Positivus 2015

2015-07-20

Festivālā Positivus īsti par pastāvīgu apmeklētāju sevi dēvēt neesmu tiesīgs, bet šāda tāda pieredze tā skatīšanā laika gaitā ir uzkrājusies, šogad ceļu uz Salacgrīvas piejūras ballīti mērojot ceturto reizi. Centīšos pārmērīgi neaizrauties ar spriedelējumiem par festivāla publiku, tās degradācijas/narkoatkarības/tikumiskā pagrimuma līmeni, ņirgāšanos par Tuborg alu vai iesmiešanu par mūziķiem, kas pusaizmigušus tīņus nodēvē par "the best crowd ever!" Tā vietā centīšos dalīties par festivāla mazāk aprunāto pusi - mūziku.


Šoreiz no Rīgas startējām ne ļoti agri, līdz ar to piektdienas agrīnie mūziķi mūsu plānos neietilpa. Praktiski toties sanāca, izmantojot Raita apvidus zināšanas, apbraukt lielāko daļu Salacgrīvas korķa (tiesa, tajā laikā nācās klausīties jaunā skārdeņu mākslinieka Edija priekšnesumu ar kulminējošo skaņdarbu “Vizbulīte”). Arī ar teltsvietu viss bija čikiniekā - dienu iepriekš atbraukusī Anita mums bija aizsitusi vietu pie pašas telšu pilsētiņas ieejas, līdz ar to aiztaupot garas pastaigas. Uzslējām savu portatīvo namiņu, un devāmies iekšā festivāla teritorijā, baudīt muzikālo piedāvājumu.

Jungle. Londonas apvienība ar plašu muzikālo ietekmju klāstu jau no pirmajām minūtēm mani apbūra ar savu šķietami nezūdošo enerģiju. Spēcīgi ritmi, dzīvesprieka pārpildīti mūziķi. Pirmās piecpadsmit viņu uzstāšanās minūtes jau mani gandrīz pārvērta par šī ansambļa fanu, lai arī viņu spēlētais mūzikas stils nav manu iecienītāko vidū. Diemžēl izrādījās, ka pulvera šiem puišiem un meitenēm neko daudz nebija - ritmi pamazām sāka zaudēt vitalitāti un koncerts iegrima vidusdaļas muklājā. Līdz ar to brīdī, kad viens no ansambļa dziedoņiem (tipisks bāls britu čalis, galīgi ne no džungļiem atbraucis) vaicāja publikai: “Are you still with us?”, mana atbilde bija: “Sadly, no.” Džungļu trakumu bija nomainījis kas līdzīgs astoņdesmito gadu sintīpopam, un prieks manī bija zudis. Koncerta beigu daļā šie atkal mazliet saņēmās, bet kopējais iespaids bija iedragāts. Uz džunģļiem es tuvākajā laikā nebraukšu.

The Bongo Club. Slīdot garām “I Love You” teltij, izdzirdējām no turienes skanām enerģisku uz neko lielu nepretendējošu rokenrolu. Pamatīgi nosvīdis bundzinieks - tā parasti ir laba zīme. Skaidrs, ka no augstās mākslas tur nebija ne miņas, nekādu mūzikas virzienu celmlauži šie biedri arī nebija, taču viņu dziesmiņa ar piedziedājumu:
“I don't wanna dance with your daugher
And sign sha-la-la-la-la
Don't you know she belongs in the jungle?”
mani piesaistīt spēja. Lai gan īsti nesapratu, vai tai meitai tiešām bija vieta grupā “Jungle”. Tas jau nebūtu nemaz tik slikti. Tiesa, vairāk kā piecpadsmit minūtes viņu neklausījāmies - ieskats gūts, pietiks. Tomēr nekas dižāks par uzstāšanos Ūmeo bāros viņu ambīcijās diez vai būtu meklējams.

