz Taupo, noskaidrosim svaigākos apstākļus, sapratīsim - būs vai nebūs. Nekur tālu mums nav jābrauc - pārgājiens būs tepat gar Taupo ezeru (kurš gan ir stipri paliels), iesim no Kinloch uz Kawakawa līci un atpakaļ, kopā 18 kilometrus. Šajā pārgājienā sarežģītākais izrādās atrast startu. It kā esmu kartē atzīmējis vietu, no kurienes vajadzētu doties ceļā, bet faktiski esam nonākuši dzīvojamo māju ielokā, vietā, kur nekas neliecina par blakus esošu pārgājienu maršrutu. Marina pēta karti, piedāvā citu variantu, kur varētu tikt pie takas. Aizbraucam - tur vēl bezcerīgāk. Tā mēs kādas 15 minūtes riņķojam pa dzīvojamo māju rajonu, līdz beidzot nokļūstam pie pludmales, kur tad patiešām ir oficiālais maršruta sākums.

Šodienas pārgājiens nav no grūtajiem - no zemākā punkta līdz augstākajam ir labi ja 250 metru kāpums, turklāt pāris ievada kilometru vispār iet pa līdzenu ezera krastu. Protams, drusku jaukāk būtu, ja nelītu lietus, bet nav drusku jautrāk. Tiesa, kad esam jau tikuši gabaliņu augstāk, laika apstākļi sāk uzlaboties. Ceļš mūs ved paugurā gar ezeru, bet viss ir aizaudzis tipiskiem Jaunzēlandes džunģļiem, līdz ar to nekāda skata uz Taupo nav. Attiecībā uz augiem - grūti iedomāties, kādā veidā Jaunzēlandē var būt populāras orientēšanās sacensības, ja meži šeit lielākoties ir tādi, ka pēc Latvijas orientēšanās karšu standartiem nepastāv tik ļoti spilgta zaļa krāsa, kas raksturotu to, cik ļoti tie ir necaurbrienami. Te pat nav īsti iespējams ieiet krūmos pačurāt, kur nu vēl aizskriet uz kontrolpunktu.


Kādā brīdī tomēr krūmi pašķiras, un ieraugam skatu uz ezeru. Skaisti! Šī būtu īstā vieta, kur ieēst līdzi paņemto pārtiku un brīdi uzkavēties, it īpaši tāpēc ka pārmaiņas pēc uzspīdējusi saulīte. Kā nekā parasti mūsu pārgājienu pieeja sevišķas pieturas neparedz, kas ir labi no ātrākas maršrutu iziešanas viedokļa (aktuāli īsā ceļojumā, kur gribas redzēt pēc iespējas vairāk), bet var traucēt kādu vietu izbaudīt pilnībā. Diemžēl šoreiz no ilgākas sēdēšanas mūs attur lapsenes - to te ir daudz un tās nešķiet draudzīgi noskaņotas. Es vienmēr no šiem kukaiņiem cenšos turēties pa gabalu un līdz šim - ar atzīstamiem sasniegumiem, kā nekā 32 gadu garumā tikai vienu reizi man lapsene ir iedzēlusi. Un es uz viņu joprojām turu ļaunu prātu!


Kas ir īpatnēji, tas ir mūsu pārgājiena mērķis. Kad tu kaut kur ej, vienmēr par labu motivatoru kalpo kādi atskaites punkti. Var, protams, skaitīt soļus (tā, ja kas, es mēdzu darīt), dungot galvā ansambļa "Manta" dziesmas (kā gan citādi!), bet ļoti efektīvs risinājums ir jebkādu posmu sadalīt kaut kādos mazākos mērķīšos, kuru sasniegšana sniedz gandarījumu. Bieži šādas funkcijas var pildīt slēpņi - tu zini, piemēram, ka līdz "plastmasai" ir vēl trīsarpus kilometri. Taču Kawakawa slēpņu nav, toties tur ir tualete. Pareizāk sakot, tā ir vienīgā jēdzīgā norāde, ko ceļā uz priekšu mums uzrāda GPS. Tad nu mēs ejam uz tualeti. Nav pat tik ļoti svarīgi, vai mums ir aktuāls pašas tualetes apmeklējums, galvenais - ir mērķis. Tā kā Latvijai kādreiz bija mērķis iestāties NATO un Eiropas Savienībā, bet līdz ar tā sasniegšanu iestājās vīzijas deficīts. Mums tomēr šāda problēma nerodas - sasnieguši tualeti, tiekam pie cita mērķa - nopeldēties Taupo. Gaiss gan nav sevišķi silts, un ūdeni Marina raksturo kā tipisku Latvijai maijā, lai gan es pat teiktu, ka man pat vairāk prātā nāk aprīlis, bet tas jau nav šķērslis. Pelde paveikta, un varam doties atapakaļ.


