Rashomon
Autoritatīvi cilvēki apgalvo (un man nav iemesla viņiem neticēt), ka ar Akiras Kurosavas "Rasjomonu" Japānas kino plaši atvēra durvis uz pārējo pasauli, pārstājot būt produkts vietējam patēriņam un kļūstot par nopietnu spēlētāju globālajā kino industrijā. Ar manu diezgan nekādu pieredzi "klasiska" japāņu kino skatīšanā man ir grūti teikt, cik ļoti tipiska vai netipiska šī Kurosavas filma bija tā laika Japānas kino kontekstā, kamēr pasaules kino tā spēja popularizēt tam laikam novatorisku principu - ka filmas stāstītājam tu nevari ticēt un ka patiesība labākajā gadījumā ir neskaidra, bet sliktākajā - neeksistējoša.
Filmas premisa ir pietiekami vienkārša un droši vien tipiska tam laikam, kad norisinās filmas darbība (proti - kaut kad sen). Ceļinieks ar sievu dodas cauri mazapdzīvotam apvidu, viņi sastop laupītāju, kurš izvaro sievieti, bet vīrietis zaudē dzīvību. Neskaidrības gan sākas tad, kad rodas jautājums - kurš un kā nogalināja šo ceļinieku. Un te Kurosava izmanto tādu paņēmienu, ka savu redzējumu par notikumiem izstāsta visas ieinteresētās puses: laupītājs, sieva un pat mirušais vīrs ar medija palīdzību, kamēr bonusā mēs vēl uzzinām malkascirtēja stāstu, kurš, iespējams, ir patiesākais no visas četrotnes, jo viņš šajā stāstā nav ieinteresētā persona un līdz ar to (varbūt) nemelo. Šī piegājiena ziņā filma, protams, ir ļoti saistoša, un veidi, kā Kurosava izgriež stāstu dažādās versijās, un tu saproti, kāpēc katra no versijām ir tieši tāda, kāda tā ir.
Vienlaikus ir šajā filmā lietas, ko man kā mūsdienu Eiropas skatītājam ir grūti pieņemt - salīdzinoši ar šo filmu pat tradicionālā latviešu kino aktierspēle ir niansēta un neuzspēlēta. Te tikām varoņu smiešanās un raudāšana tiek atainota tā, ka pat akls skatītājs teātra otrā balkona pēdējā rindā, kurš izrādes laikā ir iemidzis, tāpat sapratīs, par ko ir runa. Protams, ja tu to pieņem kā stilistisku paņēmienu, ir pietiekami interesanti, bet drusku uz nerviem tas krīt. Un, ja drusku kritiskāk pievēršas tai sižeta daļai, kas vēsta par to, kāpēc mūs vispār iepazīstina ar dažādajām versijām par stāstu, jāsaka - šis saistaudu materiāls ir diezgan apšaubāmas kvalitātes. Toties, par ko filmu varu uzslavēt, beigas tai ir labi nostrādātas un skaisti piešķir savu drusku optimisma šajā citādi tik minorīgajā stāstā. Un principā man ļoti patika malkascirtēja versija, kurā jūtams apvienojams visās iepriekšējās redzētais, tikai pavērsts mazāk varonīgā manierē.
Filmas premisa ir pietiekami vienkārša un droši vien tipiska tam laikam, kad norisinās filmas darbība (proti - kaut kad sen). Ceļinieks ar sievu dodas cauri mazapdzīvotam apvidu, viņi sastop laupītāju, kurš izvaro sievieti, bet vīrietis zaudē dzīvību. Neskaidrības gan sākas tad, kad rodas jautājums - kurš un kā nogalināja šo ceļinieku. Un te Kurosava izmanto tādu paņēmienu, ka savu redzējumu par notikumiem izstāsta visas ieinteresētās puses: laupītājs, sieva un pat mirušais vīrs ar medija palīdzību, kamēr bonusā mēs vēl uzzinām malkascirtēja stāstu, kurš, iespējams, ir patiesākais no visas četrotnes, jo viņš šajā stāstā nav ieinteresētā persona un līdz ar to (varbūt) nemelo. Šī piegājiena ziņā filma, protams, ir ļoti saistoša, un veidi, kā Kurosava izgriež stāstu dažādās versijās, un tu saproti, kāpēc katra no versijām ir tieši tāda, kāda tā ir.
Vienlaikus ir šajā filmā lietas, ko man kā mūsdienu Eiropas skatītājam ir grūti pieņemt - salīdzinoši ar šo filmu pat tradicionālā latviešu kino aktierspēle ir niansēta un neuzspēlēta. Te tikām varoņu smiešanās un raudāšana tiek atainota tā, ka pat akls skatītājs teātra otrā balkona pēdējā rindā, kurš izrādes laikā ir iemidzis, tāpat sapratīs, par ko ir runa. Protams, ja tu to pieņem kā stilistisku paņēmienu, ir pietiekami interesanti, bet drusku uz nerviem tas krīt. Un, ja drusku kritiskāk pievēršas tai sižeta daļai, kas vēsta par to, kāpēc mūs vispār iepazīstina ar dažādajām versijām par stāstu, jāsaka - šis saistaudu materiāls ir diezgan apšaubāmas kvalitātes. Toties, par ko filmu varu uzslavēt, beigas tai ir labi nostrādātas un skaisti piešķir savu drusku optimisma šajā citādi tik minorīgajā stāstā. Un principā man ļoti patika malkascirtēja versija, kurā jūtams apvienojams visās iepriekšējās redzētais, tikai pavērsts mazāk varonīgā manierē.
2017-09-06
comments powered by Disqus