Kate Boy. Mani uzreiz jau nepārliecināja šīs izpildītājas nosaukums. Kaut kas pārāk aizdomīgs. Tomēr piestājām, un vēl sastapām pie pašas skatuves nobāzējušos Raiti. Īsti nezinu, kā lai raksturo šīs melnās drānās tērptās jaunkundzes mūziku - bišķi varbūt kaut kas atgādināja Lykke Li, bet kopumā bija interesanti, lai arī vēstījumu par to, ka visi esam cilvēki, kas attīstās, līdz galam droši vien neuztvēru (tāds viņai bija rakstīts uz apmetņa, ko jaunā dāma uzvilka pirms kādas no dziesmām). Gluži manā šī festivāla Top 5 šo uzstāšanos neliktu, bet noteikti pārāka uzstāšanās gan par neviendabīgajiem Jungle, gan pārāk vienkāršo “Bongo Club”.

Tom Odell. Man ir aizspriedumi pret saldiem dziedošiem puisīšiem, un Toms Odels noteikti ir viens no viņiem. Tomēr, jāatzīst, ka talants viņam piemīt - gan klavieres šis spēlē itin glīši, gan dziesmas sacer, gan dzied labi - nav viņš tikai izskats vien (nav jau viņš TIK skaists, lai varētu tīri uz izskata izbraukt kā kāds Džeimss Blants; vai arī es izklausos baisi vecs, atsaucoties uz Blantu, bet nu tiešām nezinu, kādi smukulīši šobrīd ir modē). Šajā koncertā gan nebūtu nācis par skādi, ja mēs būtu bijuši tuvāk skatuvei, bet kopumā iespaidi pozitīvi.

Jack Garatt. Teorijā šķita ļoti interesants, tomēr praksē daļu viņa koncerta pavadījām, ēzdami vakariņas, mazliet paklausījāmies Garetu, un tad devāmies ieņemt labākas vietas uz Placebo, kas tomēr bija šī vakara prioritāte. Iespējams, kādu citu reizi radīsies iespēja Garetu iepazīt labāk, jo šoreiz no viņa uzstāšanās redzējām pārāk maz, lai izveidotos sakarīgs viedoklis.

Placebo. Nekas neesmu bijis Braiena Molko un Stefana Olsdāla fans (ja kas - viņi uz šo brīdi ir arī vienīgi atlikušie oficiālie Placebo dalībnieki, kamēr pārējie biedri ir tik vien kā kontraktu mūziķi), bet tie tomēr ir Placebo. Neapšaubāmas deviņdesmito gadu leģendas, vairāku manu klasesbiedreņu lielākie elki un apjūsmas objekti. Ne tādā ziņā, ka mani šobrīd satrauktu, par ko jūsmoja manas klasesbiedrenes pirms vairāk kā piecpadsmit gadiem, bet Placebo ir viena no tām grupām, kas ir konkrēta laikmeta kultūrkoda nesēji. Te nu jāatzīst, ka kaut arī Molko ir jau pārkāpis četrdesmit gadu slieksnim, nekas nav mainījies - joprojām viņš spēj kausēt mazu meiteņu sirdis (labi, ka neesmu maza meitene!) un koncertā likt izkratīt putekļus arī rūdītiem vīriem. Koncerta repertuārs lielākoties pat man bija zināms, mazliet žēl tik, ka šie gandrīz nekad nespēlē savu versiju par “20th century boy”. Šaubu nav - pirmā festivāla vakara naglas.

Teorijā bija vēl vēlme aiziet uz “Laika suņa” albuma prezentāciju, bet no rīta biju cēlies sešos, un līdz ar to aizgājām tik vien kā gulēt. Iegādātie ausu aizbāžņi diezgan labi strādāja, veiksmīgi izgulējāmies.

