The Unlikely Pilgrimage of Harold Fry
Es neesmu liels motivējošās literatūras cienītājs, kaut vai tāpēc vien, ka ar motivāciju man tāpat viss ir kārtībā. Vai vismaz man tā gribētos cerēt. Un tomēr "Harolda Fraja neticamais svētceļojums" man kā motivējoša grāmata šķiet gana vērtīgs.
Harolds Frajs ir pirms pusgada pensionējies alus rūpnīcas darbinieks. Viņa dzīve nav bijusi sevišķi spoža - pēc 45 gadiem laulībā viņa attiecības ar sievu ir neeksistējošas, viņš divdesmit gadus nav runājis ar savu vienīgo dēlu, un viņam nav tuvu attiecību ne ar vienu cilvēku. Kādu dienu Harolds saņem vēstuli no sievietes, ar kuru viņš kādreiz ir kopā strādājis, no kuras viņš uzzina, ka šai sievietei ir vēzis un atlicis maz laika, ko dzīvot. Nevarot noformulēt, ko viņš viņai vēlas atbildēt, Harolds spontāni dodas ar kājām ceļā pie viņas. Nekas, ka viņš dzīvo Anglijas dienvidu piekrastē, bet Kvīnija atrodas slimnīcā pie pašas Skotijas robežas, proti, viņus šķir, ja nemaldos vairāk kā 800 kilometri. Tā kā Harolds ceļā dodas spontāni, viņam līdzi nav pat mobilā telefona, nemaz nerunājot par pārgājienam piemērotiem apaviem, mugursomu un citām pašsaprotami nepieciešamām lietām.
Harolds pats sevi neuzskata par svētceļnieku, kaut vai tāpēc, ka viņš nav ticīgs, bet pamazām citi sāk viņu par tādu dēvēt. Kā gan citādi lai raksturo pensionāru, kurš dīvainas domas vadīts (kamēr viņš ies, Kvīnija dzīvos) pirmo reizi dzīvē devies tālākā pārgājienā nekā līdz savai mašīnai, un kādā brīdī izlēmis atteikties no pasaulīgajām vērtībām, aizsūtījis sievai kredītkarti un sācis dzīvot no cilvēku žēlastības.
Protams, Harolda svētceļojums ir mazāk veltīts Kvīnijai, nekā viņam pašam, kā jau jebkurš šāds pasākums. Es vienmēr esmu apgalvojis, ka liela fiziska slodze visvairāk strādā kā garīgs ceļojums, un fiziskā pārvietošanās telpā ir tikai blakus efekts sevis apjaušanai.
Ceļā Harolds sastop visdažādākos cilvēkus, un savu iespēju robežās, saskata viņos labo, pat tad, ja tā labā nav sevišķi daudz. Viņa pārvietošanās, protams, ir lēna un mokoša, jo viņam ir daudz gadu un nav nekādas iepriekšējas pieredzes (pēc maniem aprēķiniem kopējo distanci varētu reālistiski veikt kādās 3 nedēļās, kamēr Haroldam nepieciešami vairāki mēneši), taču šādā veidā viņš stiprinās kā cilvēks, un arī viņa laulības dzīve dīvainā kārtā ieiet normālās sliedēs.
Nenoliedzami, šī grāmata ir sentimentāla un vismaz brīdi pa brīdim man ienāk prātā Paolo Koelju vārds, bet tēma man ir tuva, uzrunājoša, un reizēm arī man ir nepieciešams kāds motivējošs vārds, nevis tikai ironija un sarkasms, jo pārsteidzoši, bet arī es esmu cilvēks.
Harolds Frajs ir pirms pusgada pensionējies alus rūpnīcas darbinieks. Viņa dzīve nav bijusi sevišķi spoža - pēc 45 gadiem laulībā viņa attiecības ar sievu ir neeksistējošas, viņš divdesmit gadus nav runājis ar savu vienīgo dēlu, un viņam nav tuvu attiecību ne ar vienu cilvēku. Kādu dienu Harolds saņem vēstuli no sievietes, ar kuru viņš kādreiz ir kopā strādājis, no kuras viņš uzzina, ka šai sievietei ir vēzis un atlicis maz laika, ko dzīvot. Nevarot noformulēt, ko viņš viņai vēlas atbildēt, Harolds spontāni dodas ar kājām ceļā pie viņas. Nekas, ka viņš dzīvo Anglijas dienvidu piekrastē, bet Kvīnija atrodas slimnīcā pie pašas Skotijas robežas, proti, viņus šķir, ja nemaldos vairāk kā 800 kilometri. Tā kā Harolds ceļā dodas spontāni, viņam līdzi nav pat mobilā telefona, nemaz nerunājot par pārgājienam piemērotiem apaviem, mugursomu un citām pašsaprotami nepieciešamām lietām.
Harolds pats sevi neuzskata par svētceļnieku, kaut vai tāpēc, ka viņš nav ticīgs, bet pamazām citi sāk viņu par tādu dēvēt. Kā gan citādi lai raksturo pensionāru, kurš dīvainas domas vadīts (kamēr viņš ies, Kvīnija dzīvos) pirmo reizi dzīvē devies tālākā pārgājienā nekā līdz savai mašīnai, un kādā brīdī izlēmis atteikties no pasaulīgajām vērtībām, aizsūtījis sievai kredītkarti un sācis dzīvot no cilvēku žēlastības.
Protams, Harolda svētceļojums ir mazāk veltīts Kvīnijai, nekā viņam pašam, kā jau jebkurš šāds pasākums. Es vienmēr esmu apgalvojis, ka liela fiziska slodze visvairāk strādā kā garīgs ceļojums, un fiziskā pārvietošanās telpā ir tikai blakus efekts sevis apjaušanai.
Ceļā Harolds sastop visdažādākos cilvēkus, un savu iespēju robežās, saskata viņos labo, pat tad, ja tā labā nav sevišķi daudz. Viņa pārvietošanās, protams, ir lēna un mokoša, jo viņam ir daudz gadu un nav nekādas iepriekšējas pieredzes (pēc maniem aprēķiniem kopējo distanci varētu reālistiski veikt kādās 3 nedēļās, kamēr Haroldam nepieciešami vairāki mēneši), taču šādā veidā viņš stiprinās kā cilvēks, un arī viņa laulības dzīve dīvainā kārtā ieiet normālās sliedēs.
Nenoliedzami, šī grāmata ir sentimentāla un vismaz brīdi pa brīdim man ienāk prātā Paolo Koelju vārds, bet tēma man ir tuva, uzrunājoša, un reizēm arī man ir nepieciešams kāds motivējošs vārds, nevis tikai ironija un sarkasms, jo pārsteidzoši, bet arī es esmu cilvēks.
2012-11-29
comments powered by Disqus