Atceļā ir jau pavisam saulains, pamazām pat kļūst gandrīz silts, un iešanu var arvien labāk izbaudīt, kas ir tikai pluss. Ja tā padomā, neko diži kavēties mēs jau arī nevaram - mums vēl jāapmeklē Tūrisma informācijas centrs, kas strādā tikai līdz pieciem, bet laika nemaz tik daudz nav. Tomēr sanāk, ka soļojuši esam tik sparīgi, ka vēl zināma laika rezerve ir, tāpēc izlemjam to izmantot lietderīgi - izlikt uz saulē uzkarsušā mašīnas jumta pažāvēties telti. Ja kas - tas ir viens no svarīgākajiem pienākumiem šāda formāta ceļojumā - regulāri nakšņojot teltī, tikpat regulāri jāveic telts žāvēšana, turklāt tas ir aktuāli pat tad, ja nav sevišķi lietains laiks, jo kondensāts var uzkrāties arī sausā laikā, bet lietavās, ar kurām Jaunzēlandē sastopamies regulāri, tas ir divtik svarīgi. Sēžam uz soliņa, ēdam bulciņas, kad pēkšņi Marinai iekož lapsene. Augšā no viņām izbēgām, lejā viena no viņām Marinu tomēr noķēra. Labi, ka Marinai galīgi nav alerģijas uz šo nešpetno kukaiņu kodieniem, bet patīkami tas, protams, nav. Dabiski, ka pēc tam sevišķi ilgi mēs vairs šajā vietā nepaliekam. Tā kā šāds produkts mums ir pa rokai, iesaku Marinai uzdzert pienu, jo man šķiet, ka tas ir labs šādās situācijās. Būtu tagad pārbaudījis, vai tā ir tiesa, bet cenšos šo aprakstu rakstīt bez skatīšanās internetos, līdz ar to - ja gribi, vari gūglēt pats, es to tavā vietā nedarīšu.

TICā ierodamies ne mazāk kā pusstundu pirms tā slēgšanas, proti - ar laika rezervi. Uzzinām, ka mūsu rezervētais kantoris izlēmis uz Tongariro nākamajā rītā nedoties - prognoze nav labvēlīga. Tiesa, citas firmas braukšot gan, taču tās nevar solīt, ka mums pārgājienā būs iespēja izbaudīt skatus. Ja mēs būtu vietējie vai uz Jaunzēlandi atbraukuši uz vairākiem mēnešiem, iespējams, mūsu lēmums būtu citāds, bet skaidrs, ka mēs rezervējam vietu autobusā firmā, kura uz Tongariro brauks. Ar laika prognozēm kalnos vispār neko nevar zināt, un pat gadījumā, ja mums sevišķi nepaveiksies, mēs to noteikti nenožēlosim tādā mērā, kā mēs nožēlotu pārgājiena izlaišanu situācijā, kad pēkšņi diena būtu skaista un saulaina. Tik viegli mūs no labākā Jaunzēlandes vienas dienas pārgājiena neatturēt!

No kā gan mūs var atturēt daudz vieglāk, tas ir kempings, kuru biju sākotnēji noskatījis. Tas ir diezgan patālu no vietas, kur nākamajā rītā neilgi pēc sešiem mūs savāks autobuss, tāpēc izlemjam šajā vakarā iztērēt mazliet vairāk naudas un palikt kempingā, kas atrodas pilsētiņā Turangi, kurā arī būs mūsu autobuss. Šajā reizē kempings ir plašāks, ar virtuvi un dušām, un lielu daudzumu trokšņainu cilvēku, kas svin kaut kāda dēla dzimšanas dienu. Objektīvi sakot, cenas/kvalitātes attiecība šim kempingam nav nekāda spožā - maksā tu diezgan daudz, lai gan kempings ir pamatīgi noplucis, ne izcili tīrs un vēl ar skaļiem kaimiņiem. Taču vieta ir laba, un tas laikam ir vissvarīgākais. Tā kā ir vēl gaišs, mazliet izbraucam no kempinga, lai varētu pakāpties paugurā ar skatu uz tuvējo upi un atrast pāris slēpņus. Bet tad gan ļoti savlaicīgi ieēdam vakariņas un dodamies gulēt, jo no rīta jāceļās īpaši agri.