Sestdienas rīta cēliens sākās ar svētceļojumu uz Salacgrīvas centru - iegādāt pudeli eļļas pankūku cepšanai (bija gadījies incidents ar somā izlijušu eļļas glāzi, par kuru šeit neko sīkāk nestāstīšu, nesaskatot vajadzību celt sev pašam neslavu), pie reizes gribējām izspēlēt žurnāla IR nodrošināto orientēšanās spēli. Ja gadījumā tev nav sanācis par šo dzirdēt, ir tādas “IR ekspedīcijas” - spēles dažādās Rīgas apkaimēs, kas ļauj tev iepazīt šādus tādus pilsētas objektus. Rīgā šī izklaide ir par maksu - 15 eiro no komandas, kas man galīgi nešķiet adekvāta summa kaut kam tādam, ko es pats varētu noorganizēt bez jebkādām naudām (par slēpņošanu esi dzirdējis?), tikām Salacgrīvā uz Positivus bija pieejams bezmaksas spēles uzdevums. Plus vēl tā izstrādē bija iesaistīti mums mazliet tā kā pazīstami cilvēki (Enkurs!), tālab vajadzēja nogaršot, kas tad tas īsti ir. Teiksim tā - kā multislēpnis būtu itin labs, vienīgi mobilā aplikācija diezgan konkrēti smird - lietojamība pilnīgi nekāda, bremze un čakars. Mūs pamatīgi apčakarēja trīs Austrumu gudrie, ar karogiem arī noņēmāmies - bet bija interesanti. Tiesa, diez vai šo pasākumu var dēvēt par vienu lielu veiksmi, jo festivāla laikā neviens cits, izņemot mūs, šo uzdevumu pat nebija sācis pildīt..

Tik ilgi noņēmāmies ar kapteiņa Trommela piedzīvojumiem, ka pat nepaspējām uz pirmo mūsu kalendārā iekļauto sestdienas grupu - igauņu “Curly Strings”, festivāla teritorijā ierodotie vien ap pulksten trijiem, tieši uz otro šai dienā sākotnēji paredzēto izpildītāju.

Ghostpoet. Tumšādains vīrs no Lielbritānijas, kura pārstāvētais mūzikas stils ir ne īsti elektronika, ne īsti triphops, bet diezgan dažādu ietekmju apkopojums. Iepriekš bijām viņa dziesmas paklausījušies - šķita intriģējoši. Izrādījās gana laba uzstāšanās, pats Ghostpoet ne īsti dzied, ne īsti runā, tikām taustiņniece/vijolniece dzied gan. Šī uzstāšanās varētu būt emocionāli spēcīgāka kādā vēlā vakara stundā, kad vieglāk uzburt intīmāku atmosfēru uz skatuves un ārpus tās, trijos dienā varbūt līdz galam nenostrādāja, vienlaikus Ghostpoet būs viens no tiem Positivus mūziķiem, kurus var gadīties, ka reizēm paklausīšos arī pēc festivāla.

DaGamba + Sinfonietta Riga + koris Juventus. Nez kādēļ man bija radies iespaids, ka šis būs primāri kora koncerts, kamēr patiesībā tā, protams, bija DaGambas uzstāšanās. Potenciāli šis būtu varējis kļūt par festivāla vienu no absolūtajām virsotnēm, jo tomēr bija sapulcējis ļoti solīdu dalībnieku sastāvu. Līdzās daudzvalstiskajai DaGambai teicami akadēmiskie mūziķi un viens no feinākajiem Latvijas koriem - tas taču var būt tāds spēks! Un pa brīdim spēks patiešām atskanēja. Variācija par Bahu bija lieliska, podu spēlējošais irānis bija lielisks, un brīžos, kad tika iedarbināts viss uz skatuves sapulcējies sastāvs, wow efekts neizpalika. Plus vēl DaGambas lietuviešu pianists ir izcili atraktīvs personāžs. Tomēr šis koncerts nebija ne tuvu tik labs, kāds tas varētu būt. Un ne tādēļ, ka nebija “Mana zirga”, bet gan tāpēc, ka, šķiet, Valteram Pūcem ir drusku par daudz ambīciju un ego. “Juventus” dalībnieki faktiski gandrīz visu koncertu nosēdēja mutēm ciet, kamēr plosījās paši “DaGamba”, un arī Sinfoniettas līdzdalība varētu būt lielāka. Bišķi bija sajūta, ka Pūces kungam pašam nebija līdz galam skaidrs, kālab viņam vajadzīgs paplašinātais sastāvs.

