Puika, kurš redzēja tumsā
Ar šo grāmatu ir saistīti vairāki stāsti, kuriem nav nekāda sakara ar pašas grāmatas saturu, bet tāpat nevaru tos neizstāstīt. Pirmais bija mistērija nākamajā dienā pēc Spēlmaņu nakts ceremonijas. Pārrunājot "Puikas, kurš redzēja tumsā" izrādes panākumus šajā pasākumā ar manu tēti, noskaidrojās, ka viņš nez kāpēc uzskata, ka es noteikti esmu lasījis šo grāmatu un pat tās saturu atstāstījis viņam. Es, savukārt, apgalvoju, ka tā nekādi nevarētu būt, jo tieši no viņa vispār biju dzirdējis par to, ka šāda grāmata eksistē. Tad tētis izteica īpatnēju versiju, ka varbūt viņš pats šo grāmatu ir lasījis (jo kā gan citādi viņš zinātu tās saturu), kam savukārt es nebiju gatavs ticēt - tētis lasa tikai un vienīgi Internetu. Un tad laikam tikai nākamajā dienā kļuva skaidrs, ka patiesībā grāmatu vispār bija vēlējusies nopirkt mana māsa, bet uz grāmatnīcu aizsūtījusi tēti, kurš tad, pirms māsa pēc savas grāmatas ieradās, aiz gara laika bija to izlasījis, un tad patiešām par to stāstījis man.
Savukārt otrais stāsts ir jau par manu grāmatas eksemplāru - kaut kādas kļūdas rezultātā Marina, kas man dāvināja Ziemassvētkos čupiņu ar grāmatām, no grāmatnīcas šo konkrēto grāmatu bija dabūjusi trīs eksemplāros. Viņas pirmā doma bija - ok, tad vienu eksemplāru uzdāvināsim māsai, otru... varbūt tētim? Un tad nu es varēju teikt - ka nē, jo māsai grāmata jau ir un pat tētis to ir izlasījis. Līdz ar to šobrīd grāmatas vēl gaida savu nogādāšanas laiku īstajiem adresātiem (tādi gan ir atrasti, tur viss kārtībā), bet es izvēlējos lasīt tikai vienu tās eksemplāru, nevis trīs.
Šī varētu būt retā reize, kur man pareizākais veids, kā iepazīt grāmatu, šķistu tās klausīšanās. Vispār ar audiogrāmatām man nav pašas tuvākās attiecības, bet "Puika, kurš redzēja tumsā", manuprāt, vispareizāk ir uztverama tieši ar dzirdi - tomēr tā ir grāmata par zēnu, kas uzaug neredzīgu vecāku ģimenē un faktiski - vispār vidē, kur viņš ir vienīgais redzīgais, līdz ar to pēc idejas tās baudīšanai acis šķiet lieks iesaistītais spēlētājs. Diemžēl, šķiet, ka pagaidām šādā veidā tā nav pieejama (nez, vai tai ir tapis izdevums brailā?), tāpēc nākas vien to lasīt tradicionālā veidā.
Grāmata ir stāsts par pieaugšanu ne tajos parastākajos apstākļos, ko vēl pastiprina ļoti sarežģītais laiks - deviņdesmito gadu beznaudība, kas nebūt nedarīja dzīvi vienkāršāku. Stāsts daļēji ir par zēnu un to, kā pieaugot, viņā arvien stiprinās personīgais es, zaudējot misijas apziņu attiecībā pret saviem vecākiem, un daļēji - par mātes arvien lielāko vilšanos, ka notiek neizbēgamais - viņas dēls pieaug, un viņai ir arvien mazāk sapratnes par to, kas notiek viņa dzīvē. Var piekrist tam, kas lasīts citās atsauksmēs par šo grāmatu - mātes traģēdija grāmatas kontekstā attiecībās ar dēlu nav tajā, ka viņa neredz, bet tajā, ka viņa ļoti slikti arī jūt to, kas notiek ar viņas puiku. Un, kamēr es kā pieaudzis cilvēks spēju grāmatas lasīšanas procesā itin labi saprast, kāpēc mātes taisnība ir tāda, kāda tā ir un nenostāties stingri dēla pusē, ir neapšaubāmi, ka ja es šo grāmatu lasītu par 25 gadu vecumā, mans verdikts būtu viennozīmīgs: "Vecāki to puiku dušī, emocionāli iespaido un viņiem vispār nav nekādu tiesību kaut ko no viņa prasīt, ja viņi ir viņu laiduši pasaulē, apzinoties, cik grūta viņam būs dzīve, egoisti sasodītie!" Rasa Bugavičute - Pēce kā autore es laikam arī teiktu, ka nostājas puikas pusē, un no bērna skatu punkta tur vispār nav variantu, ka abām pozīcijām būtu tiesības uz eksistenci. Tas patiesībā te arī tiek uzsvērts - ka tas ir baisi, ja ģimene, kura neredz, arī nerunā, jo... sasodīts, kā tā var šādos apstākļos vispār funkcionēt, un attiecībās starp zēnu un māti ar gadiem vārdu atliek arvien mazāk, kā rezultātā arī pašas attiecības gaist.