Patiesībā pamostamies mēs gan vēl būtiski agrāk, nekā tas būtu nepieciešams - rezultātā mēs jau esam ieēduši brokastis un novākuši telti, lai gan ir vēl vairāk kā stunda līdz mūsu autobusam. Neko darīt - ja neguļās, tad neguļās. Braucam uz vietējo Turangi TIC ar cerību, ka kaut kur tuvumā būs pieejams WiFi (vismaz kaut kāda izklaide), bet izrādās - nav gan. Nu, ja nav, tad nav, tik ļoti atkarīgi jau mēs arī neesam.

Mazliet mani satrauc, vai vēl kāds, izņemot mūs, šādā mežonīgi agrā rīta stundā dienā, kad prognozē lietu, vispār uz Tongariro dosies. Kad piebrauc autobuss, saprotu, ka bažas bijušas veltas - cilvēki ir, un vēl bariņš autobusā iekāpj jau pēc mums, citās vietās šajā pat pilsētiņā. Mūsu gadījumā gan nebūtu bijis izdevīgi, ka transports mūs paņem no kempinga, jo nākamo nakti mēs gribēsim aizvadīt jau kaut kur tālāk uz Dienvidiem, mēs esam nemitīgā kustībā.

Ceļš uz maršruta sākumu ved diezgan konstanti nedaudz kalnup, pamazām mainās peizāža, kļūstot arvien vulkāniskāka. Tiesa, salīdzinot ar Islandi (nav man citu salīdzinājumu vulkāniskas aktivitātes ziņā, līdz ar to tādi gan jau šajā aprakstā būs vēl), kādreizējie lavas lauki šeit ir vairāk aizauguši ar visādiem zaļumiem. Kad esam jau diezgan tuvu mūsu starta vietai, mani piemeklē man raksturīga problēma - sāk pamatīgi asiņot deguns. Tā kā jau pāris dienas esmu mazliet apaukstējies, bet man jebkādas iesnas parasti ir komplektā ar deguna asiņošanu, pie šīs parādības esmu pieradis, bet šajā reizē kaut kā asiņošana ir īpaši spēcīga un negrib apstāties - kā reiz labākais variants, pirms doties dienas garuma pārgājienā. No autobusa kāpju ārā, degunu aizspiedis cieši ciet, lai nepieasiņotu šoferi. Tikko esmu izkāpis no autobusa, asiņošana apstājas kā nebijusi.

Cilvēku daudzums pie starta ir tāds, ka var saprast - te nevienu laikapstākļi sevišķi neuztrauc. Turklāt daudzi vispār neizskatās gatavi pārgājienam - kedās, šortos, ar izteikti neparocīga veida somām. Pieņemam, ka gan jau tie cilvēki zina, ko viņi dara, lai gan zināt, protams, nevar. Šajā pārgājienā ir iespējami arī pāris varianti, kā to pagarināt - līdzās 20 obligātajiem kilometriem, var uzkāpt kādā no diviem maršrutā esošajiem kalniem. Vieglākais no tiem ir Tongariro kalns, kamēr interesantākā nosaukumu es neatceros. Kaut kas uz H. un neizrunājams. Būtiskākais tā sakarā ir tas, ka šis kalns (kas, protams, vienlaikus ir vulkāns) "Gredzenu pavēlnieka" filmās pildīja Mount Doom funkcijas - tas bija tas vulkāns, kura uguņos bija iespējams iznīcināt to smuko gredzentiņu, kuru Bilbo Baginss atrada pirms savas iepazīšanās ar Gollumu. Tāds glīts nieciņš, ar kuru varot valdīt pār viņiem visiem. Tiesa, H. kalnā uzkāpt mums noteikti nebūs lemts, jo turp esot prātīgi doties vienīgi skaidrās un saulainās dienās, jo taka uz virsotni nav marķēta, un turp iet ir prātīgi vien tad, ja tu jau no sākta gala redzi virsotni, bet (kā ziņo autobusā) uz to mums cerību neesot. Tiesa, nav zināms, cik grūts būs kāpiens kalnā, kas jāveic vienkārši maršruta ietvaros, līdz ar to var gadīties, ka mēs arī tāpat nebūtu noskaņoti iekarot vēl kādu īpašu virsotni, un tos gredzenus, kas mums uz rokām, diez vai mēs gribētu mest vulkānā.