Rīgas modes. Koncerta sākumu neredzējām, jo bijām vēl “DaGambā”, tomēr par Modēm ieskatu gūt paspējām. Kaut kā šo grupu man līdz šim nebija sanācis skatīt vaigā, un pirmais iespaids radās pozitīvs. Skaidrs, ka Modes, kā jau nosaukums liecina, ir hipsteru kolektīvs, bet viņu spēlētā mūzika ir gana saistoša un priekšnesums gana atraktīvs, lai man būtu vēlme citreiz redzēt viņu programmu pilnā garumā. Dziesmas lipīgas, bet ne stulbas, noteikti saistošāka jaunā Latvijas grupa kā otri 2013.gada jaunpienācēji - grupa “Kaupera dēli”.

King Gizzard & the Lizard Wizard. Lielisks grupas nosaukums, labs arī saturs. Psihodēliskais roks nav viens no tiem mūzikas stiliem, kur iespējams gūt lielus panākumus, un diez vai šī grupa arī pēc tiem tik ļoti tiecas. Septiņu dalībnieku kolektīvā ir divi bundzinieki, četri ģitāristi un mutes ermoņikas pavēlnieks, bliež puiši nepajokam, kompozīcijas garas un pietiekami komplicētas, viena gan tā pamatīgi atsita “Vizbulīti”. Nav gluži tas pats stils kā ASIWYFA (mazliet mazāk smagi + ir kaut kas nosacīti līdzīgs vokālam), bet tā ir viena no grupām, uz kurām ir arī pietiekami interesanti skatīties, kā viņi spēlē. Vieni no maniem favorītiem šajā festivālā. Plus vēl šie ir no Austrālijas.

Sibyl Vane. Vispār jau Sibila Veina bija Doriana Greja mīļotā sieviete, kuru Oskara Vailda slavenākā darba varonis pazudināja, bet mūsdienās viņai par godu ir nosauktas vismaz divas grupas. Viena franču, otra - igauņu. Dabiski, ka Positivā spēlēja mūsu ziemeļu kaimiņi - enerģisks roka trio, kas jau ne pirmo reizi plosījās Salacgrīvas festivālā. Kaut kas no Die Happy (vai - ja tev labāk patīk - no Guano Apes), kaut kas savs, kārtīga enerģijas pārpilna sieviete pie ģitāras un mikrofona - rokmūzikas ballīte garantēta. Viena no tām grupām, kuras par obligātajā programmā iekļaujamām atzina Edijs, un - pareizi atzina!

Ewert and the Two Dragons. No visām ārzemju grupām šis igauņu kolektīvs ir stabilākie Positivus viesi - jau ceturtā uzstāšanās festivālā. Problēma gan ir tajā, ka trīs gadu laikā kopš iepriekšējās vizītes pie Edija Majora nekas diži saistošs klāt viņu repertuārā nav nācis. Kā bija viņiem iepriekš dažas labas lipīgas dziesmas, tā tās pašas joprojām ir atlikušas labas un lipīgas. Plus - lai gan savulaik diezgan daudz tiku klausījies viņu tobrīd aktuālāko albumu, koncertā atpazinu vien trīs dziesmas (“Jolene”, “Good Man Down”, “In the end there's only love). Koncerts bija garlaicīgs. Publikas daudz, bet maģijas gaisā tuvu nullei.

Vladislavs Nastavševs. Klavierkoncertu dabas koncertzālē izvēlējāmies pār “Lamb” un “Warpaint”, un ne mirkli nenožēloju izvēli. Nastavševam noteikti nebija viegli vienatnē ar klavierēm aizsegt to fona troksni, kas nāca no apkārtējām skatuvēm, bet tas neliedza viņam apburt tos, kas bija izvēlējušies par labu viņam. Skaistas, sarežģītas dziesmas (kuru izpildījumu fons noteikti darīja tikai sarežģītāku), Nastavševa patiešām maģiskā balss, saistoši teksti, un vēl divas glāzes uz klavieru malas - viens no lielākajiem baudījumiem šajā festivālā, un kaut kas kopumā pavisam neierasts. Šaubu nav - Nastavševs ir ne tikai viens no šobrīd spožākajiem Latvijas teātra režisoriem, bet arī ļoti, ļoti apdāvināts mūziķis. Šķiet, būs jāizmanto iespēja kaut kad redzēt viņu spēlējam arī JRT telpās.

