BoJack Horseman: Season 3
Būtiskākais secinājums pēc "BoJack Horseman" trešās sezonas noskatīšanās: ne tikai pats seriāla galvenais varonis, bet arī es kā skatītājs nemitīgi mēģinu rast argumentus tam, ka "sirds dziļumos, par spīti visiem sastrādātajiem sūdiem, Bodžeks ir labs čalis, tikai dzīve viņu ir pamatīgi sačakarējusi". Bet vai tā patiesībā tiešām ir? Arvien vairāk nākas atzīt, ka tu tomēr esi visi tie sūdi, kurus tu sastrādā, pat ja savā būtībā tu apzinies, ka tā darīt nevajadzētu, savas izvēles nožēlo un pastāvīgi dzīvo pašpārmetumos.
Kamēr iepriekš Bodžeka cilvēciskās (vai zirdziskās) kļūdas lielākoties bijušas tādas, kuras vēl ir iespējams labot, tad tagad arvien vairāk un vairāk viņš izdara kaut ko tādu, kas jau ir neatgriezenisks un neglābjams (jo īpaši - attiecībā uz Sāras Linnas likteni). Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka uz sezonas beigām Bodžeks ir faktiski palicis bez draugiem - jo arī tie no viņiem, kuros ir neglābjamas mazohistiskas tendences, nespēj turēt neierobežoti daudz. Sezonas centrālā sižeta līnija ir par Bodžeka centieniem (ne paša gan aizsāktiem) tikt pie Oskara nominācijas par viņa lomu filmā "Secretariat", kur gan ir sanācis tā, ka pats Horsmens nemaz reāli nav piedalījies, bet ir ticis aizstāts ar savu digitālu ekvivalentu. Kā jau var sagaidīt, te ir jautrāki brīži, te ir skumjāki brīži, bet, kā jau tas piedienas šim seriālam, beidzas viss slikti. Un vēl Bodžeks pamanās sačakarēt savu draudzību ar Todu - faktiski izteiktāko beznosacījuma draugu, kāds viņam bijis. Vēl šajā sezonā izteikti izpaužas tas, ko vēl vairāk varēs redzēt ceturtajā sezonā (kuru šobrīd pamazām skatos) - ka līdzās drosmīgam saturam BoJack Horseman veidotāji nebaidās no eksperimentiem arī ar formu, tā, piemēram, viena sezonas sērija (par zemūdens pilsētu) ir faktiski gandrīz bez runāšanas un lielā mērā atbilstoša slapstick principiem (tiesa, kā jau pieklājas - ar drūmo elementu). Līdz ar to būtiskākais mans novērojams - kamēr galvenais varonis arvien mazāk ir attaisnojams, pats seriāls kļūst tikai labāks un labāks.
Kamēr iepriekš Bodžeka cilvēciskās (vai zirdziskās) kļūdas lielākoties bijušas tādas, kuras vēl ir iespējams labot, tad tagad arvien vairāk un vairāk viņš izdara kaut ko tādu, kas jau ir neatgriezenisks un neglābjams (jo īpaši - attiecībā uz Sāras Linnas likteni). Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka uz sezonas beigām Bodžeks ir faktiski palicis bez draugiem - jo arī tie no viņiem, kuros ir neglābjamas mazohistiskas tendences, nespēj turēt neierobežoti daudz. Sezonas centrālā sižeta līnija ir par Bodžeka centieniem (ne paša gan aizsāktiem) tikt pie Oskara nominācijas par viņa lomu filmā "Secretariat", kur gan ir sanācis tā, ka pats Horsmens nemaz reāli nav piedalījies, bet ir ticis aizstāts ar savu digitālu ekvivalentu. Kā jau var sagaidīt, te ir jautrāki brīži, te ir skumjāki brīži, bet, kā jau tas piedienas šim seriālam, beidzas viss slikti. Un vēl Bodžeks pamanās sačakarēt savu draudzību ar Todu - faktiski izteiktāko beznosacījuma draugu, kāds viņam bijis. Vēl šajā sezonā izteikti izpaužas tas, ko vēl vairāk varēs redzēt ceturtajā sezonā (kuru šobrīd pamazām skatos) - ka līdzās drosmīgam saturam BoJack Horseman veidotāji nebaidās no eksperimentiem arī ar formu, tā, piemēram, viena sezonas sērija (par zemūdens pilsētu) ir faktiski gandrīz bez runāšanas un lielā mērā atbilstoša slapstick principiem (tiesa, kā jau pieklājas - ar drūmo elementu). Līdz ar to būtiskākais mans novērojams - kamēr galvenais varonis arvien mazāk ir attaisnojams, pats seriāls kļūst tikai labāks un labāks.
2021-11-20
comments powered by Disqus