Cilvēku daudzums sākumā ir tāds, ka sevišķa pārgājiena sajūta neveidojas - tad jau drīzāk tā varētu būt skolas ekskursija. Cilvēki bariem ir gan mums priekšā, gan aizmugurē. Reizēm mēs kādu apdzenam, reizēm kāds paiet garām mums. Ievada daļa ir ceļš pa līdzenumu stundas garumā, pagaidām izskatās, ka laikapstākļi mums ir salīdzinoši labvēlīgi - ir mazliet apmācies, bet nekā katastrofāla, lietus vismaz nelīst. Mazliet gan smīdina tas, cik ļoti vismaz pagaidām vienkāršs ir šis pārgājiena mašruts - taka ir tik ļoti labiekārtota, ka to droši vien varētu veikt invalīdu ratos. Tiesa, tā kā priekšā sola kaut ko ar nosaukumu "Devil's Staircase", ir aizdomas, ka viss ceļš tik viegls nebūs.


Pārmaiņas mūsu pārgājienā tomēr atnes nevis Velna trepes, bet gan avoti dažus simtus metru no pamattakas, pēc kuriem arī sāksies jau pieminētās trepes. Kad mēs atrodamies pie avotiem (tur ir arī drusku ūdenskritumi), gaisā sākam novērot ūdens lāses. Sākotnēji ceram, ka tas ir no ūdenskrituma, bet pamazām saprotam - nē, tas tomēr ir lietus. Pagaidām gan tas ir sīks, bet skaidrs, ka kāpjot augšā kalnā, tas diez vai ies mazumā, un visticamākais, ka mākonis ir uzkāries kaut kur uz kādas no virsotnēm un tik ātri tas prom neies.


Kamēr izslavētās Velna trepes patiesībā ir diezgan komiskas - daudziet tur patiešām ir izveidoti pilnīgi īsti pakāpieni, un kāpiens ir grūts tikai tādā mērā, cik grūti ir kāpt pa trepēm uz augšu teju stundas garumā, lietus gan uz sevi liktās cerības attaisno. Proti, tas nekur projām neiet un tikai pieņemās spēkā. Pirms kāpiena posma sākuma ir plāksne ar aicinājumu padomāt, par to, vai esi pietiekami labi fiziski sagatavots, vai tavas drēbes ir piemērotas un vai laiks ir pietiekami labs, lai ceļu turpinātu. Par pirmajiem diviem punktiem esam diezgan droši, par trešo arī - tikai pretējā virzienā.

Īstās izklaides tomēr sākas jau pēc trepēm - esam nonākuši vietā, ko sauc par Sarkano krāteri. Uz šo laiku ir sacēlies jau diezgan spēcīgs vējš, kas mūsu jauko draugu lietu padara par horizontālu, un iešana galīgi vairs nav komfortabla. Kādā brīdī mums pretī nāk paliela cilvēku grupa, un mēs nevaram saprast - vai viņi būtu varējuši jau šādā agrumā veikt teju visu ceļu, startējo no otra gala, vai arī viņi ir pagriezušies atpakaļ, saprotot, ka tālāk būs tikai sliktāk (bet tad jautājums - kā tas ir iespējams, ka atpakaļ griežas ātri soļotāji - jo kā citādi viņi būtu nonākuši priekšā mums, ja ne ātri ejot, ievērojot, ka mūsu autobuss starta vietā bija tikai kādas pārdesmit minūtes pēc saullēkata - ir jau padevušies?). Uz šo jautājumu tā īsti atbildi nerodam arī vēlāk, savu ceļu gan turpinām. Ja mēs domājām, ka krāterī ir jautri, patiesībā mēs vēl neko nebijām redzējuši. Lūk, pēc krātera - tad gan sāk iet pavisam radikāli. Vējš ir tik spēcīgs, ka ir ir grūti noiet taisni, bet horizontālais lietus veiksmīgi ir pievarējis mūsu pirms izlidošanas cītīgi pret lietu impregnētās jakas, zābaki ar izslavēto Goretex membrānu žļurkst kā piesmelti (vai piesmieti) gumijnieki, bet par hiking bikšu ūdensdrošību pret ilgstošu lietu pat mums pašiem nebija nekādu ilūziju. Esam tik slapji, cik vien tas ir iespējams. Un, pateicoties lietum, vējam un miglai, redzamība arī kļūst diezgan nožēlojama. Patiesībā gan ar aci vismaz kaut ko saskatīt var, bet tikko tu mēģini kaut ko fotografēt, strauji sāniski slīdošais mitrums gaisā visu padara vienmērīgi pelēku.