Super Besse. Šo baltkrievu dēļ mums secen aizgāja rietumu slavenība Charlie XCX, un atkal jau - bez nožēlas. Trīs čaļi, no kuriem divi šķiet tikai nupat pametuši skolas solu. Bass un bungumašīna faktiski veido šī trio skanējumu, kuram tikai laiku pa laikam pieslēdzas grupas vokālists-ģitārists Maksims, ar ģitāru trieciena ložukārtu. Balss un izturēšanās uz skatuves liek domāt par atdzimušu Viktoru Coju, kas turklāt pārtiek tikai no amfetamīniem. Pilnīgi pozitīvi traka uzstāšanās. Enerģija no izpildītājiem kūsāt kūsā un pāriet arī uz publiku. Ne miņas no intertuma un amorfā stāvokļa, kas bieži raksturo Positiva auditoriju. Rezultātā mājās braucām, apgādājušies ar Super Besses disku. Domājams, par šiem puišiem vēl dzirdēsim.

Kasabian. Vakara lielākās zvaigznes, viena no pēdējo gadu aktuālākajām britu rokgrupām. Domājams, daudzi festivāla viesi tieši Kasabian dēļ mēroja ceļu uz Salacgrīvu. Jāatzīst, mēs nebijām viņu vidū. It kā nebūtu kur piesieties - kārtīgs roks, vokālisti, kas neizklausās pēc sievietēm. Vairākas pat man zināmas dziesmas. Tik vien tās vainas, ka neinteresanti. Aizgājām gulēt, nesagaidījuši “Kasabian” uzstāšanās beigas. Diez vai ir vērts palikt līdz beigām grupas koncertā tikai tāpēc, ka tā ir aktuāla un slavena. “Kaut kā pie dirsas,” teiktu viedi vīri.

Svētdienas rīta cēliens bija pavisam nesteidzīgs. Pankūku cepšana, arbūza ēšana, pelde (ui, ku jūra bija zālēm pilna un smirdīgas), un tikai tad - pirmais koncerts.

The Pink Elephant. Pašmāju grupa, kura nemaz neslēpj, ka tās iedvesmotāju vidū ir gan Pink Floyd, gan Hendriksa kungs. Taču tās nu galīgi nav no sliktākajām ietekmēm. Jo īpaši, ja tev ir ģitārists ar ātriem pirkstiem un vokālists, kurš angliski izklausās tik dabiski, ka dabiskāk vairs nevar. Domājams, grupa vēl ir sava ceļa personīgā meklējumos, bet tā nu bija situācija, kur man uzstāšanās patika tieši tāpēc, ka tās spēlētais materiāls šķiet pazīstams (pat tad, kad Rozā Zilonis spēlē pats savas dziesmas). Uzstāšanās odziņa - dziesma par karstgalvīgo sievieti par basistu, kuram jābrauc mājās.

Noskatījušies Ziloņa uzstāšanos, devāmies uz pēcpusdienas snaudu, gatavojoties tam, ka atceļš uz Rīgu būs jāmēro naktī. Plus nekā diži saistoša (vismaz mūsu interesēm atbilstoša) tuvākajās stundās tāpat nebija. Nogulējām gan mazliet ilgāk, nekā bija domāts, līdz ar to nākamais iecerētais koncerts jau ritēja pilnā sparā, kad tajā ieradāmies.

Sus Dungo. Šī meiteņu kolektīva cienītāji ir vairāki mūsu draugi, bet mani kaut kā tas nebija uzrunājis, lai arī atzīstu Elizabetes Balčus solo darbību (kuru savukārt neatzīst Marina). Jāatzīst, ka dzīvajā Dungojošās Suses man patika daudz labāk, nekā to biju gaidījis. Tiesa, varbūt te savu lomu spēlē tas, ka nepatika viņas man pirms visai ilga laika - gaume tomēr mēdz mainīties, un šajā gadījumā, šķiet, esmu kļuvis pielaidīgāks. Tiesa, par “Viegli” pasākumiem joprojām esmu diezgan skeptiskās domās: kompānija ar PV, Kazāku un Astrontautiem ir tāda mazliet tumša padarīšana.

