Mans vārds ir Klimpa, un man patīk viss

Nezinu, kā tas man bija piemirsies, ka Rasa Bugavičute-Pēce ir ne vien dramaturģe, bet arī grāmatas "Puika, kurš redzēja tumsā" autore, taču patiesībā viņas pirmā publicētā gramata ir tieši šī, jau no kuras nosaukuma tu uzreiz saproti, ka tās mērķauditorija ir bērni. Taču, kā jau jebkurās bērniem domātās grāmatās, mans principiālākais jautājums ir - cik labi tā ir piemērota vecākiem, kuriem šī grāmata ir jālasa bērnam priekšā?

Stāsts ir par suņu meitenīti Klimpu, kas dzīvo kopā ar saviem diviem cilvēkiem - sieviešu cilvēku un vīriešu cilvēku, par kuriem viņa uzņemas atbildību, lai tie no rīta savlaicīgi pieceltos, izietu regulāri pastaigāties un saņemtu visu to, ko viņiem nepieciešams no suņa saņemt. Vienlaikus Klimpai ir arī personīgā dzīve suņu un citu zvēru pasaulē, reizēm tajā gadās dramatiskāki, citkārt - ne gluži dramatiski notikumi.

Grāmatu veido vairākas nodaļas, kuras varētu funkcionēt kā neatkarīgi stāsti, lai arī kaut kāda kopīga sasaite tiem Klimpas dzīvē ir. Ir stāsts par pazudušu pagalma suni, stāsts par Klimpas iemīlēšanos jaunā kaimiņā, stāsts par izbraucienu uz laukiem un stāsts par bēbja ienākšanu viņas cilvēku ģimenē. Katras nodaļas ievadā ir izcelti tajā darbojošies parsonāži, bez kā, manuprāt, varēja arī iztikt, jo daļēji šis pats teksts atkārtosies nodaļas gaitā, un arī bērnam, manuprāt, nav sevišķas vērtības savlaicīgi, kā sauks varoņus, tāpat viņš to neatcerēsies. Cilvēku-dzīvnieku attiecības autore atveido varbūt ne gluži oriģinālā gaismā, bet pietiekami dzīvi, lai it īpaši gados jaunākam lasītājam tas šķistu aizraujoši. Lasāmības ziņā grāmatu varu tikai uzslavēt gan no sava, gan no Esteres skatu punkta. Atsevišķas nianses dzīvnieku komunikācijā man ļoti patika, kā te ir atainotas.

Vienīgais, pret ko man ir pretenzijas - tā ir nodaļa par bēbi. Sāksim jau ar to, ka Latvijā tā nav standarta prakse, ka nākamajā dienā pēc dzemdībām vecāki ar bērnu ir jau mājās, turpināsim ar to, ka man jau ir šaubas par to, ka tu jaundzimušo viņa dzīves otrajā dienā dosi apostīt sunim, cik ļoti tu lai arī uzticētos cilvēka labākajam draugam, un pilnīgi noteikti tāds viendiennieks nevarēs suncītim uzsmaidīt, jo gluži vienkārši viendienniekam kaut kas tāds nav pa spēkam. Un tad vēl ilustrācija, kur tas bēbis izskatās savu pusgadu vecs un vēl guļ uz kārtīga spilvena. Nē, nē, nē un vēlreiz nē - tā tās lietas nenotiek. Visādi citādi - lasīšanai rekomendējama lasāmviela, bet kaut kas ar bēbjiem man tur šķita pilnīgi atrauts no realitātes.
2022-02-27
8
comments powered by Disqus