Jo ilgāk turpinām iet (ja kas - ceļš joprojām iet kalnup), jo mazāk mana cilvēku. Turklāt nav pat īsti skaidrs, kur viņi visi pazūd. Tā īsti viņu nav vairs ne mums priekšā, ne aizmugurē. Mazliet jau man ir sajūta, ka esam bišķi iegrābušies ar šo pārgājienu šādā dienā, bet vienlaikus apzinos, ka (ja nekas ļauns neatgadīsies) šī bija vienīgā pareizā izvēle. Mums bija jāiet Tongariro! Un slikts laiks te varbūt arī ir dabisks - vietā, kur uzņemtas ainas no Tumsas pavēlnieka zemes Mordoras, cerēt uz pikniku saulē nav īsti adekvāti. Kā teikt, "You can't just simply walk into Mordor!" (par citāta precizitāti atbildību neuzņemos). Gandrīz vai varu teikt, ka apskaužu Marinu par to, ka viņai ir pārgājiena nūjas - papildu atbalsta punkti te galīgi nenāk par skādi. Eju diezgan izteikti sakņupis, lai mans lielais augums nevarētu uzņemties buras funkcijas. Lidot galīgi negribās. Posms līdz obligātā maršruta augstākajam punktam (nu jau ir skaidrs, ka arī uz vieglāk pieejamo no diviem kalniem neiesim - baudījuma tur nebūs, skata arī nē, bet ķeksīša pēc mocīties arī man nav motivācijas) arī labākā laikā jau būtu normālam pārgājienam atbilstošs - te tev vairs nav takas uz paaugstinājuma, tās vietā pāris vietās ir ķēdes, pie kā turēties ("via ferrata" ir tipiska pazīme jau mazliet nopietnākiem pārgājiena apstākļiem). Un vējš! Un lietus! Bez jebkādiem pārspīlējumiem varu teikt, ka šie ir vieni no skarbākajiem laikapstākļiem, kādus man nācies pieredzēt. Līdz ar to noteikti esam priecīgi, kad saprotam - tālāk būs galvenokārt jāiet lejup.


Nav gan tā, ka uzreiz iešana kļūtu viegla - vēl diezgan ilgi mēs atrodamies pietiekami augstu virs jūras līmeņa, lai vējš turpinātu bezkaunīgi zēģelēt, lietus sisties sejā un besis pārņemt prātu. Taču skaidrs ir tas, ka katrs nākamais kilometrs kļūs vieglāks. Un patiesi - pēc kāda laiciņa jau gadās posmi, kad nelīst vai nepūš (reizēm pat izslēdz abus kaitinošos apstākļus), tomēr īsti patīkams pārgājiens sāk kļūt, kad nokāpuši jau gana zemu, lai sāktos mežs. Jā, kas attiecas uz pārgājiena augstumu virs jūras līmeņa - starts ir pie 1100 metriem, augstākais punkts - 1850, bet beigas - ap kādiem 900 metriem. Līdz ar to kopumā uz leju iet sanāk vairāk. Un var secināt, ka no otras puses, ne tās, kur mēs startējām, līdz augstākajam punktam tikt var vieglāk - tur nav sarežģīti kāpjamā posma, vienīgi kilometru ir mazliet vairāk. Tas gan mums vairs nav sevišķi būtiski. Mežainajā posmā sākam manīt, ka ik pa brīdim uzspīd saule. Tā jau varēja gaidīt - nonāksim finišā, un tur būs silts un saulains! Tiesa, patiesībā tas ir tikai labi - kā nekā mums būs kādas pāris stundas jāgaida autobuss, un esot līdz ādai izmirkušiem, diez vai mums gribētos drebināties visu šo laiku. Tad jau labi, ka vismaz kaut kur mūs sagaidīs saulīte.