Esmu lasījis, ka savai tēmai šī grāmata esot pārsteidzoši viegla. Te nu gan laikam nepiekritīšu - tā iesākas maldinoši viegli, pasniedzot puikas dzīvi tiešām kā tādu supervaroņa stāstu, kurš jau mazs bērns būdams uzņemas daudz vairāk pienākumu un atbildības, nekā viņš reāli ir spējīgs. Bet ar laiku tas viss arvien sabiezinās, un stāsts galīgi vairs nav viegls (tas, ka te ir kāda epizode, kur nejaušs svešs onkulis ezerā tiek atbrīvots no peldbiksēm un atklājas, ka šim onkulim nav nekāds dižais metamais, nepadara šo stāstu par mazāk smagu). Tas gan galīgi nav pārmetums grāmatai - tā ir normāla pieaugšanas realitāte arī tādam bērnam, kurš aug pavisam parastā ģimenē, kur nu vēl šādā. Vienlaikus te itin daudz var saprast par to, kāda tad ir dzīve pasaulē, kuru tu neredzi, ka varbūt daudzas lietas, kuras redzīgajam šķiet no kategorijas: "Kā gan ar to neredzīgais vispār var tikt galā?" patiesībā ir risināmas, kamēr citas, kuras tev varbūt šķiet pilnīgi pašsaprotamas, ir teju neiespējamas. Un atslēga sižeta dramatiskajai pusei lielā mērā ir tajā, ka neredzīga cilvēka dzīves svarīgākais elements ir tajā, ka visam ir jāpaliek konstantam un nemainīgam, bet bērna pieaugšana jau pēc definīcijas tam neatbilst, un tad arī sākas patiešām lielas problēmas. Vērtīga, pārdomas rosinoša lasāmviela, kurā itin daudz var saskatīt arī savas dzīves, it īpaši, ja esi vairāk vai mazāk tās pašas paaudzes pārstāvis, arī tad, ja neesi uzaudzis Cēsīs un arī tad, ja tu nebiji tas vienīgais, kas redzēja tumsā.
Savukārt otrais stāsts ir jau par manu grāmatas eksemplāru - kaut kādas kļūdas rezultātā Marina, kas man dāvināja Ziemassvētkos čupiņu ar grāmatām, no grāmatnīcas šo konkrēto grāmatu bija dabūjusi trīs eksemplāros. Viņas pirmā doma bija - ok, tad vienu eksemplāru uzdāvināsim māsai, otru... varbūt tētim? Un tad nu es varēju teikt - ka nē, jo māsai grāmata jau ir un pat tētis to ir izlasījis. Līdz ar to šobrīd grāmatas vēl gaida savu nogādāšanas laiku īstajiem adresātiem (tādi gan ir atrasti, tur viss kārtībā), bet es izvēlējos lasīt tikai vienu tās eksemplāru, nevis trīs.
Šī varētu būt retā reize, kur man pareizākais veids, kā iepazīt grāmatu, šķistu tās klausīšanās. Vispār ar audiogrāmatām man nav pašas tuvākās attiecības, bet "Puika, kurš redzēja tumsā", manuprāt, vispareizāk ir uztverama tieši ar dzirdi - tomēr tā ir grāmata par zēnu, kas uzaug neredzīgu vecāku ģimenē un faktiski - vispār vidē, kur viņš ir vienīgais redzīgais, līdz ar to pēc idejas tās baudīšanai acis šķiet lieks iesaistītais spēlētājs. Diemžēl, šķiet, ka pagaidām šādā veidā tā nav pieejama (nez, vai tai ir tapis izdevums brailā?), tāpēc nākas vien to lasīt tradicionālā veidā.
