Ceturtās sezonas bezkaunīgākais gājiens slēpjas tajā, ka seriāls tomēr atkal man kā skatītājam liek pārvērtēt tā galveno varoni - ka varbūt viņš nav pilnīgi neglābjams un varbūt tomēr Bodžeks ir pelnījis kaut ko vairāk nekā nonākt desu fabrikā. Protams, tad tu atceries visas viņa egoistiskās izdarības iepriekšējo sezonu gaitā (un kuras nav beigušās arī tagad), un tu atkal secini, ka pats vien viņš ir pie visa vainīgs, lai arī saņemtais mantojums nav bijis izcils, bet... šī animācijas seriāla skaistums ir tajā, ka viss nav tik vienkārši. Ņemsim par piemēru BoDžeka māti Beatrisi. No vienas puses, nesimpātiskāku vecāku ir grūti iedomāties. No otras, šajā sezonā arī viņa tiek pie sava backstory un tu saproti, ka tas ir nācis no paaudzes paudzē, un problēmas tikai krājas viena uz otras, nevis risinās, un arī viņa visā šajā stāstā ir upuris.
Viena izteikta šīs sezonas iezīme ir tāda, ka lielāku lomu tajā gūst citi tēli, nevis pats galvenais varonis. Tā sezonas pirmajā sērijā "See Mr Peanutbutter Run" BoDžeks vispār nav redzams, "The Old Sugerman Place" vairāk ir par viņa māti kā pašu BoDžeku, "Hooray! Todd Episode!" vēsta par Toda pakāpenisku personīgās aseksualitātes apzināšanos, pie savas personīgās epizodes tiek arī Princess Carolyn (varu ar garantiju teikt, ka "Ruthie" ir visdepresīvākā animētā sērija, kādu līdz šim esmu redzējis!), itin daudz uzmanības tiek veltīts arī BoDžeka iespējamaaji meitai. Un, kas ir pavisam šokējoši, sezona beidzas ar siltām emocijām nevis ar kārtējo skalpeļa iznācienu. Bet nekas, es zinu, ka skalpelis vēl būs, es šiem cilvēkiem neuzticos.
Manuprāt, šī bija labākā no pirmām četrām sezonām. Nezinu, kāds būs turpinājums (jo šoreiz pārmaiņas pēc tiešām rakstu savas emocijas, kurām nav pa virsu nācis jau kāds jauns slānis), bet arvien vairāk es jūtos esam pievērsts BoJack Horseman fanu klubam.