Un patiesi - kad esam sasnieguši autostāvvietu, tur spīd saule, un priekšā jau ir bariņš cilvēku, kas novilkuši vairumu drēbju, žāvē savu slapjo iedzīvi saulītē. Maršrutam esam izskrējuši cauri triecientempā - tam oficiāli paredzēts veltīt kādas astoņdas stundas, kamēr mums ir pieticis ar piecām ar pusi. Gribētos gan redzēt, kā kāds būtu varējis nesteidzīgi iet šādā laikā - baudas jau šajā pārgājienā daudz nebija. Citos apstākļos mēs būtu gribējuši tuvāk apskatīt kalnu ezerus, kuri bildēs izskatās pasakaini skaisti. Bet diemžēl - ne mūsu bildēs. Jau paši mēs tos redzējām caur lietus prizmu, bet fotogrāfijās viss izskatās vel daudz ļaunāk. Agrā finiša dēļ ir bažas par to, kad būs autobuss - oficiāli pirmais mūsu firmas buss varētu startēt pēc pilnām divām stundām. Tomēr izrādās - nav tik traki, viens autobuss būšot agrāk. Kā nekā, mēs ne tuvu neesam vienīgie, kas jau sasnieguši finišu. Novelkam zābakus un izgriežam lielu daudzumu ūdens no zeķēm. Kad zābakus uzvelc atkal kājās, zeķes atkal itin ātri piesūcas pilnas ar ūdeni. Lai arī ir izrādījies, ka šādā laikā arī formāli labs pārgājienu ekipējums tiek bezcerīgi pazemots, vismaz viena laba iezīme tam ir - slapjš vai sauss, bet tas turpina tevi sildīt. Nevēlos pat iztēloties, cik pretīgi būtu šādā situācijā slapjos džinsos un tikpat slapjā kokvilnas baikā.


Ierodas mūsu autobuss. Tas jau ir pabijis punktā, no kura mēs startējām, un savācis tur cilvēkus, kuri laikapstākļu dēļ ir kaut kur maršruta gaitā padevušies un gājuši atpakaļ uz startu. Kā izrādās - tādu nav mazums - no 45 vietām autobusā tikai 16 ieņemam mēs - slapjie un maršrutu izgājušie. Tiesa, neviens nemēģina to neizgājušajiem iegalvot, ka viņi ir rīkojušies kļūdaini un ka bija satriecoši patīkams pārgājiens. Šādus apgalvojumus varētu diezgan pamatīgi nonullēt čalis, kas noģērbies līdz pat apakšbiksēm, jo, domājams, viņu gan slapjās drēbes nesilda.

Tā mēs nonākam atkal Tongariro, kur mūs mašīnā sagaida siltas un sausas drēbes, kas ir izcili patīkami. Aizbraucam uz tuvēju parku, lai pažāvētu visu mūsu slapjuma krājumu. Kā nekā mums jau nav nevienam otras jakas, ko tagad vilkt, tāpēc jācenšas visu dabūt iespējami ātrāk sausu. Dienas gaitā mani vienu brīdi bija pārņēmis tāds izmisums, ka es jau biju gribējis zvanīt Inesei un lūgt, vai mēs - slapjie un nožēlojamie - nevarētu pie viņas ierasties jau šodien. Tomēr tagad, kad atkal spīd saule un ir silts, izlemjam palikt pie sākotnējiem plāniem un vakarā doties uz iepriekš noskatīto kempingu. Žāvēšanas operācija gan ievelkas, bet tās rezultātā būtiskākais sasniegums, ka puslīdz izžuvušas ir mūsu jakas. Zābaki, protams, sausi nebūs vēl pāris dienas, bet tas patiesībā nav tik kritiski - tikko tu tajos sāc iet, galīgi vairs nav auksts.