Grāmata ir stāsts par pieaugšanu ne tajos parastākajos apstākļos, ko vēl pastiprina ļoti sarežģītais laiks - deviņdesmito gadu beznaudība, kas nebūt nedarīja dzīvi vienkāršāku. Stāsts daļēji ir par zēnu un to, kā pieaugot, viņā arvien stiprinās personīgais es, zaudējot misijas apziņu attiecībā pret saviem vecākiem, un daļēji - par mātes arvien lielāko vilšanos, ka notiek neizbēgamais - viņas dēls pieaug, un viņai ir arvien mazāk sapratnes par to, kas notiek viņa dzīvē. Var piekrist tam, kas lasīts citās atsauksmēs par šo grāmatu - mātes traģēdija grāmatas kontekstā attiecībās ar dēlu nav tajā, ka viņa neredz, bet tajā, ka viņa ļoti slikti arī jūt to, kas notiek ar viņas puiku. Un, kamēr es kā pieaudzis cilvēks spēju grāmatas lasīšanas procesā itin labi saprast, kāpēc mātes taisnība ir tāda, kāda tā ir un nenostāties stingri dēla pusē, ir neapšaubāmi, ka ja es šo grāmatu lasītu par 25 gadu vecumā, mans verdikts būtu viennozīmīgs: "Vecāki to puiku dušī, emocionāli iespaido un viņiem vispār nav nekādu tiesību kaut ko no viņa prasīt, ja viņi ir viņu laiduši pasaulē, apzinoties, cik grūta viņam būs dzīve, egoisti sasodītie!" Rasa Bugavičute - Pēce kā autore es laikam arī teiktu, ka nostājas puikas pusē, un no bērna skatu punkta tur vispār nav variantu, ka abām pozīcijām būtu tiesības uz eksistenci. Tas patiesībā te arī tiek uzsvērts - ka tas ir baisi, ja ģimene, kura neredz, arī nerunā, jo... sasodīts, kā tā var šādos apstākļos vispār funkcionēt, un attiecībās starp zēnu un māti ar gadiem vārdu atliek arvien mazāk, kā rezultātā arī pašas attiecības gaist.
Esmu lasījis, ka savai tēmai šī grāmata esot pārsteidzoši viegla. Te nu gan laikam nepiekritīšu - tā iesākas maldinoši viegli, pasniedzot puikas dzīvi tiešām kā tādu supervaroņa stāstu, kurš jau mazs bērns būdams uzņemas daudz vairāk pienākumu un atbildības, nekā viņš reāli ir spējīgs. Bet ar laiku tas viss arvien sabiezinās, un stāsts galīgi vairs nav viegls (tas, ka te ir kāda epizode, kur nejaušs svešs onkulis ezerā tiek atbrīvots no peldbiksēm un atklājas, ka šim onkulim nav nekāds dižais metamais, nepadara šo stāstu par mazāk smagu). Tas gan galīgi nav pārmetums grāmatai - tā ir normāla pieaugšanas realitāte arī tādam bērnam, kurš aug pavisam parastā ģimenē, kur nu vēl šādā. Vienlaikus te itin daudz var saprast par to, kāda tad ir dzīve pasaulē, kuru tu neredzi, ka varbūt daudzas lietas, kuras redzīgajam šķiet no kategorijas: "Kā gan ar to neredzīgais vispār var tikt galā?" patiesībā ir risināmas, kamēr citas, kuras tev varbūt šķiet pilnīgi pašsaprotamas, ir teju neiespējamas. Un atslēga sižeta dramatiskajai pusei lielā mērā ir tajā, ka neredzīga cilvēka dzīves svarīgākais elements ir tajā, ka visam ir jāpaliek konstantam un nemainīgam, bet bērna pieaugšana jau pēc definīcijas tam neatbilst, un tad arī sākas patiešām lielas problēmas. Vērtīga, pārdomas rosinoša lasāmviela, kurā itin daudz var saskatīt arī savas dzīves, it īpaši, ja esi vairāk vai mazāk tās pašas paaudzes pārstāvis, arī tad, ja neesi uzaudzis Cēsīs un arī tad, ja tu nebiji tas vienīgais, kas redzēja tumsā.
2021-01-04
comments powered by Disqus