Kazhes pierakstu burtnīca

Par šāda ieraksta pastāvēšanu biju pilnībā aizmirsis un atgādināja man par to Rudaka raidījums "Zibens pa dibenu", kurā par "Šveiku" stāstīja tā mūzikas autors Valts Pūce. Dailes teātra muzikālo izrādi redzējis nebiju, bet ar dziesmām, protams, pazīstams biju. Ko gan es nebiju zinājis, ka "Prāta vētra", kuras vārds gozējās uz ieraksta vāciņa un dziesmas izpildīja arī teātrī, patiesībā Šveika gadījumā bija tikai ansamblis, kas izpildīja tam sagatavoto programmu, līdzīgi, kā, piemēram Lapčenoks un Bumbiere izpildīja Raimonda Paula muzikālo materiālu. Turklāt vēl arī šajā ierakstā daļu dziesmu dzied aktieri, nevis Kaupers, tādējādi vēl vairāk pastiprinot iespaidu, ka uz "etiķetes" galvenajiem būtu jābūt Valta Pūces un Pētera Brūvera vārdiem, taču lieliski saprotu, ka arī 1998.gadā "Prāta vētra" bija daudz spēcīgāks zīmols kā dziesmu autoru vārdi. Jā, kas attiecas uz Pēteru Brūveri, tas man pat ir laikam vēl lielāks pārsteigums - ka es nezināju, ka viņš bija "Šveika" dziesmu tekstu autors - kā nekā tajos laikos es mācījos vienā klasē ar viņa meitām Indru un Zani, un viņas nebija no tām klasesbiedrenēm, ar kurām nekad netiku sarunājies (dzejnieka meitas prognozējami nebija cacas). Tas gan patiesībā tikai labi apliecina vienu no manis (cerams - primāri pagātnes manis) sliktākajām rakstura īpašībām - minimālu interesi par līdzcilvēkiem. Lieki teikt, ka Brūvera poētika ir tāda, uz ko "Prāta vētras" puiši pilnīgi noteikti nebūtu spējīgi.

Zināmākās dziesmas no šī cikla (tā man vismaz šķiet) ir "Ardievu, meitenes" un "Cietumi", taču ne tās ir Pūces/Šveika atslēga, bet gan "Balāde" (kas te iekļauta divās versijās - Artūra Skrastiņa dziedājumā un ar Kaupera vokālu), kas galīgi neatbilst tam, ar ko kopumā asociējas Šveiks - tas nav stāsts par suņu zagšanu, simulēšanu un alkohola lietošanu, bet gan traģisms un cinisms (kas saturiski atsauc drīzāk Reja Deivisa "Some Mother's Son") - formulējums par to, ka kaulu zāģis spēlēs Štrauss ir droši vien baisākais, kas iedomājams tādā "joku ierakstā".

Uz mazāk nopietnas nots - kas man arī bija pārsteigums: "Millera kundzes atvadu dziesma", kuru dzied neviens cits kā Gundars Āboliņš (tiesa, jāņem vērā, ka deviņdesmito gadu Gundars Āboliņš bija mazliet cits aktieris nekā JRT laikos). Es kopumā neesmu sajūsmā par aktieru dziedājumu - viņu dziedāšanas maniere ir šausmīgi pēc viena šablona, vai tas būtu Skrastiņš, Jānis Reinis vai Harijs Spanovskis, un laikam jau es būtu izvēlējies arī pārējās dziesmas dzirdēt Kaupera balsī, neko daudz no dziedātāja personības nejūtot šajā izpildījumā. Bet būtiski ir tas, ka dziesmas ir stilistiski un noskaņu ziņā daudzveidīgas, lipīgas un trāpīgiem citātiem pilnas. Ar visu to, ka šis tikai nosacīti ir Prāta vētras albums, manā personīgajā vērtējumā tas noteikti ir grupas top 3 līmenī (vēl trijniekā iekļauju, protams, "Veroniku", kā arī "Tur kaut kam ir jābūt").