Turpinot ceļu, viena lieta izrādās bezkaunīga - laiks ir tik ļoti noskaidrojies, ka no ceļa, pa kuru braucam, var pat redzēt Tongariro kalna virsotni - to, kurā citā dienā mēs būtu uzkāpuši. Domājams, ka arī tas otrais kalns tagad būtu redzams. Tiesa, vēl stundu vēlāk (mums ir zināms gabaliņš, ko braukt) atkal ir apmācies un kalni atkal ir dūmakā.


Ar kempingu gan sanāk kaut kāds gļuks - šai naktij es biju noskatījis pilnīgi bezmaksas kempingu (tādi teorētiski šur tur eksistē). Marina gan ir skeptiska, un kad līdz ar tumsu mēs ierodamies vietā, kur kempingam būtu jābūt, viss liecina, ka skepse bijusi pamatota. Vietā, kur mēs cerējām atrast bezmaksas kempingu, atrodas Jaunzēlandes Lielais kanjons - milzīga aiza ar tiltu, no kura pa dienu notiek lēkšana ar gumiju un citas līdzvērtīgas atrakcijas, bet no kempinga - ne miņas. Pastaigājam apkārt ar lukturīšiem, bet neko prātīgu neatrodam, secinām, ka kempingu resurss, kurā šo vietu biju noskatījis, būs melojis, un braucam atkal prom. Te vērts piebilst, ka par šo kempinga neatrašanu es jūtos riktīgi nelāgi - gan tāpēc, ka pēc pārgājiena tomēr esam drusku noguruši, gan tādēļ, ka ir jau tumšs. Un ja ir viena lieta, par ko man ir minimāla sajūsma, tad tā ir braukšana tumsā. Šādos apstākļos ceļu šķērso liels daudzums dzīvnieku, bet man galīgi negribās kādu no viņiem notriekt. Līdz ar to - no vienas puses gribās izbraukt nepieciešamo posmu iespējami ātrāk, lai šī "izklaide" būtu garām, no otras - ātri braukt neesmu īsti gatavs, jo tur būs grūti noreaģēt. Protams, raugoties no personīgās drošības, Jaunzēlandē tas nav tik kritiski kā Latvijā - nekādu lielo meža zvēru te nav un alkoholiķi pa ceļiem arī neklīst, bet nav jau tā, ka mani galvenokārt satrauktu tas, lai nekas nenotiek mums un mašīnai. Nekādi incidenti gan nenotiek, bet esmu ļoti priecīgs, kad esam nonākuši kempingā. Stulbākais visā šajā padarīšanā ir tas, ka uz to neeksistējošo kempingu bijām braukuši pamatīgu gabalu nost no lielā ceļa, proti, braucām tieši pa tādām vietām, kur visi tie zvēri (ieskaitot dažādos Jaunzēlandes nelidojošos putnus), kurus nevēlos notriekt, varētu vazāties.

Kempings mums šoreiz ir tāda stila, ka uz vietas nekāda personāla nav, bet ir namiņš, kurā ir instrukcijas, kā vajadzētu rīkoties. Tiesa, instrukcijas ir mazliet mulsinošas - tu vai nu vari samaksāt otrā kempingā kaut kur netālu (nav gan norāžu, kur tieši tas atrodas un līdz cikiem tur ir personāls), vai arī vari gaidīt, kad no rīta ieradīsies kāds iekasēt naudu. Izlemjam, ka mēs rīkosimies tā, ka atzīmēsimies kempinga žurnālā un nākamajā rītā atstāsim turpat kaut kur būdiņā naudu, jo visticamākais līdz mūsu aizbraukšanai personāls ierasties nepaspēs. Vispār šajā reizē kempinga cenas-kvalitātes attiecība ir diezgan laba, jo mums ir pieejama duša, ir arī nekāda dižā, bet tomēr virtuvīte, kur varam uzlikt lādēties daļu no līdzpaņemtajām elektroniskajām ierīcēm, un ieēduši kārtējos rīsus vai makaronus vakariņās, dodamies gulēt.

Rītdien būs mūsu pēdējā diena Ziemeļu salā, paviesosimies Jaunzēlandes galvaspilsētā, un iziesim kārtējo pārgājienu, kura galā būs vai nebūs tualete. Bet tā jau būs cita diena, un par to stāstīšu citā reizē.