Basement Jaxx. Elektroniskās mūzikas duets no Brikstonas uz skatuves nāca tik plašā sastāvā, ka tu nemūžam neiedomātos, ka tas ir duets. Līdzās pašiem Jaxx nāca divas pamatīgas melnās dāmas, divas slaidas melnās dāmas, viens vokālists, trompetists putna kostīmā, bundzinieks, un varbūt vēl kāds, ko piemirsu. Pilnīgi ārprātīga uzstāšanās, kur mainījās tērpi, mainījās tēli uz skatuves un pat par balagānu to saukt būtu neērti - tas bija daudz vairāk nekā vienkārši balagāns. Pirms koncerta biju mazliet skeptisks - neko vairāk kā “Where's Your Head At” par viņiem nezināju, bet… wow! Otras tādas izārdīšanās šajā festivālā mums noteikti nebija - lēkāja liels un mazs, jauns un vecs. Nesalīdzināmi labāks koncerts, nekā būtu varējis iedomāties. Ja kas - pārsteidzošā kārtā dziesma par galvu, ar kuru grandiozā veidā noslēdzās šis koncerts, nemaz nav lielākais Jaxx panākums britu čārtos - šis gods pienākas “Rendez-Vu”. Bet nu man joprojām galvā skan “Don't let the walls cave in on you!”

Mona de Bo. Jau kuro reizi redzēju, ka šie spēlē Positivā. Šoreiz bija plānos noklausīties uzstāšanos pilnā garumā, kā nekā saistoša šī grupa šķita kaut vai ar to, ka festivālā varēja iegādāties uzreiz divus tās ierakstus vinilā. Diemžēl vairāk kā divas minūtes Monas koncerta neizturējām. Nezinu, kas bija noticis, bet tik skaļu uzstāšanos ILY teltī vēl nebiju pieredzējis. Tādu trokšņa līmeni gluži vienkārši nevarēja izturēt, un man pat vairs nebija interesanti saprast, kādu tieši mūziku Mona spēlē. Varbūt citreiz.

Indiana. Uz šīs dziedātājas priekšnesumu vispār nebijām plānojuši doties, bet Monas de Bo skaļums mūs pie Indianas aizdzina. Sēdējām Nordea skatuves tribīnēs un varējām vien brīnīteis par savdabīgo jaunās dāmas sniegumu. Superīsas kleitas, protams, ir forša lieta, bet varbūt ne ar gluži tik atlētiskām kājām kā Indianai, un komunikācija ar publiku… ui… tik jokainus smieklus no skatuves, šķiet, iepriekš nebiju dzirdējis. Un nevarēja īsti saprast, vai tas ir tizli, tāpēc ka viņi ir blondīne, vai tāpēc, ka tas tā bija paredzēts un bija uzstāšanās daļa, taču tizlums līdz ar to nepazuda.

St.Vincent. Anna Erina Klārka, kas uzstājas zem “Sv. Vincenta” vārda, ir Parādība. Par viņas koncertu es pat nezinu, vai ir vērts izteikties “patīk”/ “nepatīk” formā. Pārfrāzējot Šubrovski, “Vincenta ir tas, kas viņa ir tagad.” Proti, šis absolūti teatrālais, simtprocentīgi iestudētais koncerts ir tas, ko St.Vincent vēlas nodot saviem skatītājiem. Un viņas dziesmas ir tādas, kādām tām ir jābūt. Tur tiešām nav runa par patikšanu - šis bija tāds koncerts, kuru es izbaudīju tādu, kāds tas bija, izvairoties no nepieciešamības vērtēt. Katra kustība, katrs smaids - tā ir daļa priekšnesuma, kurā improvizācijai nav vietas. Ne velti Vincentas un taustiņus-basu spēlējošās aziātiskās grupas dalībnieces kustības visbiežāk bija sinhronas. Atmiņā paliekošs priekšnesums, kas pat neliek sev vaicāt: “Kāpēc?” Jo atbilde ir skaidra: “Tāpēc!”

Sūdi. Kandavas sviestroka ansamblis Sūdi ir nu jau Positiva klasiķi, un pamatoti. Pērn viņu koncertam redzējām sākumu, šoreiz beigas. Par vieniem no festivāla labākajiem mūziķiem viņus diez vai saukšu, bet atmiņā uzstāšanās atkal paliks, un ļoti pozitīvi turklāt. Vispār jau dīvaini tas ir, ka Latvijas šobrīd sociālpolitiski aktuālākā grupa dēvējas par “Sūdiem” un tās vienīgais grāvējs ir dziesma par “Tamburīnu”, bet tāda ir realitāte. Sūdos ir spēks! Kas gan cits, ja ne mūziķi, kuriem ir tiešām dziļi nospļauties par to, ka radio viņu dziesmas nespēlē un uz festivāliem Krievijā neviens neaicina, var savas uzstāšanās laikā pievērsties gan Grieķijas krīzei (dziesma “Vai tu zini, cik Grieķijā saņem pensionārs?” - nosaukums varētu būt neprecīzs), gan Dziesmu svētku problemātikai, gan netīrībai festivālā un cūkām, kas aiz sevis nesakopj sūdus, gan - “Krievijas armijai mazā bilžu rāmītī”. Nav brīnums, ka “Sūdiem” festivālā fanu pulks katru nākamo reizi ir lielāks. Šķiet, ka pat Dambis mūsdienās nevar būt tik tiešs. Labinieks!

Robert Plant and the Sensational Space Shifters. Plānts bija tas mūziķis, kura dēļ lielā mērā braucu uz festivālu. Viens no vis, vis, visnozīmīgākajiem cilvēkajiem rokmūzikā. Cilvēks, bez kura balss nebūtu iedomājams tās dziesmas, kuras man te pat vārdā nebūtu jāsauc. Turklāt, neskatoties uz gadiem, Plānta balss joprojām ir lieliska. Un, kas nav mazsvarīgi, viņš nav viens no tiem vecajiem perdeļiem, kas braukā pa Austrumeiropu, trīs tūkstošo reizi dziedādams par dzīvošanu blakus durvīs Alisei, bet gan kopā ar savu aktuālo grupu ieraksta albumus, kurus slavē kritiķi un atzīst mūzikas mīļi. Un acīmredzams pluss koncertā - Plānts patiešām dzied pats, nevis paļaujas uz jaunām bekvokālistēm, kas piegludinātu iztrūkumus (proti, bekvokālistu nemaz nav). Un spēlē viņš gan vecas dziesmas, gan jaunas dziesmas, gan vecas-jaunas dziesmas (jo, gluži kā Led Zep laikos ielūkošanās Misisipi deltas blūzmeņu repertuārā viņam joprojām ir aktuāla parādība). Kvalitātes ziņā koncerts nelika vilties (par to gan arī īsti nebija bažu). Tomēr - bija par maz. Reti kad to pēc koncertiem mēdzu teikt (tāpat kā par grāmatām, filmām, ierakstiem, u.t.t.), jo visbiežāk kaut kas prasās pēc noīsināšanas, bet šis nu bija koncerts ar mazuma piegaršu. Nezinu, vai pie vainas bija kuslā Latvijas publika (tāda ir mūspuses mentalitāte, neko nepadarīsi), bet koncerts bija knapi stundu ilgs, un atgriezies ar “Rock and Roll”, Plānts pazuda otro reizi, nu jau uz neatgriešanos. Skaidrs, ka šis ir no tiem koncertiem, kur mazliet traucēja pārāk augstās cerības, un tāpat skaidrs, ka atmiņās šis man paliks kā viens no maģiskajiem mirkļiem, kad bija iespēja paša acīm skatīt vienu no dižākajām rokmūzikas leģendām (šķiet, ka vienīgais līdzīga kalibra redzētais mūziķis man sanāk Kleptons), bet vēl diennakti pēc koncerta beigām vadmotīvs ir - gribējās vēl!

Ja padomā - varbūt tā arī ir labi, jo vai tas tiešām būtu #pilnīgsFestivāls, pēc kura būtu tik vien kā pārēšanās sajūtas un negribētos vēl?